Oktobra sākumā pulks interesentu piedalījās Sarkaņu ekspedīcijā, apmeklējot dažādas pagasta vietas un uzzinot interesantus faktus.
– Pagastu ekspedīcijas ir diezgan sena tradīcija – pirmā notika 2015. gadā, un tā veda pa Aronas pagastu. Šie pasākumi ir vietas izzinoši, un interesenti uz tiem vienmēr ātri piesakās. Šo pasākumu ciklu mērķis ir iziet cauri visiem Madonas novada pagastiem, un šoreiz kārta bija Sarkaņu pagastam. Maršruts vienmēr tiek plānots tā, lai pagastā būtu redzama un apskatāma dažādība. Ne visās vietās var uzņemt lielas cilvēku grupas, tāpēc ekspedīcijas plānošanas procesā tiek apzināti vairāki saimnieki. Šī ekspedīcija sākās Sarkaņu pagasta centrā – viesojāmies muzejā, kur mūs ļoti laipni uzņēma krājuma glabātāja Inese Sudāre un pastāstīja gan par muzejā esošajām vērtībām, gan atbildēja uz jautājumiem. Tālāk devāmies uz Māra Dolbes saimniecību; mūs visas dienas garumā pavadīja pagasta pētnieks Andris Trečaks, kas Sarkaņus izpētījis krustām šķērsām. Viņš ir radījis jau divas grāmatas. Andris mums parādīja kādreiz esošās, bet nu jau zudušās vietas, izstāstīja par to vēsturi un atklāja arī interesantus stāstus. Tad kāpām Rēķu kalnā, no kura virsotnes paveras tiešām tāls skats, mēģinot saskatīt Cesvaines torņus. Nākamais pieturas punkts bija zemnieku saimniecība „Madaras", kur darbīgi rosās Inga Jurevica ar ģimeni. Arī viņi mūs izvadāja pa saimniecību un atklāja daudz jauna un interesanta, tai skaitā par modernajām tehnoloģijām, kas ienākušas arī lauku saimniecībā, – uz ekspedīcijas gaitu atskatās Sanita Soma.
Piedalīsies arī nakamgad
Tālāk ekspedīcijas dalībnieku ceļš veda uz Biksēri, kur tika lūkoti skaistie, rudenīgie skati no muižas parka, bet vakars tika noslēgts, ciemojoties pie rokdarbnieces Līgas Kubas. Tā kā šī nav ekskursija ar neierobežotu cilvēku skaitu, Sanita lūdz dalībniekus, kuri ir pieteikušies, bet kādu iemeslu dēļ tomēr nevar piedalīties, laikus atteikt dalību, lai brīvās vietas varētu piedāvāt tiem, kuri ir vēlējušies apmeklēt ekspedīciju.
Pagastu ekspedīcijām ir izveidojies zināms skaits pastāvīgo dalībnieku, kuri tradicionāli ik gadu dodas lūkot un izzināt kādas Madonas novada teritorijas vēsturi. Tas ir tūrisma veicināšanas pasākums – pirmsākumos tas notika divreiz gadā – vasaras sākumā un rudens pusē, taču tagad pēc tā saucamā kovida laika, ekspedīcija ir palikusi par ikgadēju aktivitāti.
Sanita ir priecīga par to, ka katru reizi izdodas atrast kādu pagastā un novadpētniecībā zinošu cilvēku, jo tā ir ļoti liela vērtība.
Viena no zemnieku saimniecības „Madaras" saimniecēm Inga Jurevica, atskatoties uz aizvadīto ekspedīciju, saka tā – apskatot fotogrāfijas, kas tapušas dienas ietvaros, viņa nožēlojot, ka pati nav devusies ekspedīcijā. Sarkaņu pagastā notiekot tik daudz kas interesants, ka viņa labprāt to būtu redzējusi pati savām acīm.
– Esmu tikai par to, lai mēs iepazīstam sev tuvumā dzīvojošus cilvēkus, un ļoti labprāt parādu, kas notiek saimniecībā. Jo vairāk cilvēkiem rāda un stāsta, jo zinošāki viņi ir. Cilvēkiem bija interese, arī jautājumi tika uzdoti daudz un dažādi. Mūsdienās reti kurš nodarbojas ar tīru lauksaimniecību, nav vairs tā, kā bija kādreiz vecmāmiņas kūtī. Kāda ekspedīcijas dalībniece – kundze gados – teica, ka nekad nebūtu iedomājusies, ka pienāks diena, kad govis slauks roboti, – nosaka Inga Jurevica.
Pozitīvās pārdomās dalās arī Andris Trečaks, kas arī piedalījās Sarkaņu ekspedīcijā: – Diena izdevās kolosāla, cilvēki bija patiesi ieinteresēti, uzmanīgi klausījās, un vienaldzīgo nebija. Liela interese bija gan par „Madaru" gotiņu dzīvi, gan Māra Dolbes saimniecībā notiekošo, gan par pārējām pieturvietām. Stāstīju par bijušajām celtnēm – kultūras namu, Sarkaņu muižu – kad tās celtas, kad nopostītas, kādi bijuši saimnieki un tā tālāk. Pēc tam bijām Siļķavā jeb Ķoniņciemā, kas ir ļoti vēsturiska un interesanta vieta – tādu Latvijā ir ļoti maz. Tālāk piestājām Gilzenes muižas vietā, kur savulaik ražoja alkoholu visai plašajai Krievzemei. Man ir saglabājušās arī etiķetes un kāda fotogrāfija. Muzejā man noglabātas arī dažas lietas no tiem laikiem. Rēķu kalnā atpūtāmies piknika pauzē, tad devāmies uz „Madarām", pēc tam apmeklējām Biksēri, kur es atkal pastāstīju par šīs vietas vēsturi. Pastaigājāmies par parku, apskatījām skulptūras, kas tapušas koktēlnieku simpozijā, protams, apmeklējām arī manu muzeju.
Andris neslēpj sajūsmu par aizvadīto dienu un jau tagad gaida nākamo gadu, lai dotos nākamajā ekskursijā. Šī bija viņa pirmā ekspedīcija, taču āķis lūpā jau ir. Un prieks esot, ka jaunieši interesējas par vēsturi, kas mūsdienu jaunatnei esot netipiski.
Unikāla pieredze
Arī Valda, kas piedalījās Sarkaņu izzināšanas ekskursijā, ir sajūsmināta – viņa ekspedīcijas apmeklē katru gadu, izņemot pašu pirmo. No sākuma Valdas kompanjone bija kolēģe, bet tagad viņa dodas ekspedīcijās ar mazmeitu un vēl kādu ģimenes locekli. Mazmeitai ir četrpadsmit gadi, un meitene arī bijusi jau gandrīz visās ekskursijās.
– Man patīk redzēt, kā tiek iekoptas sētas, kāda ir pagasta vēsture. Var jau ceļot pa pasauli apkārt, bet ir taču interesanti apskatīt, kas tepat blakus notiek! Esmu ļoti pateicīga tiem, kas šādus pasākumus rīko. Ir gan grūti pieteikties, jo gribētāju skaits ir ierobežots, un visus uzņemt nevar. Guvu daudz pozitīvu iespaidu, galva joprojām pilna pārdomu. Sarkaņu muzeja krātuvē apskatāmais šķita ļoti interesants; piedalījāmies feinā spēlē, kurā bija jāatpazīst muzejā esošie priekšmeti. Andris Trečaks ir apbrīnojams cilvēks – viņš par sava pagasta vēsturi ir tik daudz izpētījis! Viss bija ļoti aizraujošs! Dienas noslēgumā pie daiļamata meistares Līgas Kubas baudījām īstenu relaksāciju – viņa stāstīja par to, kā top viņas rokdarbi un spēlēja dažādus instrumentus. Šis patiesi bija kā punkts uz „i" – fantastiski! Tāpat par Māra Dolbes nodarbi bija aizraujoši uzzināt, nevar izšķirt labāko – viss ir īpašs. Cik nopratu, nākamgad, šķiet, ekspedīcija būs Jumurdas pusē, un es noteikti došos turp; laikus pieteikšos! Tā ir unikāla pieredze ar pievienoto vērtību!
15.10.2024.