JĀNIS TRŪPS vairākus gadus Andreja Eglīša Ļaudonas pamatskolā strādā par mūzikas skolotāju, vēl nesen vadīja pūtēju sastāvu un strādā arī ar skolas kori. Šovasar Jānis Trūps Madonas katoļu baznīcā uzsāka veikt ērģelnieka un kora vadītāja pienākumus. Bez tam viņš ir Ļaudonas jauktā kora “Lai top!”, Aizkraukles vīru kora “Staburags” diriģents un Nagļu sieviešu vokālā ansambļa “Ilūzija” vadītājs.
Tā kā lielākā bērnu un jauniešu dziesmu un deju tradīcija Latvijā ir Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un šīs tradīcijas kodols ir jaunās paaudzes vēlme izpausties daudzveidīgi, turklāt nākamā gada vasarā notiks XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, vispirms ierunājāmies par skolēnu vēlmi dziedāt korī.
– Cik ilgi Andreja Eglīša Ļaudonas pamatskolā jau strādā par mūzikas skolotāju? Vai joprojām vadi arī pūtēju sastāvu? Un cik sen strādā ar skolas kori?
– Ļaudonas pamatskolā strādāju otro gadu. Pūtēju sastāvu vairs nevadu, jo puikas izauga, aizgāja uz citām mācību iestādēm, un šobrīd nav vairs tādu skolēnu, no kuriem varētu izveidot pūtēju kvartetu. Ar skolas kori strādāju septiņus mēnešus (iesāku darbu šī gada janvārī). Viss sākās ar to, ka bērni paši atnāca un teica, ka grib tikt uz dziesmu svētkiem, un tad es pateicu, ka vajadzēs iemācīties trīs dziesmas trīsbalsīgi no galvas, lai piedalītos skatē. Jo, lai tiktu uz svētkiem, ir jāpiedalās skatē. Tā nu koris sanāca 20 cilvēku sastāvā, un trīs mēnešu laikā iemācījāmies trīs dziesmas, martā piedalījāmies skatē, un tikai viens punkts mūsu kolektīvam trūka līdz pirmajai pakāpei.
– Kādi izaicinājumi saistībā ar Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem ir Tavam vadītajam kolektīvam šobrīd?
– Izaicinājums ir nokomplektēt sastāvu, jo Andreja Eglīša Ļaudonas pamatskolā pavisam ir 114 skolēni un no tiem salasīt kori nav nemaz tik vienkārši – ne jau visi dzied. Turklāt ir brīvprātības princips, jo interešu izglītība nav obligāta – gribu eju, gribu neeju. Uzmanības nenoturības dēļ pie lielākām grūtībām bērni nereti grib visu pamest. Izaicinājums ir arī grūtais repertuārs, pavisam 19 dziesmas. Un pats lielākais izaicinājums pie visa šī repertuāra daudzuma ir neatsist bērniem apetīti uz dziedāšanu kopumā.
– Pie kā strādājat, cik bieži ir kora nodarbības? Uz svētkiem taču brauksiet?!
– Tā kā esam jauns kolektīvs, strādājam pie visa, pie kā vien var strādāt. Kora nodarbības šobrīd notiek divas reizes nedēļā. Ir skolēni, kas nāk vēl no rītiem individuāli, jo pēcpusdienā brauc uz mūzikas skolu, bet grib būt kora sastāvā un apgūt repertuāru. Koris šobrīd ir 20 plus, un ceram, ka varēsim būt vairāk. Ar piesaisti tomēr nav viegli, jo bērni uz kori nemaz tā neraujas, turklāt ir diezgan augstas prasības. Uz svētkiem, protams, brauksim, bet priekšā ir skate, darba vēl daudz.
– Jau tavs uzvārds liecina, ka nāc no Latgales, lūdzu, pastāsti par savu bērnību!
– Bērnība iesākās 90. gadu sākumā, kad Latvija ieguva neatkarību. Bija grūti, kas man kā bērnam tolaik tā nelikās, bet, atskatoties pēc gadiem, šodien konstatēju, ka tas tā tiešām bija. Dzīvojām diezgan nabadzīgi, kā daudzi toreiz. Bet kaut kā dzīvojām: bija savs dārziņš, un mūs balstīja vecmamma no laukiem ar piena produktiem.
– Kur esi mācījies un studējis mūziku? Kāpēc izvēlējies šo profesiju? Kādu gandarījumu tā sniedz?
– Mans mūzikas izglītības ceļš aizsākās Viļānu mūzikas skolā, kuru pabeidzu kā akordeonists. Pēc tam devos uz Daugavpils mūzikas vidusskolu (tagad Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskola), kur pabeidzu kordiriģentu nodaļu un Baznīcas mūzikas dzīves organizatoru nodaļu. Pēc tam mācījos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – studēju un beidzu mūzikas skolotāju specialitāti un vēlāk otru reizi beidzu arī programmu kordiriģēšanas specialitātē.
Ceļu mūzikā izvēlējos tāpēc, ka neko citu jēdzīgu darīt nemācēju. Atceros, kad mūzikas vidusskolā kopmītnēs mums kādā istabiņā bija kopīga draudzīga sanākšana, daudzi teica, ka varēja iet uz turieni vai turieni, bet aizgāja uz mūzikas vidusskolu. Kad pienāca mana kārta, teicu, ka neko citu labu neprotu, tāpēc izlēmu doties uz mūzikas vidusskolu.
Pirmais, kas sniedz gandarījumu, ir tas, ka tiešām esi izvēlējies to, kas ir tavējais. Jo neviena profesija nav bez savas garozas. Ir visādi kāpumi un kritumi, un, ja tas, ko tu dari, tev nepatīk, tad ir grūti no krituma piecelties. Tāpēc ir svarīgi lūgties par savu aicinājumu, lai būtu savā īstajā vietā, jo tad vieglāk pārciest grūtumus un neveiksmes.
– Kā raksturotu Madonas katoļu draudzes kori? Vai redzi tā izaugsmi un iespējas?
– Atnākot konstatēju, ka koris no iepriekšējiem kora vadītājiem bija atstāts tādā kā bāreņa lomā. Daudz kas bija atstāts pašplūsmā, un, vārdu sakot, bija jāsāk no nulles. Kolektīva izaugsmi, protams, vēlos, jo par nožēlu jāatzīst, ka daudz kur baznīcu korīši vai nu nīkuļo, vai ir jau iznīkuši. Pat pilsētas vairs nevar lepoties ar labiem baznīcu koriem. Tur ir daudz iemeslu – gan tas, ka trūkst normālu ērģelnieku, gan attieksme no prāvestiem. Domāju, ka ar Dieva palīdzību mūsu korim ir iespējama izaugsme. Vēlētos, lai arī dziedātāji saprot, ka, tikai kvalitatīvi izpildot mūziku un saprotot dziedāto vārdu, var pēc iespējas vairāk tuvoties Dievam.
– Kur iesākās Tava ticības dzīve?
– Par ticības dzīvi runājot, jāpiemin atkal mana vecmamma, kas tajā virzienā iegrozīja. Daudz laika bērnībā pavadīju pie viņas, tāpēc svētdienu un svētku dienu neatņemama sastāvdaļa bija iešana uz baznīcu. Baznīcas torņus varēja labi redzēt jau no mājas. Iešana uz baznīcu bija pašsaprotama lieta, un nekādu diskusiju, ka varētu neiet, nebija.
– Ko Tev šobrīd nozīmē piederība Baznīcai? Vai ticības prakse saistās pamatā ar muzicēšanas praksi?
– Piederība Baznīcai ir piederība Dievam! Par ticības praksi jāsaka, ka ne jau pie ērģelēm es nokritu no zila gaisa. Man viss iesākās no "lejas": bērnībā kā ministrants sāku piekalpot pie altāra (kad ir iespēja un varēšana, arī šobrīd joprojām to daru), pēc tam biju zakristijans un ceremonārijs pie svinīgiem dievkalpojumiem un tad tikai tiku pie ērģelēm. Tāpēc uz daudzām lietām man ir citādāks skatījums, jo esmu tanī visā daudz vairāk iekšā nekā ērģelnieki, kas nav tik dziļi Baznīcas dzīvei gājuši cauri.
Ikdienas ticības dzīve man ir lūgšana un garīgās literatūras lasīšana. Protams, tam vajadzētu veltīt daudz vairāk laika, bet pateicos Dievam, ka varu izpildīt kaut minimumu.
– Esi trīs vienā – ērģelnieks, diriģents un, ja vajag, arī solists. Kā papildini zināšanas un centies uz pilnību?
– Tas, kas esmu, nenozīmē, ka par to esmu sajūsmā. Daudz ko jādara, jo trūkst resursu. Kaut runājot par Ļaudonas jaukto kori. Piemēram, Rīgā un Pierīgā koriem ir gan kormeistars, gan vokālais pedagogs, gan koncertmeistars. Novados daudz jādara pašam – jābūt gan par vokālo pedagogu, gan koncertmeistaru, ja sarunātais koncertmeistars uz koncertu tomēr netiek.
Runājot par pilnību, kā savulaik teica mana pirmā diriģēšanas skolotāja Terēze Broka, mākslā nav ne griestu, ne grīdas. Līdz ar to arī pilnību sasniegt nav iespējams. Visa dzīve paiet šajā tieksmē. Mākslas priekšā visu dzīvi tāpat paliec par skolnieku. Protams, cenšos sekot daudz kam jaunam un labam, kas ienāk mūzikas dzīvē saistībā arī ar Baznīcas mūziku – piedalos ērģelnieku kursos, rekolekcijās. Viens ir skaidrs, ka šobrīd Svēto Misi es noteikti vairs nespēlēju tā, kā spēlēju pirms 15 gadiem. Daudzas lietas Baznīcas mūzikā mainās uz labo pusi, jo beidzot pēc padomju gadiem uz Latviju aicina arī zinošus speciālistus no ārvalstīm. No viņiem var daudz mācīties, kaut pieminot Franci Karlu Praslu no Austrijas. Prasls vairāk strādāja ar gregoriku, bet tanī pašā laikā ļoti smalki stāstīja par liturģijas niansēm katrā liturģiskajā laikā.
– Vai mūsdienu cilvēks paliks uzticīgs Kristum?
– Izklausās ļoti pravietisks jautājums, uz kuru noteikti gribat sagaidīt pravietisku atbildi. Grēka dēļ mēs visi savā ziņā esam neuzticīgi. Tikai jautājums, kā ar to cīnāmies? Ir neuzticības, ko caur Grēksūdzes sakramentu varam labot, un ir tādas, kad cilvēks vispār atstāj ticību… Cilvēks, kas dzīvo lūgšanu dzīvi savā ikdienā, ir spējīgs palikt uzticīgs. Tā kā cilvēkā jau no dzimšanas ir ieliktas ilgas pēc Dieva, tad arī, ja "nobrauc no trases", ir iespēja tikt atpakaļ. Līdzekļi, lai paliktu uzticīgi Dievam, ir; jautājums tikai – cik paši spējam tos izmantot.
11.10.2024.