Septembra nogalē pulciņš mājsaimnieču piedalījās meistarklasē, ciemojoties Ievas Rozentāles mājās un viņas vadībā cepot fokaču, kas ir dienvidu zemes Itālijas tradicionālā maize. Tās garšu variācijas ir tiešām nebeidzamas, un ikviens, kurš izlemj pamēģināt to izcept, var pievienot sev vēlamākās sastāvdaļas.
– Kādu laiciņu nebijām īstenojuši nevienu aktivitāti, kuras ietvaros iepazīstam virtuvi un, tā kā šogad Annas dienas tēma bija maize, izlēmām aizbraukt pie Ievas Rozentāles lūkot, kā tiek cepta itāļu maizīte fokača un parastā baltmaizīte. Uzrunājām Ievu, viņa piekrita un tā mūsu kompānija – septiņas jautras mājsaimnieces – ieradās „Brākelēs". Ieva jau bija šo to izcepusi, lai būtu, ar ko cienāties, un tālāk pašas ķērāmies pie darba, sākot no mīklas raudzēšanas, beidzot ar likšanu krāsnī. Tas ir vesels, liels process, nekas nenotiek minūti minūtē. Visas esam meirānietes, kopīgi atskatījāmies pagātnē, pārrunājām, kādi cilvēki kur dzīvojuši, kas kam ir rados, kur bijušas mūsu mājvietas. Maizītes cepšanas meistarklasi papildināja arī jaukās sarunas un kavēšanās atmiņās, kas radīja pievienoto vērtību. Cepām divu veidu maizi – fokaču ar olīvām, tomātiem un maskarpones sieru un parasto baltmaizi, kas cepta holandiešu krāsniņā. „Brākeļu" saimnieki mūs cienāja ar tēju un kafiju, protams, nobaudījām arī pašceptās maizītes. Tikām pie iespējas arī izstaigāt Ievas skaisto, kopto dārzu, kurā aug daudz rožu, un apskatīt viņas vīra Egona pašrocīgi darināto siltumnīcu, – uz aizvadīto atskatās biedrības „Vienā solī" valdes locekle Ina Bidiņa.
Visas saimnieces, kuras apmeklēja meistarklasi, ar virtuvi ir labos draugos un cep gan maizīti, gan citus dažādus gardumus. Interesi raisīja savdabīgais maizes nosaukums un holandiešu krāsniņa, kurā to cep. Ina priecīgi stāsta, ka pēc meistarklases fokaču izmēģinājusi izcept vēlreiz un cienājusi ar to ģimeni. Arī pārējās saimnieces kopīgajā WhatsApp čatiņā dalās ar saviem veikumiem. Ja kādam negaršo olīvas, tās droši var aizstāt ar citām sastāvdaļām, piemēram, sēnēm. Fokaču gatavo arī ar sieru, dažādiem zaļumiem – eksperimentēt var bezgalīgi.
– Vaicāju Ievai par garšvielām – ko darīt, ja nav pieejama raudene vai tā neiet pie sirds – vai drīkst izmantot ko citu? Viņa atbildēja, lai tik droši mēģinot. Kad viesojāmies „Brākelēs", Ieva jau smējās, ka šī maizītes cepšana ir lipīga. Mūsu vietējās saimnieces cep dažādas maizes – balto, rudzu, ar sēklām, rupjo. Meistarklases laikā arī apspriedām, kā kura saimniece cep maizīti, ko liek tai klāt. Manuprāt, laika gaitā tautu tradīcijas sajaucas kopā – cilvēki ceļo, papildina vai pamaina aizgūtās receptes ar pašmāju sastāvdaļām. Tai pašā laikā joprojām saka, ka tādu rupjmaizi kā Latvijā necep nekur citur, – spriež Ina.
01.10.2024.