SARMĪTE KUKĀRE-VORSLOVA 1. septembrī, uzsākot jauno mācību gadu, jau otro reizi skolēnus, skolotāju kolektīvu, vecākus uzrunāja kā Kalsnavas pamatskolas direktore. Šajā amatā viņu Madonas novada dome apstiprināja pirms gada 22. augustā.
– Šis gads ir bijis izaicinājumiem bagāts. Ikdienā pat nebija īsti laika par to, kas un kā, domāt, jo darbiņš dzina darbiņu, visu laiku bija kaut kas jauns jāapgūst. Šo laiku es varētu raksturot kā mācīšanās un pilnveidošanās procesu, taču man vēl ir daudz jāapgūst un jāmācās, – tiekoties redakcijā, laikrakstam atzina Sarmīte Kukāre-Vorslava. – Protams, ir ļoti svarīgi noturēt bērnu skaitu skolā, piesaistīt jaunus skolotājus, jo no tā jau lielā mērā ir atkarīga skolas nākotne. Patlaban esam „zem simta", bet šajā mācību gadā skolēnu skaits ir tikai nedaudz samazinājies.
Ļoti gribētos, lai visi tie bērniņi, kas apmeklē pirmsskoliņu Aiviekstē, arī mācības 1. klasē uzsāktu mūsu skolā. Pie tā mēs ļoti piestrādājam. Mazulīšus vedam uz skolu, iepazīstinām, kā pie mums notiek mācību darbs, rīkojam kopīgas sporta nodarbības un citas aktivitātes. Katrā ziņā cenšamies nodrošināt šo pēctecību no pirmsskolas līdz skolai.
Lai bērns skolā gribētu mācīties, ļoti svarīga ir arī vide. Pagājušajā gadā sadarbībā ar Kalsnavas pagasta pārvaldi un Īpašumu uzturēšanas dienestu mums skolas 1. stāvā tika izremontētas gaiteņa telpas. Pateicoties Madonas novada pašvaldības finansiālajam atbalstam, ir uzstādīti videoekrāni – pieci skolā un viens pirmsskolā.
Madonas novada pašvaldība kopumā ir atsaucīga un piešķir finansējumu dažādām iecerēm un nepieciešamībām. Tās tikai vajag pamatot. Katrā ziņā mazās lauku skolas pašvaldība atbalsta.
– Atsaucot atmiņā notikumus pirms gada: vai bija grūti pieņemt lēmumu kandidēt uz Kalsnavas pamatskolas vadītāja amatu?
– Uzņemties skolas direktores pienākumus, nenoliedzami, bija liela uzdrīkstēšanās, bet es to darīju tāpēc, ka man šī skola ir ļoti tuva. Tajā esmu uzaugusi, mācījusies, mācības 1. klasē sāku jau sešu gadu vecumā.
Uz skolu vienmēr gāju ar prieku, man vienmēr ir paticis būt skolā. Kad sāku mācīties, es biju īsts mājas bērns, jo bērnudārzu nebiju apmeklējusi. Burtiņus nepazinu, lasīt nepratu, līdz ar to pirmais pusgads bija visai sarežģīts, bet pēc tam viss nostājās savās vietās, arī mācības viegli padevās.
Skolas gados man patika gan pašai mācīties, gan citus uz to mudināt. Ja kaut ko nesaprata, varēju paskaidrot.
Es dzīvoju Jāņukalna ciemā. Daudzus gadus mēroju ceļu uz skolu Jaunkalsnavā – vispirms lai tajā mācītos, bet tagad – uz darbu.
– Kā tika uzņemta skolas vadības maiņa?
– Par skolotāju es strādāju jau vairāk nekā 20 gadus. Mani pazīst, un arī es pazīstu savus kolēģus. Vismaz man pašai šķiet, ka mani uzņēma pozitīvi arī kā vadītāju. Turklāt es jau sevi skolas direktores amatā neuzskatu kā kaut ko augstāku par citiem, esmu daļa no kolektīva, un kopā mēs mēģinām darīt lietas, lai skolā būtu izaugsme, lai šeit gribētu mācīties bērni un pedagogi vēlētos šeit strādāt.
Pozitīvi, ka mūsu skolai jau vairākus gadus ir arī mecenāts – Māris Peilāns, kurš atbalsta dažādas aktivitātes, kas veicina skolēnu izaugsmi.
– Pēc pirmsskolas izglītības iestādes „Lācītis Pūks" reorganizācijas, to pievienojot Kalsnavas pamatskolai, jūs esat pirmā direktore, kad skolā tiek piedāvāta arī pirmsskolas izglītības programma.
– Tas arī bija viens no izaicinājumiem, kā saplānot darbu gan skolā, gan pirmsskolā, jo tās neatrodas blakus. Pirmsskolas izglītības programma tiek īstenota Aiviekstes ciemā, bet skola ir Jaunkalsnavā.
Taču mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar pirmsskolas metodiķi Elīnu, un domāju, ka darbs norit veiksmīgi.
Pirmsskoliņā esam saglabājuši trīs grupas, un tās apmeklē 54 bērni. Šogad labi nokomplektējas arī „Bitīšu" grupiņa bērniem no 1,5 līdz 3 gadu vecumam. Pirmsskoliņa mums darbojas skaistā ēkā, ir liels pagalms.
– Gan skola, gan pirmsskolas grupas Kalsnavā aptver ģeogrāfiski lielu teritoriju. Beidzamajos gados arvien problemātiskāk ir nodrošināt bērnu nokļuvi uz izglītības iestādēm. Kā ir Kalsnavā?
– Transports gan uz skolu, gan pirmsskolu mums vienmēr ir bijis nodrošināts. Pērn zināmas bažas pirms mācību gada raisīja tas, ka nebija šofera, bet to izdevās piesaistīt. Skolēni uz skolu jāved no četriem ciemiem – Veckalsnavas, Jāņukalna, Jaunkalsnavas, Aiviekstes. Šogad kursē divi 19 vietīgie skolēnu autobusi. Esam pārdomājuši arī maršrutus, lai visi bērni laikus nokļūtu gan skolā, gan pirmsskolā.
– Vai bērniem tomēr nesanāk pārāk gara darbdiena? Cikos jāceļas pašiem mazākajiem, un kad viņi atgriežas mājās?
– Rīts bērniem sākas agri. Piemēram, mana meita, kas mācās 6. klasē, uz autobusu, kas atiet no Jāņukalna, dodas 7.20, bet mājās pārbrauc ap četriem pēcpusdienā.
Diena sanāk diezgan gara visiem skolēniem, bet ir iespējas apmeklēt dažādus pulciņus, tāpat jauniešu centru. Mazajiem ir pagarinātā dienas grupa, un, ja vēlas, skolā var arī izmācīties. Katrā ziņā pēcpusdienu ir visas iespējas pavadīt lietderīgi, ja vien bērni paši to vēlas un ja vecāki ir ieinteresēti, lai tā būtu.
– Jūs par skolotāju strādājat jau vairāk nekā 20 gadus. Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši šo profesiju?
– Īstenībā es jau bērnībā sevi iztēlojos tikai kā skolotāju. Spēlējoties rakstīju stundu sarakstu, gatavoju bērniem pārbaudes darbus un pati tos laboju. Man nemaz citas domas nebija, un šo sapni arī piepildīju. Vienīgi nedaudz šaubījos, kādu priekšmetu mācīšu.
Bērnībā man ļoti patika arī matemātika, kādu laiku domāju, ka varbūt izvēlēšos šo priekšmetu, līdz brīdim, kad Madonas pilsētas ģimnāzijā sāku mācīties stereometriju. Tad sapratu, ka tas nav man domāts un ka man tomēr tuvākas ir valodas. Es iestājos Latvijas Universitātē, kur ieguvu latviešu valodas skolotājas vidusskolā kvalifikāciju. Uzreiz sāku strādāt Kalsnavas pamatskolā, nekur citur neesmu strādājusi. Tad mani uzrunāja skolas direktore Gunta Lapsa un aicināja apgūt arī angļu valodas skolotāja profesiju. Iestājos un pabeidzu LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Angļu valodas pamatus man gan jau vidusskolas gados iemācīja skolotāja Ārija Fārte. Pie viņas jau nevarēja nemācīties, tā bija jāapgūst kārtīgi un pamatīgi. Paldies skolotājai Ārijai Fārtei par šo prasīgumu un ieguldījumu manā izaugsmē!
– Vai ir liela atšķirība starp skolotājas un direktores darbu? Kā tas mainījis ikdienu? Varbūt vēl turpināt pasniegt arī stundas?
– Ja, veicot skolotāja pienākumus, vari dienu daudzmaz saplānot un vajadzīgos akcentus salikt, tad direktores amatā tas ir sarežģītāk, jo visu jau nevar paredzēt un ir jāmēģina risināt vairākas lietas uzreiz. Bieži saplānotie darbi ir jāmaina, jo jārisina arī iepriekš neparedzētas situācijas, tāpat vienmēr kāds kaut ko pajautā, it īpaši, ja rodas kāda problēma.
Turpinu 9. klasē pasniegt angļu valodu. Tā ir klase, kurai es sāku mācīt angļu valodu. Zinu katra skolēna zināšanas šajā mācību priekšmetā, spējas, to, ko vēl varētu uzlabot un kādas prasmes attīstīt, lai pēc iespējas labāk viņus sagatavotu angļu valodas eksāmenam, beidzot pamatskolu.
– Izglītības jomā gan viss bieži mainās. Vai tiekat līdzi?
– Jaunās izglītības tendences mēs izprotam pietiekami labi. Par to varam pateikties iepriekšējai skolas vadībai, tam, ka esam piedalījušies programmā „Skola 2030" un daudzos citos projektos.
Ir pārmaiņas arī svešvalodu apguvē. Tie, kuri bija uzsākuši mācīties krievu valodu, var turpināt tās apguvi, bet 4. klasē kā otrā svešvaloda tiek uzsākta vācu valodas apguve.
Patlaban esam piesaistījuši visus nepieciešamos skolotājus, neraugoties uz to, ka vēl augustā mums bija piecas vakances. Skolotāji pensionējas, un piesaistīt jaunus pedagogus ir arvien grūtāk. Atrast skolotājus mums ļoti palīdzēja ievietotā informācija feisbukā.
– Kādi ir Kalsnavas skolas audzēkņu rezultāti, to pabeidzot?
– Iepriekšējā mācību gadā ļoti labi rezultāti bija angļu valodā, tāpat latviešu valodā, bet matemātikā tie atbilda vidējam līmenim valstī. Taču pats galvenais – tos visi nokārtoja sekmīgi un ieguva pamatskolas izglītību. 23 % skolēnu piedalījās arī olimpiādēs, un pieci ieguva godalgotas vietas. Domāju, lauku skolai tas ir daudz.
27.09.2024.