JOLANTA RIKVEILE-MORIŅA ir dzimusi Madonā, mācījusies Praulienas pamatskolā, pēc tam Madonas pilsētas ģimnāzijā, kam sekoja studijas Latvijas Universitātē.
Šobrīd jau 18. gadu viņa par savām otrajām mājām dēvē Lisabonu. Vien 15 minūšu braucienā no Atlantijas okeāna…
– Šovasar ne tikai viesojies pie vecākiem Praulienā, bet Dziesmusvētku skolā tieši tavā vārda dienā tika atklāta tava izstāde „Latvija no tālienes raugoties", kura tika plānota jau ilgāku laiku.
– Jā, katru gadu cenšos atbraukt uz Latviju, paviesoties pie vecākiem, tāpat lai gūtu jaunas iedvesmas, nobaudītu Latvijas labumus un satiktos ar sev tuvajiem cilvēkiem. Šogad viesošanās laikā tika atklāta mana pirmā personālizstāde Latvijā, kas būs skatāma līdz 24. novembrim. Projekts par izstādes rīkošanu aizsākās jau 2021. gada sākumā. Liels paldies par šo izaicinājumu izstādīt savus darbus dzimtajā pusē jāsaka Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Mākslas nodaļas vadītājai Elīnai Krupko. Liels gandarījums, ka nu tas ir īstenojies!
– Vai izstādes atklāšana sagādāja arī kādu pārsteigumu? Iznāca sastapties ar senāk neredzētiem cilvēkiem?
– Uz izstādes atklāšanu bija atnākuši radi, draugi, kā arī citi mākslas cienītāji. Sajūsma redzēt manas gleznotās Latvijas ainavas vienuviet un cilvēku starojošās sejas, atpazīstot gleznā sev zināmās vietas. Tāpat prieks bija satikt plenēra „Laisma" organizētāju Maiju Jakoviču, jo tieši plenērs „Laisma" radīja mīlestību pret plenēriem.
– Ar gleznošanu aizrāvies jau skolas laikā. Atceros tavus darbiņus mājās pie sienas, ar ko vecāki ļoti lepojās.
– Man vienmēr paticis zīmēt. 1996. gadā iestājos Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā, pēc mākslas skolas absolvēšanas turpināju apmeklēt sava tā laika mākslas skolas skolotāja Voldemāra Jarga studiju. Kad aizgāju studēt uz Rīgu, gleznot gāju uz Jura Ģērmaņa studiju. Ļoti svarīgs bija arī vecāku atbalsts, jo tieši mamma bija tā, kas savulaik uzstāja, ka man jāiestājas mākslas skolā.
– Kad pirmo reizi ciemojies Portugālē? Kādas ir atmiņas par to laiku?
– Pirmo reizi uz Lisabonu atbraucu 2004. gada oktobra beigās. Tolaik Latvijā laiks jau bija rudenīgi drēgns, bet šeit atradu īstu vasaras oāzi. Par valsti palika ļoti saulains iespaids, ausij bija tīkama portugāļu valoda, arhitektūra – kā no vēstures grāmatām, ēdiens sākumā šķita neierasts (garneles, astoņkājus un gliemenes līdz tam nekad nebiju nogaršojusi), bet pie tā ātri pieradu un cilvēki bija ļoti laipni un atsaucīgi. Pēc diviem gadiem pārcēlos šeit uz dzīvi. Tagad varu teikt, ka man ir divas mājas – pirmās ir vecāku mājas Latvijā un otrās šeit, Lisabonā. Līdz okeānam ir ļoti tuvu, no manas dzīvesvietas, ja nav sastrēgumu, ar mašīnu 15 minūtes, un jau var baudīt okeāna šalkoņu. Sākumā uz okeānu braucu ļoti bieži, tagad jau, kad kādu laiciņu šeit esmu padzīvojusi, uz okeānu dodamies vairāk atvaļinājuma laikā.
– Vai valodu jau zināji iepriekš?
– Pirmo reizi dzirdēju portugāļu valodu, kad iepazinos ar savu vīru, 2004. gadā. Kā jau minēju, ļoti patika valodas skanējums. Tolaik studēju Rīgā LU Moderno valodu fakultātē somugru valodas. Tā kā bija iespēja izvēlēties papildu priekšmetus, izvēlējos portugāļu valodu. Lai gan kursā apskatījām tikai pašus valodas pamatus, tas deva jau nelielu sagatavi, kad ierados šeit uz palikšanu.
– Pastāsti par savu ģimeni! Cik lieli ir tavi bērni? Vai mācīsi viņiem latviešu valodu? Kā iepazinies ar savu vīru?
– Ar savu vīru iepazinos Somijā. Pēc pirmā kursa somugru valodu studijās bija iespēja piedalīties intensīvā somu valodas kursā Somijā. Mans vīrs tolaik arī mācījās somu valodu, tad nu satikāmies valodu kursā. Kopā esam jau 20 gadus. Arī vīram padodas zīmēšana, un viņš ar savu mammu man ir liels atbalsts. Mums ir divi dēli, abi piedzima šeit, Lisabonā. Vecākajam ir pieci gadi un jaunākajam – divi. Tā kā latviešu kopiena šeit ir maza, tad nav tādu kā svētdienas skolu bērniem. Ar abiem ikdienā cenšos runāt latviski un nodot mūsu kultūras vērtības, lai nākotnē, uz Latviju atbraucot, būtu piederības sajūta. Arī vārdi abiem tādi, kurus var atrast gan latviešu kalendārā, gan šeit. Abi puiši, man pašai nemanot, ir kļuvuši par lielu iedvesmas avotu.
– Ar ko tu ikdienā nodarbojies un cik daudz laika velti savam vaļaspriekam – gleznošanai? Kā esi sevi pilnveidojusi šajos gados?
– Šeit strādāju valsts pārvaldē, darbs saistīts ar datu analīzi. Gleznošanai brīvi paliek vakari, kad bērni jau devušies pie miera, un nedēļas nogales. Svētdienas pēcpusdienās eju zīmēt modeli.
Kad ierados Portugālē, deviņus gadus gāju apgūt zīmēšanu un krāsu teoriju nacionālajā tēlotājmākslas biedrībā. Paralēli meistarklasēs apguvu gleznošanu eļļas tehnikā. Pirms septiņiem gadiem sāku pievērsties gleznošanai akvareļa tehnikā un pašlaik gleznoju galvenokārt ar akvareli. Esmu arī Urban Sketchers asociācijas
biedrs.
– Kādā tehnikā tev vislabāk patīk strādāt? Daudz glezno Latvijas ainavas. Vai uzmetumi top Latvijā, vai glezno pēc atmiņas?
– Kā jau minēju, pēdējā laikā strādāju galvenokārt akvareļtehnikā. Sāku gleznot ar eļļas krāsām, bet akvareļtehnika mani vienmēr vilināja, jo šķita, ka tā ir ļoti viegla un gaismu caurlaidoša. Kad māsa man atsūtīja akvareļu komplektu, domāju, ka laiks iziet meistarklasi, lai saprastu, kā to labāk likt lietā. Tā arī viss aizgāja. Gleznoju to, kas man ieķeras sirdī – gaismu un ēnu spēles, atspulgus, dažādas noskaņas dabā, ko rada gadalaiku maiņas. Kad esmu Latvijā, vienmēr cenšos kaut ko uzgleznot uz vietas, bet pārsvarā ar Latvijas tematiku saistītie darbi rodas no fotogrāfijām, kuras atsūta mamma un kuras mani kaut kādā veidā uzrunā.
– Tavi darbi tiek atlasīti arī izstādēm citur pasaulē. Šobrīd tev ir arī personālizstāde Lisabonā.
– Jā, pašreiz man ir arī otra personālizstāde šeit, Lisabonā, ar darbiem, kas ataino manu rajonu São Domingos de Benfica. Regulāri piedalos dažādos nacionālos un starptautiskos konkursos un festivālos, pēdējais, kurā iesniedzu savus darbus atlasei, ir II Olympiart 2024, pasaules lielākais akvareļa festivāls, kurš notiks šī gada decembrī Indijā. Katrs mākslinieks varēja iesniegt līdz diviem darbiem, un abi mani darbi tika atlasīti.
– Kas tev dod iedvesmu jauniem darbiem?
– Mani iedvesmo man apkārt esošais. Patīk gan urbānā ainava, gan lauku ainava. Kā jau minēju iepriekš, tās ir gadalaiku maiņas, dabas radītās noskaņas, gaismu un ēnu spēles. Dažreiz atliek tikai pacelt acis no zemes un paraudzīties apkārt, lai atrastu kaut ko skaistu, ko uzzīmēt.
– Kurš gadalaiks tev ir mīļākais? Vai tas atspoguļojas arī tavos darbos?
– Katram gadalaikam ir sava burvība, tomēr mani laikam visvairāk saviļņo pavasaris. Tas droši vien saistīts ar Latvijas klimata apstākļiem un saules uzvaru pār tumsu pēc garās ziemas. Lai gan šeit, Portugālē, iztrūkst Latvijas bargo ziemu, tāpat dabā jūtama pavasara atnākšana, un tad gribas ievilkt dziļāk elpu un ļauties dabas pārmaiņām. Arī darbos pavasara tematika neizpaliek. Ainaviski man šķiet ļoti pievilcīgs tikko uzplaukušo lapiņu zaļums uz vēl pārējo kailo koku fona, ziedošās ābeles un vizbulītes, zemes silto toņu kontrasts ar vēl nenokusušo sniegu.
– Vai nākamais brauciens uz Latviju jau ieplānots?
– Jā, abiem bērniem dārziņi tiek slēgti augusta beigās, un tad visdrīzāk arī dosimies atkal uz Latviju. Bērni vēl nekad nav redzējuši sniegu, tad būs arī jāieplāno kāds brauciens Ziemassvētkos.
– Tad uz tikšanos dzimtajā pusē!
20.09.2024.