Ir sācies jaunais mācību gads un tādēļ uz sarunu tika aicināta ilggadējā Madonas Valsts ģimnāzijas (MVĢ) skolotāja Ārija Fārte, kura pastāstīja gan par to, kas mainījies daudzajos darba gados, gan īpašu stāstu par atgriešanos savā klasē.
– Kā jūs nonācāt līdz skolotājas profesijai?
– Mana mamma bija skolotāja, bet tad, kad es beidzu vidusskolu, skaidri zināju, ka es noteikti nebūšu skolotāja un noteikti ne jau Madonā, bet svešvalodu fakultātē man diezgan drīz izstāstīja, ka diplomāts es nebūšu, tā kā uz skolu vien būs jāiet. Es toreiz nenojautu, ka ir jau forši tajā skolā. Man patīk skolēni, man liekas, ka es vienkārši no viņiem gūstu enerģiju.
– Kādēļ tieši angļu valodas skolotāja? Vai tā bija jūsu izvēle?
– Nē, tā atkal bija likteņa sakritība. Man mīļākais mācību priekšmets skolā bija matemātika, un gribēju būt matemātikas skolotāja. Bet radiniece teica "Vai dieniņ, matemātiku vai nu saprot, vai nu nesaprot, iemācīt nevar. Tikai ne matemātikas skolotāja!" Tad es domāju, skolā es angļu valodu nemācījos it nemaz, es to vienkārši zināju, tātad tur būs ļoti viegli. Dzīve pasmaidīja par mani, un, kad nokļuvu ar šo domu fakultātē, tad katru dienu apmēram trīs stundas bija jāgatavojas nākamajai dienai – mani palika zem mikroskopa, lai paskatītos, ko no vakardienas uz šodienu esmu iemācījusies, tas bija pavisam nopietni.
– Cik ilgi jūs jau strādājat skolā? Un kādās skolās esat mācījusi pirms MVĢ?
– 1. decembrī būs tieši 50 gadi. Protams, pa vidu ir trīs dekrēta atvaļinājumi. Citur strādājusi esmu tikai praksē vienā no Rīgas skolām. Gadījās tā, ka es brīvlaikā atbraucu uz Madonu un satiku tā brīža skolas direktori, un angļu valodas skolotāja bija aizbēgusi no kaut kādām briesmīgām klasēm. Man jau tajā brīdī bija liela interese par Madonu. Āķītis un vēlēšanās atgriezties Madonā bija, līdz ar to, direktorei nemaz nenācās grūti mani pierunāt. Studijas pabeidzu neklātienē un jau 1974. gada 1. decembrī sāku strādāt. Paralēli vienā brīdī strādāju arī Cesvaines vidusskolā – viņiem nebija angļu valodas skolotāja, tad bija ļoti, ļoti daudz stundu. Esmu vadījusi arī angļu valodas kursus vairākās augstskolās, kuru filiāles bija Madonā.
– Vai laika gaitā ir mainījusies skolēnu attieksme pret mācībām, salīdzinot ar laiku, kad sākāt strādāt?
– Runājot par skolēniem, ir ļoti viegli angļu valodu mācīt mūsdienās. Pirmkārt, visi jau atnāk ar kaut kādām zināšanām, un man tikai jāpalīdz tās uzspodrināt. Motivācija mācīties angļu valodu nav jāmeklē. Agrāk bija grūtāk, nebija nekādas motivācijas, jo visi zināja, ka uz ārzemēm tāpat nekad nebrauks. Manā audzināmajā klasē bija puisis, kurš teica "Skolotāj, nu ko jūs bāžaties man virsū ar savu angļu valodu? Man nekad dzīvē to nevajadzēs, es būšu traktorists." Un tad, kad sākās Atmodas laiks un daudzi pazīstami cilvēki brauca peļņā uz Angliju un Īriju, viņš satiek mani un saka "Skolotāj, kāpēc jūs citiem to angļu valodu iemācījāt, bet man neiemācījāt?" No comment.
– Bet ko domājat par ģimeni un par to, kā ģimenei vajadzētu iesaistīties mācību procesā. Piemēram, angļu valodā, vai vajadzētu kaut kā vairāk motivēt skolēnus, vai viņi paši ir pietiekami motivēti, lai mācītos ne tikai no filmām, bet arī to, ko skolā māca skolotājs?
– Manuprāt, galvenais darbs tomēr ir jāizdara klasē, tas nozīmē – skolotājam jāmēģina parādīt, ka ir jēga spodrināt savu angļu valodu, jo tas nekas, ka tu vari komunicēt un ka vari vecākiem palīdzēt ārzemēs, teiksim, nopirkt saldējumu un tamlīdzīgi. It īpaši, ja vēlāk darbā vajadzīga angļu valoda, tad ar sarunvalodu nebūs pietiekami. Vecāki var palīdzēt, visur izrādot savu interesi un atbalstu. Nekad nedomāju, ka vecākiem vajadzētu nodarboties ar angļu valodas mācīšanu. Es arī klasē skolēniem saku, ka kļūdīšanās ir normāla mācīšanās procesa sastāvdaļa, kļūdieties, un tas man palīdz mācīt jums, saprast ko un kā man labāk skaidrot. Mēdz būt situācijas, kad valoda tik viegli nepadodas, tad varbūt kādreiz var kādu vārdiņu paprasīt, bet principā, vecāki ir nodokļu maksātāji un no viņu nodokļiem man maksā algu. Man maksā par to, ka es mācu, motivēju un tas ir mans darbs. Principā vajadzētu atbalstīt ar pozitīvo attieksmi un mazāk kritikas, vissslikti.lv. Ja vecāki ir ar pozitīvu attieksmi, arī bērnam brīžos, kad ir grūti, manuprāt, ir daudz vieglāk.
– Runājot par to, ka ir grūti un ir par daudz… Vai ir kaut kā mainījies tas, ka mūsdienās bērni vairāk runā par to, ka ir grūtāk kaut ko mācīties, vai tas bija arī iepriekš?
– Iepriekš tik daudz nesūdzējās, bet gan jau grūti bija tāpat. Mūsdienās ir vārda brīvība, un esam gatavi pasūdzēties arī par skolu, bet mans uzdevums ir skolēniem parādīt, ka šis darbs ir jēdzīgs, jo tas māca tādas prasmes un tādas iemaņas. Ja to nomotivēju, tad jau tas darbs arī neliekas vairs tik grūts. Tāpat reizēm ir daudz. Tagad 12. klasē viņiem ir sešas stundas nedēļā, viņiem ir literatūras sadaļa, pēc tam ir pētījums, kas ir mazais zinātniski pētnieciskai darbs, balstīts uz izlasīto, un tad viņiem ir jātaisa stenda referāts par to pētījumu un jāuzstājas konferencē, kas ir tepat aktu zālē. Parasti uzaicinu direktori, bet klasesbiedri ir galvenie konferences dalībnieki. Tur viņiem desmit minūtēs ir jāizstāsta sava pētījuma rezultāti. Beigās – akadēmiskā eseja. Latiņa ir pacelta augstāk nekā iepriekšējā posmā. Domāju, ka gana grūti. Bet galu galā eksāmenu rezultāti mums bija labi, ļoti daudz C1 līmeņa angļu valodā.
– Tagad ir attīstījušās arī daudzas tehnoloģijas, ir gudrās tāfeles un tā tālāk. Cik ļoti sarežģīti vai varbūt vienkārši pierast pie šīm tehnoloģijām, un kā tehnoloģijas mainījušas skolotāja profesiju?
– Mainījušas uz labo pusi ļoti daudz. Protams, ka tad, kad skolotāji apmēram 90. gadu beigās mācījās strādāt ar peli, tas ir viens līmenis, bet viss ir pakāpeniski. Gudrās tāfeles jau lielu inteliģenci neprasa. Vairāk laika aiziet interesantu, izaicinošu materiālu meklēšanai. Tādu, kas pavelk skolēnu. Šodien sajūta, ka visu mūžu esam strādājuši ar e‑klasi, bet, ja tā padomā – tikai 2014. gadā to sākām. Tagad ļoti grūti iedomāties, ka varētu bez tās. Ir jau visādi mācīšanās portāli, un par materiāliem angļu valodā nevar sūdzēties. Ir fizika, kur var sūdzēties, man šķiet, arī matemātika, bet angļu valodā grēks sūdzēties.
– Skolotāja profesija gan jau aizņem ļoti daudz laika, vai ne?
– Aizņem gan, jo sevišķi, ja māca vecākajās klasēs. Piemēram, pagājušajā gadā kopā ar Sandru Sineli mācījām angļu valodu 12. klasei, viņa vairāk orientējās uz literatūras sadaļu, es – vairāk uz prasmēm. Beigās, kad ir jāizliek svarīgās atzīmes, kuras var izlikt tikai pavasarī, kad viņiem ir visi darbi nodoti, gadījās tikties un strādāt sestdienās, svētdienās, jo parastā darba dienā to īsti nevar izlabot. Parastos darbos var atzīmēt kļūdas, lai skolēns tās redz, bet tad, kad ir ļoti nopietnā līmenī, jānovērtē, cik tad punkti – trīs vai tomēr četri -, tas aizņem daudz laika.
– Vai jums atliek laiks arī savām lietām, hobijiem?
– Man ļoti patīk lasīt, bet pie grāmatu lasīšanas tiku pagājušajā gadā, kad salauzu kāju un divus mēnešus dzīvoju mājās. Tad es vienkārši ēdu grāmatas. Citādāk tā nopietni iedziļināties man nesanāk. Man ir dārzs, kas paņem ļoti daudz laika pavasarī, rudenī, toties ziemā nepaņem nemaz.
– Kāds būtu jūsu padoms tiem jaunajiem, kuri varbūt tikai mācās par skolotājiem vai tikko ieradušies skolā?
– Būt atvērtiem pret skolēniem, no viņiem ir ļoti daudz, ko paņemt. Netēlot gudrāku, nekā tu esi, jo tikai kādā pirmajā, otrajā klasītē skolēni tic, ka skolotājs zina visu. Neviens skolotājs visu nezina. Respektīvi – mācīties kopā ar skolēniem.
– Jums esot arī savs īpašais stāsts par tagadējo ģimnāzijas ēku…
– Jā, ir gan. Esmu skolniece, kas mācījās šinī skolā. Pirmās četras klases bija lejā, mazajā ēkā. Un tad ar piekto klasi šeit viss sākās. Kad tagad atjaunoja šo skolu un uz šejieni pārvācās ģimnāzija, man direktore teica, ka mans angļu valodas kabinets būs šeit. Un pēkšņi – es nāku iekšā un saprotu, ka es nāku iekšā savā 5.a klasē! Pretī bija aktu zāle, tāpat kā tagad, arī balkoniņš bija. Vienīgi tagad viss ir skaisti atjaunots. Paldies direktorei Vandai Maderniecei, manuprāt, ka viņai ir laba gaume. Tas viss rada ļoti labu atmosfēru. Protams, ir sataisīti lieliski sporta laukumi, sakārtota vide un tamlīdzīgi. Ir grūti salīdzināt, bet ir ļoti skaisti. Es esmu šeit, savā klasē! Cikls ir noslēdzies.
13.09.2024.