Madonas slimnīcā rezidents anasteziologs reanimatologs EDVARDS KALNIŅŠ strādā jau trešo gadu, un jau šobrīd skaidri zina, ka pēc rezidentūras paliks šajā slimnīcā.
Edvarda dzimtā puse ir Līvbērze, bet liela bērnības daļa tika aizvadīta Cēsu pusē. Tā dzīvē iekārtojies, un ir iegādāts īpašums Vecpiebalgā. Savukārt ar medicīnu jaunais speciālists saistīts teju desmit gadus.
– Šķiet, mediķa profesija ir aicinājums. Ne kurš katrs var tajā strādāt. Kā jūs sapratāt, ka dzīvi saistīsiet ar medicīnu un tieši anestezioloģiju?
– Mana mamma ir ģimenes ārste Līvbērzes pagastā. Ne mammas vecāki, ne vecvecāki nav bijuši saistīti ar medicīnu, līdz ar to mamma aizsāka šo ceļu. Šķiet, ka lēmumu par izglītību medicīnas jomā izdarīju desmitajā klasē, bet jau sākotnēji zināju, ka darbs, ko dara mana mamma, man nav īsti atbilstošs. Ģimenes ārsta darbs ir psiholoģiski grūts. Pacienti ir vieni un tie paši. Manā specialitātē ir dinamiskums. Katru reizi, dodoties uz maiņu, ir citi pacienti ar citām vainām un problēmām. Katra mana darbība sniedz momentālu rezultātu. Savukārt ģimenes ārstam paiet ilgs laiks, kamēr ierauga rezultātu. Lēmumu par savu specialitāti, kas ir anesteziologs reanimatologs, pieņēmu trešajā medicīnas studiju gadā.
Vidusskolas laikā, domājot par nākotni, otra mana izvēle bija saistīta ar ķīmiju. Tomēr darbs laboratorijā un ikdienā satiekot vien pāris cilvēkus, nebūtu man.
Anesteziologa reanimatologa specialitātē katra diena un katra situācija ir citādāka.
Neteikšu, ka darbs ir viegls, bet ir gandarījums. Tas, ko tu dari, liek cilvēkam justies labāk. Tas ir tas, ko neiegūsi, darot kaut ko citu. Tas ir tas, kas turpina mani turēt medicīnā un dzen uz priekšu.
– Kā izvēlējāties tieši anesteziologa reanimatologa specialitāti?
– Uzsākot studijas, ir sešu gadu pamatstudijas, pēc kurām iegūstu ārsta grādu. Pēc tam ir iespēja stāties rezidentūras konkursā kādā specialitātē. To ir daudz un tās ir dažādas. Ir budžeta un maksas rezidentūras vietas. Atkarībā no specialitātes rezidentūra ir no trīs līdz sešiem gadiem. Man rezidentūra kopumā ir pieci gadi un tūliņ tiks uzsākts ceturtais gads. Iegūstot sertifikātu, būšu sertificēts ārsts speciālists.
– Ko īsti nozīmē anesteziologs reanimatologs?
– Reizēm ir diezgan aizvainojoši, kad, aizejot pie pacienta uz pirmsoperācijas izmeklēšanu, stādies priekšā kā anesteziologs reanimatologs, saņem jautājumu, kad tad atnāks ārsts. Tajā pašā laikā mēs esam atbildīgi par pacienta dzīvību un veselību anestēzijas laikā. Anestēzija nodrošina to, lai pacients operācijas laikā atrodas dziļā miegā, neko nejūt, lai muskuļi ir atslābināti un ķirurgs var operēt. Savukārt otra daļa ir, ja sākas kādas komplikācijas, pacientu nevar pamodināt, tad pieslēdzas reanimatologs, nodrošinot dzīvības funkcijas. Ja tās ir nestabilas, tās nepieciešams stabilizēt. Tā ir reanimācijas daļa, kad pacientu no kritiski smaga stāvokļa mēģinām atgriezt kaut cik stabilā stāvoklī.
– Kā ceļš jūs atveda uz Madonu?
– Lēnā garā pārvācos uz īpašumu Vecpiebalgā, jo Rīga kā dzīvesvieta mani absolūti nesaista. Vecpiebalgā es jūtos ļoti labi, jūtos kā mājās. Madona ir tuvākais un, manuprāt, labākais lēmums. Tajā brīdī, kad man ritēja sestā pamatstudiju gada otrā puse un tuvojās eksāmeni un diplomdarbs, bija jādomā, ko es darīšu ar savu dzīvi. Tolaik manā medicīnas karjerā mani ļoti atbalstoša ārste, anestezioloģe reanimatoloģe iepazīstināja ar dakteri Ingūnu Kļaviņu, Madonas slimnīcas anestezioloģijas reanimatoloģijas nodaļas vadītāju. Atbraucu uz šo slimnīcu, iepazinos ar to, ar kolēģiem. Sapratu, ka kolektīvs ir ļoti labs, atmosfēra slimnīcā ir lieliska, darbs ir dinamisks un tā ir daudz. Man ir ļoti svarīgi, ja esi atnācis uz darbu, ir jāstrādā, nevis dežūra jāatsēž. Strādājot laiks iet ātrāk.
Tolaik, kad stājos rezidentūrā, īsti nebiju pārliecināts, vai tikšu budžetā. Tā kā anestezioloģija bija mans vienīgais plāns, tad man par labu bija fakts, ka Madonas slimnīca un Madonas novada pašvaldība bija ar mieru apmaksāt rezidentūru un maksāt stipendiju.
Visi šie fakti saslēdzās kopā un ir atveduši līdz Madonai. Ar lielu prieku strādāju šajā slimnīcā. Pēc rezidentūras pabeigšanas, nākšu strādāt uz Madonas slimnīcu. Turpināšu dzīvot Vecpiebalgā, jo tie ir tikai 40 kilometri, kas jāveic ar auto. Man ļoti patīk braukt, un tā ir sava veida iespēja atpūtināt prātu, atslēgties no ikdienas.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc arī nākotnē vēlos strādāt tieši Madonas slimnīcā, ir lieliskā attieksme. Man pie mājas var būt slimnīca, bet, ja tur būs drausmīga attieksme pret pacientiem, nepatīkams kolektīvs, es tur nekad nestrādāšu. Manuprāt, Madonas slimnīcas medicīnas aprūpes kvalitāti būtu jāņem par piemēru.
– Noteikti arī jūsu darba ikdienā nākas saskarties ar izaicinājumiem…
– Dežūras ir ļoti dažādas. Citas tiek aizvadītas ļoti mierīgi, citas ir ļoti saspringtas. Tas ir ļoti neparedzami. Brīvdienās vairāk darbs ir kā reanimatologam. Mēs gan vienmēr priecājamies, kad darba ir mazāk, jo tas nozīmē, ka pacienti ir veselāki. Mūs sauc, kad pacients ir ļoti slims.
– Kā vērtējat ārstēšanas iespējas Madonas slimnīcā? Kā vērtējat medicīnisko situāciju novadā un valstī kopumā?
– Jauno speciālistu trūkums ir lieta, ar ko saskaras atsevišķas specialitātes. Liela daļa no lēmuma par labu kādai specialitātei, ir saistīts ar finanšu jautājumu jeb tālāku naudas pelnīšanas iespēju. Ja tā ir estētiskā medicīna, tad, protams, tās ir privātprakses ar salīdzinoši lielākiem ienākumiem. Anesteziologam reanimatologam salīdzinoši ar privāto medicīnu tās iespējas ir, bet diezgan ierobežotas. Tomēr tas darbs, kas tiek piedāvāts privātpraksēs, ir ļoti vienmuļš, neinteresants un absolūti ikdienā vienāds no dienas uz dienu. Mūsu specialitāte tomēr ir aicinājums, jo darba stundas ir smagas, dežūras garas. Tās var izturēt, jo zini, ka dari augstāku mērķu vārdā. Tāpēc varbūt anestezioloģijā jauno kadru trūkums joprojām ir ievērojams, bet situācija uzlabojas. Otra lieta, kas ietekmē jauno kadru trūkumu, ir rezidentūras budžeta vietu pieejamība. Arī šis jautājums lēnām tiek sakārtots. Arī algu jautājumā situācija ir daudzkārt uzlabojusies.
Runājot par Madonas slimnīcu, protams, ir atsevišķas jomas, kurās mums palīdzības sniegšanas iespējas ir ierobežotas, piemēram, akūti neiroloģiski stāvokļi (infarkti, insulti). Madonā uz vietas diemžēl nav dežūrneirologs, līdz ar to palīdzības sniegšanas iespējas ir ierobežotas. Tajā pašā laikā kaimiņos ir Jēkabpils reģionālā slimnīca un, ja ir aizdomas par akūtu insultu, pacients, ja ir tāda iespēja, tiek nogādāts tur.
Lai arī Madonas slimnīca ir neliela, kopumā tā ir ļoti advancēta gan iespēju ziņā, gan spējā palīdzēt. Es domāju, ka mēs esam viena no Latvijas mazajām slimnīcām, kam ir tik plašas iespējas un, neraugoties uz slimnīcas izmēru, varam sniegt augstas kvalitātes medicīnisko palīdzību pacientiem – gan plānoto, gan akūto.
– Minējāt, ka lielpilsētas dzīve nav jums. Vai tas ir iemesls, kāpēc izvēlējāties dzīvi Vecpiebalgā?
– Līvbērze ir neliels ciems Jelgavas novadā. Jau no bērnības mani ir saistījuši lauki. Zemgale man ir nedaudz par plakanu, tāpēc gribās pakalniem bagātāku vietu. Tā mana izvēle bija par labu Vecpiebalgai. Tā ir ļoti skaista vieta, bagāta ar kultūras notikumiem. Vecpiebalga ir pašpietiekama. Šajā vietā es jūtos kā mājās. Es absolūti saprotu tos cilvēkus, kuri izvēlas Vecpiebalgu saukt par savām mājām.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Hobiju man ir daudz, bet divi ir svarīgākie, kas man palīdz gūt atelpu. Viens no tiem jau tūliņ divdesmit piecus gadus ir tautas dejas. Joprojām dejoju Jelgavas tautu deju ansamblī. Tieši tautu dejas man palīdzēja izdzīvot grūtos studiju gadus. Otrs mans vaļasprieks ir lauku darbi un tehnika. Varbūt ārstam neierasti, bet man patīk skrūvēt vecus traktorus. Man ir trīs veci traktori, kurus garajos rudens vakaros lēnā garā remontēju. Kad man vajag pabūt vienam, dodos pastrādāt vienatnē. Viena no anesteziologa reanimatologa raksturīgajām iezīmēm ir tehniskā domāšana. Es uz lietām skatos ļoti tehniski un statiski. Arī ikdienā un darbā esmu tas cilvēks, kurš no situācijām mēģina iziet nestandarta ceļos. Cenšos visu reducēt līdz maksimāli vienkāršam līmenim, lai ir ātri un efektīvi. Manuprāt, problēmas risinājumam nav jābūt ļoti gudram, bet tam ir jāstrādā. Līdz ar to tehnisko domāšanu ārpus darba nodarbinu ar traktoru skrūvēšanu.
06.09.2024.