Tā saka kalsnavietis — mežinženieris un arborists Dainis Kreilis, uzskatot, ka īpaši dižkoki ir pelnījuši, lai tos izceltu.
Gatavojoties "Baltijas ceļa" 35. gadskārtas pasākumam, Madonas muzeja krājums papildinājās ar vairākām Trešās atmodas laika liecībām. Arī fotoamatieris Dainis Kreilis muzejam uzdāvināja vēsturiskas fotogrāfijas ar "Baltijas ceļa" dalībniekiem.
Aicināju DAINI KREILI uz sarunu ne tikai par cilvēkiem un kokiem, ar ko saistās profesija, bet arī par aizraušanos ar fotografēšanu un video filmēšanu.
– Kādus faktus vari izcelt no sava dzīves gājuma?
– Esmu dzimis pagājušajā gadsimtā – 1963. gadā Valmieras apkaimē pie Sietiņieža. Kad vecāki pārcēlās uz Kalsnavu, uz Mežu pētīšanas staciju, man bija četri gadi. Esmu mācījies Kalsnavas pamatskolā – vecajā skolas ēkā, kas atradās no mājas nepilnus 100 metrus, un nevarēju skolotājai samelot, ka mājasdarbs palicis mājās, jo aizsūtīja pakaļ. 5. klasē turpināju mācīties jaunuzceltajā Kalsnavas astoņgadīgajā skolā.
– Kā aizsākās profesionālā interese par kokiem, mežu?
– Vecāku profesionālās orientācijas iespaidā tālākais izglītošanās ceļš aizveda uz Aizupes meža tehnikumu, kas tolaik atradās Vānē, ieguvu meža tehniķa kvalifikāciju. Varbūt man pašam gribējās mācīties par traktoristu, bet kaimiņi ieteica, ka mežā esot mazāk dubļu. Zināmā mērā tā arī ir, kaut traktorists vajadzīgs arī mežā.
Ar mežu Kalsnavā ir saistīti arī mani vecāki. Tā kā esmu redzējis kokaudzētavu attīstību un dažādu meža mašīnu uzbūvēšanu, visas vēsturiskās lietas, ieskaitot 1974. gadā uzbūvēto meža ietvarstādu ražotni "BRIKA", kas tam laikam skaitījās inovatīva ražotne. Pēc tehnikuma beigšanas mēnesi pastrādāju Kalsnavas mežniecībā par mērnieka palīgu, iemērījām grāvju trases Sāvienas sēklu plantācijā. Sekoja iesaukums padomju armijā, ko jauniešiem tagad varbūt ir grūti saprast. Divus gadus pavadīju Tālajos Austrumos, redzēju Vladivostoku, Habarovsku, biju Sahalīnā. 1984. gadā sāku strādāt Mežu pētīšanas stacijā, sēklkopības un selekcijas centrālajā sektorā. 80. gados biju jauns un aktīvs, visur kur ietrinos – arī jauniešu deju kolektīvā. Līdz ar to no 1985. gada esmu piedalījies visos Deju svētkos.
– Kādas prasmes apgūtas, lai daudz momentu iemūžinātu fotogrāfijās, video?
– Pilnīgi nejauši esmu bijis grupas "Pērkons" leģendārajā koncertā Ogrē. Uz Jaunkalsnavu braucu ar citu vilcienu, ne to, ko izdemolēja. Redzēju, kā strādā Jura Podnieka filmēšanas grupa, uzņemot kadrus, kas redzami "Vai viegli būt jaunam?". Tā kā fotografēšana mani interesēja jau sen, papildus sāku vairāk interesēties par filmēšanu. Pienāca laiks, kad tiku arī pie videokameras. Sakrājies arī savs videoarhīvs, kur filmēti dažādi pasākumi, protams, daudz fotogrāfiju. Tolaik nofotografēt nebija tik vienkārši, jo pašam vajadzēja arī filmu attīstīt un izgatavot bildes. Skolā bija fotopulciņš, kur viens padomju saimniecības šoferis mums iemācīja attīstīt filmas un iegūt fotogrāfijas. Līdz ar to hobija līmenī ar to nodarbojos. Sakrāti visādi materiāli un bildes, dzīvoklī pietrūka vietas, līdz ar to atlasīju, manuprāt, vēsturiskās fotogrāfijas, ko varētu atdot muzejam. Zinu, ka labākas nākotnes vārdā mest ārā nozīmē pazaudēt ko muzejisku. Arī Kalsnavā tika savākts novadpētniecības materiāls, kas 80. gados tika likvidēts. Tikko biju Vilces muižā, kur ir līdzīgs stāsts līdzīgā laikā, un savilkām paralēles, ka varbūt bija kādi norādījumi no augšas. Kad no 1993. līdz 2000. gadam strādāju arī Kalsnavas kultūras namā, iepatikās pētīt vecās lietas, radās interese par vēsturi. Atradās arī veca kino aparatūra, zināju, ka Kalsnavā MPS laikā ir daudz filmēts, un es nejauši ielūkojos Rīgas kinostudijas uzņemtajās mācību filmās par selekciju, ko paspēju digitalizēt. Man ir pārdomas par to, cik gan daudz informācijas ir saražots pirms daudziem gadiem un cik pirms trīs minūtēm, un kura no tām ir vērtīgāka.
– Kāds ceļš ir aizvedis līdz kokkopja jeb arborista specialitātei?
– Strādājot Mežu pētīšanas stacijā, gandrīz visi, kas bija spējīgi (mazliet pārspīlēju), kāpa atlasītajos izcilajos kokos un vāca potzarus un čiekurus sēklu plantāciju ierīkošanai. Arī es sāku kāpt kokos. Arboristu apmācību Latvijā uzsāka tikai 2007. gadā, un tā kā jau biju ar koku kāpšanas pieredzi, mani uzaicināja darba grupā, kas veidoja arborista profesijas standartu Latvijā. Tā kā esmu apguvis otru – kokkopja jeb arborista profesiju, ar ko nodarbojos no darba brīvajā laikā. Arboristu programmā ietilpst ne tikai bīstamo koku nozāģēšana, zaru novākšana, vainagu veidošana, bet arī koku iestādīšana. Dažreiz uzskata, ka koks ir bīstams. Varbūt daži ir bīstami, bet vairāk bīstami ir cilvēki, jo viņi, varbūt aiz nezināšanas, labu gribēdami, dažreiz nodara kokiem sliktu, bet koks jau nemāk runāt. Jebkas, ko dari – labu vai sliktu, atnāks atpakaļ.
Esmu ieguvis arī augstāko izglītību mežinženiera specialitātē, studējot Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. Patlaban strādāju LVM Kalsnavas kokaudzētavā, kur esmu tehnoloģisko iekārtu meistars. Ikdienā jāstrādā gan ar galvu, gan ar rokām.
– Kā kļuvi par dižkoku meklētāju?
– Ja ar ko sāc nodarboties, tad esmu pamanījis, ka tas sāk nākt klāt. Tas ir profesionālais kretīnisms, kad, pa pilsētu ejot, uz kokiem skatos vairāk, nekā uz cilvēkiem. Šad tad, aizbraucot apskatīties kādu dižkoku, atrodas vēl kāds, kas iepriekš nav atrasts. Laikam ietekmējos no Gunta Eniņa grāmatas "100 dižākie un svētākie". Speciāli dižkokus nebraucu meklēt, bet tie dažreiz uzskrien man virsū.
– Kur tapa "Baltijas ceļa" fotogrāfijas?
– Kad bija priekšlikums braukt uz "Baltijas ceļu", mēs ar sievu Aiju Kreili, kā jauna ģimene, ilgi nedomājot, izlēmām, ka brauksim. Vairs neatceros, bet pēc fotogrāfijām var saprast, ka autobusā bija Kalsnavas jaunieši un aktīvākie cilvēki. Vispirms aizbraucām uz Cēsīm un tad mūs novirzīja uz Valmieras pusi, lai būtu vienmērīgs ceļa pārklājums. Tas, kas notika, bija fenomenāli – tolaik nebija ne mobilo telefonu, ne interneta, koordinācija notika ar radio palīdzību. Ir jādomā, vai tik organizēti mēs varētu būt šodien, paļaujoties uz sociālajiem tīkliem, e‑pastiem. Sagadījās tā, ka mēs stāvējām pie Miegupes tilta, kas tagad ir uzbūvēts no jauna. Uz muzeju aiznesu arī fotogrāfiju, kur redzama Inese Elekse, Juris Drunka u. c. Bildēs visi esam jauni, un tolaik varbūt tik ļoti nenovērtējām notikuma nozīmi. Taču bija svarīgi, ka bijām izvēlējušies būt mazs posmiņš no "Baltijas ceļa". Ja tik daudz cilvēku nostājās ķēdē, pasaulei bija jāsaprot, kas tas par spēku, kas iestājas par neatkarību no toreizējās Padomju Savienības.1989. gadā mēs vēl nezinājām, kā būs. Piedalījos arī 1991. gada barikādēs, aizstāvot neatkarību un brīvību. Tolaik bija tautas vienotības izjūta, arī tautas bija vairāk.
Vēl ir teiciens par fotogrāfiju vai video kvalitāti, ka jebkurš nofilmēts materiāls ir labāks par nenofilmētu materiālu. Ja iemūžināts ir vienreizējs notikums, tad kvalitāte kļūst otršķirīga.
– 35 gadi paskrējuši ātri, ko šodien no "Baltijas ceļa" varētu pamācīties?
– Varbūt tā ir vienotība, jo tā ir tāpat kā dziesma – ar varu nav izspiežama. Tas veidojas no kaut kā dziļāka. Ja mūs kaut kas vieno, kā, piemēram, kopīgs ienaidnieks vai Dziesmu svētki, tad esam vienoti. Ikdienā, kā jau latviešiem, ir raksturīgi vilkt deķi katram uz savu pusi, un tādi mēs esam, arī rezultāti un sekas ir redzami. Ceļojot uz citām valstīm, redzam, kā cilvēki dzīvot citur. Kaut kur varbūt ir labāk, taču kaut kur ir arī sliktāk nekā pie mums. Vēsturē ir bijuši drūmi laiki, tagad ir jānovērtē, ka mums ir brīvība, neatkarība, kas ir jānosargā.
23.08.2024.