Madoniete BEĀTE OZOLIŅA ir viena no vidzemnieku iniciatīvas „20 personības 20 gados” nominantēm. Īsts dinamīts — enerģiska un ideju bagāta joprojām. Šodien Beātes kundze svin skaistu dzīves jubileju un ielūgumā tuviniekiem un draugiem raksta zīmīgo “58+”. Madonas Grāmatu draugu biedrības vadītāja un NVO aktīviste, pilsētas pensionāru biedrības valdes locekle — viņa daudzu gadu garumā ir organizējusi neskaitāmus pasākumus.
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Madonā Beāte Ozoliņa iedibināja skaistu tradīciju – ik gadu Lāčplēša dienā mūsu pilsētas sirdī – Poruka ielā, pieminot latviešu tautas varoņus un brīvības cīnītājus, – līdzīgi kā Rīgā, tiek iedegtas svecītes. Katru gadu Lāčplēša dienā no Saieta laukuma dodas skolu jauniešu rīkots lāpu gājiens, kas noslēdzas ar Latvijas Brīvības cīnītājiem veltītu piemiņas brīdi Liseskalna kapos, pēc tā Beāte Ozoliņa gadu no gada turpina organizēt patriotisku mirkli Poruka ielā. Tas ir skaists brīdis, kad abpus ielai tiek iedegtas sarkanbaltsarkanas svecīšu liesmas, skan mūzika un pie ugunskura sanākušos stiprina patriotiskas uzrunas.
– Jaunākais darba lauks jums ir Madonas pilsētas pensionāru biedrībā. Pastāstiet par to!
– Madonas pilsētas pensionāru valdē atbildu par kultūru. Organizējam ekskursijas, jubileju atzīmēšanu biedrības biedriem, pasākumus, kas saistās ar sporta svētkiem. Šogad uzrakstījām četrus projektus, tie pašvaldībā guva atbalstu, līdz ar to ik pa brīdim ir lielas braukšanas. Dodamies uz apkārtnes pansionātiem, vedam tējas, nelielas dāvaniņas un koncertu. Jau bijām Mārcienā, Ļaudonā, Stirnienē, vēl dosimies uz Lubānu un Ērgļiem. Sniedzam priekšnesumus – dejo gan dejotāji, gan dzied ansamblītis, bijām arī uz sadziedāšanās svētkiem Ikšķilē.
– Vai arī pati dziedat, dejojat?
– Es jau labprāt dejotu, bet mani (smaida) neņem kaut kā. Un es taču visu laiku dejodama vien staigāju. Deju kolektīvā kādreiz ir dejots, bet tas bija pirmajā darba vietā Preiļu rajona Ārdavā. Biju pabeigusi kultūras darbinieku tehnikumu un Ārdavā strādāju par kultūras nama vadītāju. Tad pašdarbības kolektīvos gan dejoju, gan teātri spēlēju. Šai vietā nostrādāju divus gadus un tad aizmuku, jo gribēju uz Rīgu, mācīties. Bija bailes palikt laukos, piesietai pie mājas saimniecības. Kaut Ārdavā bija sirsnīgi cilvēki, arī kāda simpātija, tā bija mana jaunība, un iestigt lauku dzīvē negribēju.
Rīgā vispirms strādāju pie slimiem bērniem slimnīcā par sanitāri, pēc gada tiku Rīgas 50. vidusskolā, kur deviņus gadus nostrādāju, aizvietojot skolotājus pirmajās klasēs un par pionieru vadītāju. Tur bija tādi pasākumi – 200 bērniem, pasakaini!
– Bet tad atgriezāties dzimtajā Ļaudonā?
– Tētiņš gribēja, lai pastrādāju Ļaudonas vidusskolā, un skolotāja Zvaigzne teica, ka man jāmācās. Jā, pirms tam taču biju Artekā (Padomju laikos Arteks bija populāra un prestiža pionieru nometne. – Aut.). Man bija tāds sapnis, un es biju iestājusies Universitātē, ģeogrāfijas fakultātē, tur nobeigusi pirmo kursu, taču man ļoti gribējās nokļūt Artekā. Izturēju konkursu, un kā pionieru vadītāja, viena no Latvijas, nokļuvu Krimā. Tā nu 1965. gadā no aprīļa līdz oktobrim darbojos ar bērnu delegācijām Artekā. Pēc tam Ļeņingradā (tagad – Pēterburga. – Aut.) 29 gadu vecumā klātienē nobeidzu Hercena vārdā nosaukto Pedagoģisko institūtu. Pēc tam mazliet pastrādāju Bauskā, skolēnu namā, bet nebija īsti kur dzīvot. Tētis zvanīja katru dienu, sakot, ka gaida mājās, un panāca, ka atgriežos un strādāju par skolotāju un pionieru vadītāju Ļaudonas vidusskolā, kuru pati esmu beigusi.
– Kā nokļuvāt Madonā?
– Mani pasauca uz rajona komiteju, strādāju ideoloģiskajā nodaļā, atbildēju par kultūras un medicīnas darbiniekiem. Tas bija vienreizējs laiks, visam piegāju radoši, izteikti padomiskais manī ātri zuda. Organizēju konkursus un sacensības, bet visam piegāju ļoti liberāli.
Vēlāk saistījos ar bibliotēku, biju Latvijas Grāmatu draugu biedrības valdē. Kad biedrība tika likvidēta, uz savu galvu noorganizēju Madonas Grāmatu draugu biedrību, kur joprojām darbojos. Nesen uzrakstīju projektu un aizbraucām uz Broņislavai Martuževai veltīto koncertu Lubānas baznīcā.
– Daudzus gadus Madonā organizējāt Poruka ielas svētkus.
– Tas bija sapņu laiks. Es iemīlējos Poruka ielā, bet vēl tuvāk patiesībai – Poruka ielas cilvēkos. Svinējām dzejnieka Jāņa Poruka atceri un viņa jubilejas, visi bija tik atsaucīgi! Poruka ielas svētku rītā jau agri vieni slaucīja ielu, citi noformēja skatlogus, piedomāja par „vizītkartēm", izpušķotām telpām, ābolu un pīrāgu groziem. Atsaucība bija no visiem – vai tas pārdevējs, patērētāju biedrības pārstāvis, advokāts vai gaļas izcirtējs skārnī, bibliotēkas vai bankas darbinieks. Vislielākais gandarījums pārņēma tad, ja ieguldītais darbs sagādāja prieku citiem – dalībniekiem, iedzīvotājiem, un varēju just, ka tas nav bijis veltīgi. Poruka ielas visos 100 metros interesanti šajos svētkos bija gan ielas pastāvīgajiem iemītniekiem, gan nejaušiem garāmgājējiem. Gāju pa Poruka ielu un raudāju no prieka.
Diemžēl šodien tas viss ir zudis. Nav cilvēku, nav organizāciju, kas atbalstītu, kas Poruka ielas svētkos uzņemtu rakstniekus, dzejniekus.
– 4. maijā ar dažādiem pasākumiem tiek svinēta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Jūs jau vairākus gadus 4. maijā organizējat Baltā galdauta svētkus Madonā, Raiņa ielas dzīvojamo māju kvartāla laukumā.
– Pat nezinu, kā man tā ideja ienāca prātā, bet nevarēju atteikties to īstenot. Pirmajā reizē bija lietains laiks, bet atsaucīgi cilvēki. Otrajā reizē svētkos piedalījās arī ukraiņu tautības cilvēki. Šogad pasākumu rīkoju trešo reizi, un tik skaistu noskaņu latviskos tērpos radīja Salaspils jauktā kora "Loja" un senioru dāmu deju grupas "Madonas dāmas" uzstāšanās. Organizējot svētkus, uzsvaru parasti lieku uz māju vecākajiem. Diemžēl ir viens secinājums, ka māju vecākie Raiņa ielas dzīvojamo māju kvartālā ir ļoti neatsaucīgi. Visiem ir darbi, dārzi, redzu, cik esam neatbalstoši, neprotam īsti svinēt savus svētkus. Mēs ar vīru stiepjam galdus, nostiprinām bērzu meijas – 90 gadīgais vīrs palīdz, bet ģimenītes iesēstas savās automašīnās un aizbrauc. Pārņem zināms rūgtums. Uzskatu, ka patriotiskā audzināšana mums ļoti klibo.
Priecājos, ka vīrs man ir tik liels atbalsts. Kopā gatavojam apsveikumu kartītes, konfekšu pušķus, gatavojam blociņus, iesienam grāmatas. Skatos un mēģinu darīt Harijam līdzi, bet viņš jau ir tas lielais darītājs – es pametu idejas, viņš paveic.
– Joprojām tomēr esat radošas enerģijas pārpilna – kur to smeļat?
– Noteikti no dzimtas, tādi ir tie gēni. Māmiņa nodzīvoja 80 gadus, tētiņš – 98. Tētiņš dejoja, spēlēja teātri, mammīte arī spēlēja lugās, viņai vienmēr bija laba izdoma. Vēl savos 70 gados sataisījās par salatēti (Ziemassvētku vecīti, – aut.) un devās uz skolu. Arī māsa Drosma bija ideju pārpilna. Visiem skolotājiem un bērniem saku – ir jāpiedalās! Lai ir daudz pienākumu, daudz dalību konkursos, sacensībās un tai pašā laikā – neiztrūks arī labas sekmes. Es sekmju ziņā skolā biju viduvēja, bet enerģija man vienmēr ir bijusi. Vienmēr esmu kustībā, vienmēr – bez lielas apstāšanās. Esmu arī vingrošanas grupā, divreiz nedēļā pilsētas sporta hallē kopā ar citiem senioriem riktīgi izkustamies.
16.08.2024.