Lubānietis KRISTAPS KIVLĀNS jau vairākus gadus ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Madonas daļas ugunsdzēsējs-glābējs, steidzoties palīgā nelaimē nonākušajiem, glābjot dzīvības, novēršot nelaimes postošās sekas. Nesavtīgais, labais darbs vairākkārt ir pamanīts un novērtēts, saņemot apbalvojumus. Atzīmējot Ugunsdzēsības Latvijā 159. gadadienu un godinot ieguldījumu Latvijas un tās iedzīvotāju drošības stiprināšanā Kristaps saņēma VUGD Goda rakstu.
Kristaps norāda, ka grūti teikt, vai būt ugunsdzēsējam-glābējam ir aicinājums, bet tas ir darbs, ko viņam patīk darīt.
– Cik ilgi esat ugunsdzēsējs-glābējs un kā aizsākās jūsu ceļš uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu?
– Dienestā sāku strādāt Rīgā, tiklīdz radās iespēja, atnācu strādāt uz Madonu. Vēlējos tikt prom no Rīgas, un tieši tobrīd Madonas daļā bija brīva vakance. VUGD esmu aizvadījis jau gandrīz piecus gadus. Ir gūta dažāda pieredze. Galvaspilsēta parādīja savu, savukārt lauki ko pilnīgi citu.
Savulaik biju plānojis strādāt VUGD, bet tolaik šo mērķi neizdevās īstenot. Vēlāk darbs VUGD man vairāk jau bija racionāls lēmums. Pirms tam biju darījis dažādus darbus, laika gaitā sapratu, ka nekas nemainās. Gribēju darīt ko noderīgāku, citādāk plānot savu laiku, protams, atkāpties no ierastā darba laika no pulksten 8 līdz 17. Šis bija viens no racionālajiem veidiem, kā atrasties ārpus standarta darba laika, kontrolēt savu laiku, būt noderīgam, attīstīt sevi, uzturēt fiziski sevi formā, kas patiesībā ir ļoti nepieciešams. Tolaik pieņēmu lēmumu dzīvē kaut ko mainīt. Ja tiek izvirzīti mērķi, tie tiek arī īstenoti.
Salīdzinot ar Rīgu, Madonā ir daudz mierīgāk.
– Pats esat lubānietis, vai nav nogurdinoši mērot tālu ceļu uz Madonas daļu?
– Atnākot strādāt uz Madonu, sāku dzīvot tepat pilsētā. Bet tas nebija saistīts ar attālumu, kas būtu jāveic. Manuprāt, 40 kilometri nav nekas. Ir cilvēki, kas uz maiņām brauc lielākus attālumus, piemēram, no Gulbenes uz Lubānu un viņi pat nevēlas to mainīt. Katram ir sava vietiņa, kur viņam ir iepaticies, ir lielisks kolektīvs. Iespējams, ka tāds attālums būtu apgrūtinošs, ja ceļš būtu jāmēro katru dienu no rīta un vakarā. VUGD tā ir apmēram katra ceturtā diennakts. Ir pietiekami daudz brīvo dienu, lai varētu gan atpūsties, gan pastrādāt.
– Vai atceraties savu pirmo izsaukumu? Varbūt ir palicis atmiņā kāds īpašs notikums, kas saistīts ar ugunsdzēsības un glābšanas darbiem?
– Visticamāk, pirmais izsaukums Rīgā bija uz durvju atvēršana (izsaukumi, kuros palīdzam kolēģiem no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vai Valsts policijas). Tomēr Rīgā ugunsdzēsēju glābēju ir vairāk, līdz ar to šajā izsaukumā es biju tikai līdzi.
Rīgā es biju pieradis, ka uz notikumu ierodamies ļoti īsā laika periodā. Šķiet, ka Madonā pirmais notikums bija Ļaudonas pusē, kur dega vieglā automašīna. Kamēr mēs aizbraucām, pagāja aptuveni piecpadsmit minūtes, bet man tas likās tik kosmiski garš laiks, salīdzinot ar Rīgu, kur tu iekāp mašīnā un jau esi notikuma vietā un dari savu darbu. Attālumi, kas jāmēro, ir lieli. Ja tev ir jābrauc palīgā, piemēram, no Madonas uz Lubānu, ceļā tiek pavadītas trīsdesmit minūtes, Ērgļi arī ir pusstundas braucienā, Cesvaine savukārt aptuveni desmit piecpadsmit minūšu attālumā. Tāpat, ja ir nepieciešama palīdzība no blakus struktūrām, ir jāgaida ilgāks laiks. Rīgā tas viss notika ļoti ātri, un piecu minūšu laikā notikumā bija ap divdesmit cilvēkiem, kas veica savu darbu. Līdz ar to šeit resursi notikumā jāvada daudz citādāk, gudrāk, prātīgāk.
– Minējāt, ka salīdzinot ar Rīgu, reģionos ir mazāks cilvēku resurss. Kas, jūsuprāt, ir iemesls, kāpēc nelabprāt tiek izvēlēts darbs VUGD?
– Vislielākā problēma, manā skatījumā ir tā, ka jauniešiem trūkst fiziskās sagatavotības, līdz ar to viņi arī nav spējīgi nokārtot fiziskos normatīvus, stājoties dienestā un vēloties kļūt par ugunsdzēsēju-glābēju. Tāpat viens no iemesliem – kādā laika periodā "savārītas ziepes", piemēram, kautiņš ballītē, kas fiksēts soda reģistrā, kas liedz stāties dienestā. Protams, darbs VUGD prasa lielu atbildību. Iemesls varētu būt arī atalgojums.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi dienestā?
– Dodoties uz jebkuru izsaukumu jāatceras, ka tas ir tavs darbs. Tu ierodies notikuma vietā un esi profesionālis. Emocijas ir jānoliek malā, un profesionāli un racionāli jāpieņem lēmumi. Neraugoties uz to, kāds ir izsaukums vai cietušā reakcija, ir konkrēta shēma, algoritms, pēc kuras mēs vadāmies. Katrs izsaukums ir izaicinājums, jo nezinām, kas tur būs, kā izvērtīsies.
– Kā šodien aizrit ikdienas darbs?
– Katru dienu ir nodarbību plāns, pēc kura mēs darbojamies. Gandrīz katru maiņu ir praktiskās un teorētiskās nodarbības. Paralēli esam jebkurā brīdī gatavi izbraukt uz notikumu. Sevi jāuztur fiziskajā formā.
Salīdzinoši Madonas novads ir mierīgs. Mums nav lielo šoseju, kur diemžēl bieži notiek avārijas. Arī dzelzceļš nav noslogots. Katram reģionam ir savi zīmīgie notikumi, vienam tie ir kūlas ugunsgrēki, citam ceļu satiksmes negadījumi, glābšanas darbi vai palīdzības sniegšana, neiztiekam arī bez maldinājuma izsaukumiem. Izsaukumi mēdz būt dažādi. Tomēr vienmēr jāatceras – esam piesardzīgi un tā sev pasargāsim no nelaimes.
– Arī ugunsdzēsēji-glābēji, lai vai kā sagatavojušies dažādām situācijām, var sastapties ar neprognozējamiem draudiem savā darbā.
– Katrs notikums ir pilnīgi citādāks. Piemēram, deg māja, bet katru reizi var būt cits vēja virziens, ēku novietojums, mājā var atrasties cilvēks, tāpat, kāds ir jumta segums, sienu materiāls. Tas visu maina. Glābšanas darbu vadītājam ir jāpieņem lēmums, kā rīkoties konkrētā situācijā.
Katrs notikums rada bīstamību arī ugunsdzēsējam-glābējam. Tomēr es uzskatu, ja tu baidīsies, nemaz nepieteiksies darbā dienestā.
– Ugunsdzēsēju-glābēju palīdzība nepieciešama dažādās situācijās. Tomēr ir reizes, kad šķiet, nav ko lieki traucēt ugunsdzēsējus, ja, piemēram, pār ceļu pārkritis koks.
– Jāteic, ka šogad Madonas novads, salīdzinot ar aizvadīto gadu, ir pasargāts no vētrām. Mums, par laimi, viss aiziet garām, bet stiprā vējā tāpat saņemam izsaukumus par nolūzušiem kokiem. Koki noveco. Agri vai vēlu tie mēdz nolūzt. Dodamies uz tiem, sazāģējam un novācam no braucamās daļas.
Par to, vai uz šādu notikumu jāsauc ugunsdzēsēji-glābēji – noteikti. Situācijas dzīvē ir dažādas. Piemēram, varbūt jums steidzami nepieciešama NMPD vai policijas palīdzība, bet ceļu ir aizšķērsojis šis koks. Ko darīt, ja pašam nav iespējams novākt šo koku? Noteikti šādi izsaukumi nav nekas nosodāms. Bet, protams, par nelielu zaru uz ceļa, ko varam paši novilkt nost, nevajadzētu zvanīt 112.
– Kas pašam ir tas dzinulis darbā?
– Pirmkārt tas ir kolektīvs un darba vide. Tikpat nozīmī-
gi – vēlme un spēja palīdzēt. Tas, manuprāt, ir pats galvenais mērķis – palīdzēt.
Uz darbu nāku ar prieku. Man patīk šis darbs, pildīt dienesta pienākumus. Nekas nav par grūtu. Katram ir jāatrod tā sava īstā vieta, tad viņš tur labi jutīsies.
– Lai gan pagājis krietns laiks pēc apbalvojuma saņemšanas, kādas sajūtas tas raisīja?
– Saņemot apbalvojumu, jūties novērtēts augstākajā līmenī. Ja tevi ievēro, novērtē, ir ļoti patīkami, un tas nozīmē ka esi īstajā vietā un dari pareizo darbu, palīdzot citiem.
– Kā relaksējaties pēc darba? Cik viegli ir atslēgties no darba un brīvajā laikā par to nedomāt?
– Psiholoģiski jāstrādā pašam ar sevi. Protams, pēc smaga izsaukuma ir jāiegulda lielāks darbs, lai tiktu tam pāri. Tomēr ir jāatceras, ka tas ir tavs darbs, to paveic profesionāli, izdari visu, kas tavos spēkos un atgriezies ikdienā. Emocijas ir galīgi liekas.
Savukārt brīvajā laikā aizraujos ar sportu, fiziskajām aktivitātēm. Nepiedalos sacensībās, jo man nav nepieciešams sacensties. Pats sev esmu lielākais konkurents. Es neesmu tas, kurš skries, piemēram, Rīgas maratonu tikai tāpēc, ka citi to skrien. Es drīzāk vienatnē aiziešu noskriet krosu mežā un būšu ļoti apmierināts.
09.08.2024.