Dienā, kad Cesvaini šovasar pieskandināja pilsētas svētku priecīgie notikumi, tur sabrauca daudz ciemiņu. Viņu vidū bija arī īpašas tikšanās dalībnieki — ducis Cesvaines vidusskolas 1964. gada absolventu.
Iespējams, esam viena no nedaudzām klasēm, kas šādas tikšanās rīko ik pēc 5 gadiem, un arī ikdienā bieži sazināmies, lai gan dzīves ceļi aizveduši krietni tālu – uz Olaini, Jelgavu, Tukumu, Priekuļiem, Limbažiem un Rīgu. Tomēr arī Cesvainē un tās apkārtnē palicis pulciņš mūsējo iedzimto, un tieši viņi ir kā dzinējspēks, kas sauc atgriezties Cesvainē vēl un vēl…
Sevi par izredzētajiem uzskatām vēl kāda iemesla dēļ: mūsu klasei bija dots liels gods – izlaiduma dienā iestādīt pils parkā liepu un ozoliņu, turklāt diezgan tuvu galvenajai ēkai. Cik atceramies, brīvu laukumu tur tikpat kā nebija, un diezin vai kādam kociņam tur vietu vēl varēja atrast, un nezinām, kā mūsu klases audzinātāja Anna Reidzāne panāca, ka guvām šādu iespēju. Tagad ik reizi salidojuma dalībnieki dodas apraudzīt, kā jūtas puišu ozoliņš un meiteņu liepa, priecājamies, ka tiae atraduši savu vietu un kuplo.
Pirms 10 gadiem salidojām pie savas klases vecākās Ausmas Lūses (Greiziņas) turpat Cesvaines „Strautniekos". Tāpat kā savulaik pietiekami nenovērtējām savas klases audzinātājas ieguldījumu mūsu kolektīva stiprināšanā (tālas vasaru ekskursijas pa Karpatiem līdz pat Kišiņevai ar brezentu pārsegtā kravas automobilī, ko nopelnījām kopīgā darbā, vasaras karstumā kopdami jaunaudzes tuvējā mežniecībā, daudzi klases vakari un citi pasākumi), tā tagad saprotam, ka arī bez Ausmas neatlaidības un sirsnības mūsu pulciņš vairs nejustos tik vienots!
Bet ir jau vēl citi smaguma centri, kas mūs satur kopā.
Skaistas kopīgās tikšanās mums bija lauku sētā Dzelzavas pusē, kur saimniekoja mūsu klasesbiedra Ervīna Vilmaņa ģimene, viņš vairākus gadus tur bija arī pagasta pašvaldības vadītājs, bet diemžēl vairs nav šaisaulē. Izlaiduma 55. gadadienā tikāmies pie Skaidrītes un Valda Kokiniem viņu zemnieku saimniecībā Cesvaines tuvumā, tagad tur saimniekošanas grožus pārņēmusi jaunā paaudze. Skaidrīte un Valdis abi ir mūsu klasesbiedri, draudzējās kopš skolas sola, pabeidza augstskolas Rīgā un strādāja galvaspilsētā teju līdz pensijas gadiem, tad atgriezās laukos Skaidrītes tēva mājās, izveidoja stipru zemnieku saimniecību.
Šoreiz pēc skolas apciemojuma jubilejas salidojums turpinājās pie viena no mūsu klases toreiz draiskulīgākajiem puišiem Daumanta Ieraga. Viņa ģimenes māja tagad ir pašā Cesvaines centrā – kādreizējā vecā pasta ēka. Daumantam ir arī viskuplākā ģimene: kopā ar dzīvesbiedri Mirjamu uzaudzināti 7 bērni. Daumants ilgus gadus strādāja par medicīnas iekārtu tehniķi, bieži būdams komandējumos pa visu plašo bijušo savienību, pēc tam – Madonas slimnīcā, bet Mirjama mūžu veltīja pedagoģijai – strādāja Grašu bērnunamā.
Kā jau pienākas pēc ranga, pirmo uzrunu ievadot kopā sanākšanu, teica klases vecākā Ausma, nolasīdama Jāņa Jaunsudrabiņa dzejoli par dzīves gadiem un dienām, kas aiziet uz neatgriešanos, bet ir piepildītas un skaistas. Visus mīļi sveica arī namamāte Mirjama, pieminēdama arī Cesvaines vēstures nozīmīgākos notikumus un priecādamās par kuplā skaitā sanākušajiem ciemiņiem. Kā parasts šādās reizēs, ritinājās atmiņu kamoli un neiztika bez bažām par pasaules likteņiem, notikumiem, kuri satrauc ikvienu. Pietrūka vien savu raižu un slimību izklāsta, tas viss lai paliek ikdienībai! Vismaz todien visi sajutās atgriezušies jaunībā un priecājās par savu bērnu un mazbērnu veiksmēm, izskanot pārliecībai, ka tikšanās tradīcija turpināma.
06.08.2024.