Laikā no jūnija līdz pat septembrim Latvijas kapsētās kā īpaša tradīcija norisinās kapusvētki. Ikvienā kultūrā pret aizgājēju pieminēšanu attiecas ar īpašu cieņu, un arī Latvijas teritorijā mūsu priekšteči ir centušies apglabāt savus tuviniekus, ievērojot reliģijas ietvaros noteiktās paražas.
Cilvēki mēdz teikt – kapu-svētki palīdz apzināties to, ka dzīve nebeidzas ar nāvi. Tas ir veids, kā pieminēt aizgājušos tuviniekus. Kapusvētku laikā dzimtas lokā piederīgie atceras aizgājējus, sakopj viņu atdusas vietas. Papildus tam rudenī tiek svinēta arī Mirušo piemiņas diena un Visu svēto diena.
Kapusvētku tradīcija ir spēcīgi iesakņojusies, un tā vēl arvien uztur spēkā cilvēku piederību dzimtai, vietējai kopienai. Gatavojoties kapusvētkiem, kapi tiek īpaši saposti – pie kopiņām noliktas vāzes ar ziediem, sveces, uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi. Noliktajā dienā kapsētā no dažādām Latvijas vietām vai pat ārzemēm pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi. Parasti kapusvētki tiek svinēti vienā dienā, tikai katrai konfesijai citā stundā. Tā tas notika arī 27. jūlijā, kad kapusvētki ritēja Madonas kapsētā. Klātesošos vispirms uzrunāja Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Viesturs Rikveilis, bet pēc stundas – Madonas katoļu draudzes prāvests priesteris Māris Ozoliņš.
Priesteris Māris Ozoliņš uzsvēra, ka kapsētā šai brīdī pulcējamies ne tikai tradīcijas, bet galvenokārt mīlestības vadīti, lai atcerētos un aizlūgtu par saviem tuviniekiem, kas jau ir mūžībā. Dievs sevi neidentificē ar cilvēkiem, kuri ir izzuduši, kuru vispār vairs nav, jo cilvēka dvēsele ir nemirstīga.
– Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, Viņa priekšā visi dzīvo, – apliecināja garīdznieks. – Baznīca māca, ka pastāv trīs cilvēka stāvokļi. Mēs esam šeit uz zemes, kur savu dzīvi dzīvojam miesā, otra kategorija ir dvēseles, kas atrodas šķīstītavā un gatavojas ieiet Dieva valstībā, bet trešā kategorija ir svētie, kuri jau ir Debesīs kopā ar Jēzu un cits ar citu. Tomēr ir vēl viena iespēja – elle – stāvoklis, kad dvēsele ir pilnībā atteikusies no Dieva klātbūtnes, Viņa mīlestības un arī saviem tuvajiem, esot izolēta un viena.
Runātājs akcentēja, ka kapu-svētku laikā lūdzamies par tiem, kas ir šķīstītavā: – Tie ir cilvēki, kas dzīves gaitā uz zemes netika iekšēji pārveidoti Dieva mīlestības spēkā tik ļoti, lai varētu skatīt Dievu vaigu vaigā. Tāpēc šīs dvēseles vēl ir šķīstīšanās ugunīs, lai tur būtu kādu laiku, kaut tās jau redz risinājumu, redz Dieva gaismu, zina savu ceļu. Dievs bieži apskaidro apziņu arī dzīvajiem, lai apjaustu šo ceļu. Ja cilvēks ir ļoti nocietinājies un dzīvo tikai materiālajai pasaulei, materiālajām lietām, viņš savu dvēseli un mūžīgo dzīvi pievērš lielam riskam. Ceru, ka tādu ir maz, bet tiesnesis būs Dievs, Viņa priekšā stāsimies mēs visi. Tad nu paliek šis mazais darbs, ko šodien varam izdarīt saviem tuviniekiem – varam lūgt par mirušajiem mīlestībā, jo no šķīstītavas dvēsele iziet, pateicoties Dieva žēlsirdībai. Ar savām lūgšanām to varam veicināt. Tāpēc priesteri upurē Svētās Mises par dzīvajiem un arī par mirušajiem. Baznīca lūdzas par dvēselēm, šodien aizlūgsim par tām visām, darīsim šo labo darbu kopā…
Neatkarīgi no tā, vai pēc nāves cilvēkam tiek iekārtota kapa vieta dzimtas kapos vai viņa pelni tiek izkaisīti, aiz katra no mums ir mūsu tautas vēsture. Tas, kā mēs izturamies pret vēsturi, savu dzimtu un piederīgo kapa vietām, liecina par to, vai godājam savu izcelsmi un saknes vai ne.
30.07.2024.