Viesturs Šēnbergs šogad absolvēja Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klasi. Neraugoties uz saspringto vidusskolas nobeiguma posmu, viņš aktīvi līdzdarbojies arī dažādās aktivitātēs. Tādēļ aicinājām viņu uz sarunu par skolas beigšanas laiku un plāniem tuvākajai nākotnei.
– Kad esam 1. klasē, liekas, ka 12 gadi skolā ir ļoti daudz. Cik ātri vai lēnu tev tagad šķiet šis laiks ir pagājis?
– Es to varētu sadalīt trīs posmos. Likās, ka 1. līdz 5. klase paskrien ātri. Posms starp 5. un 9. klasi, es pat teiktu, ka vilkās, jo bija daudz jaunā, bet bija arī ļoti daudz jāatkārto. Atkārto, atkārto, lai labāk iemācītos un izprastu. Trešais posms – 10. līdz 12 klase -paskrēja nemanot, jo bija tik daudz jaunā, vēl ņemot vērā arī jauno mācību programmu. Bez tam Madonas Valsts ģimnāzijā ir daudz pasākumu, un tiem vajadzēja gatavoties. Bija tāda neliela steiga katru dienu. Bet bija interesanti un laiks paskrēja nemanot.
– Kur tu mācījies pirms Madonas Valsts ģimnāzijas?
– Mācījos Madonas pilsētas pirmajā vidusskolā, kas, man esot piektajā klasē, mainīja nosaukumu un kļuva par Madonas pilsētas vidusskolu.
– Cik svarīgas skolas laikā bija atzīmes?
– Es teiktu, ka bija svarīgas. Vienmēr centos sniegties pēc labākā un gūt labas atzīmes, jo, manuprāt, tas ir tāds rādītājs nevis, cik es labi mācos, bet kāda ir mana darba ētika, kā pieķeros pie darbiem. Un bieži ir tāda situācija, ka, ja viss labi sanāk vienā priekšmetā, savukārt citā varbūt nesanāk, bet, ja šie mācību priekšmeti ir saistīti, arī pārējos sāk veikties labāk. Piemēram, es mācījos mūzikas skolā, un tiem, kuri mācās mūzikas skolā, labāk padodas matemātika, kas ir svarīgs priekšmets. Bet kopumā atzīmes ņēmu vērā diezgan nopietni, jo tas tajā momentā šķita svarīgi. Savukārt, ja nepaveicās, tad vienkārši nepaveicās – nav mana diena vai nākamo reizi būs labāk.
– Varbūt pēc ģimnāzijas beigšanas šīs domas ir mainījušās?
– Es tik un tā teiktu, ka atzīmes ir diezgan svarīgas, lai gan tie ir tikai cipariņi atestātā, ņemot vērā, ka skola ir beigusies. Taču, manuprāt, tas ir tāds pamats, kas parāda, ka cilvēks cenšas. Tās labās atzīmes ir sava veida disciplīna.
– Tu aktīvi darbojies Madonas Valsts ģimnāzijas skolēnu padomē. Kas tevi motivēja to darīt un kādi ir galvenie ieguvumi?
– Viss aizsākās, kad biju klases vecākais un vajadzēja apmeklēt padomes sapulces, lai uzzinātu, kas skolā notiks, kas tiek plānots, un varbūt arī nedaudz palīdzēt pasākumu organizēšanā, ja bija tāda vajadzība. Taču ar laiku tas izveidojās vairāk kā hobijs. Ļoti aizrāva arī padomes skolotāja, kā viņa to visu pasniedza, spēja motivēt. Aktīvāka piedalīšanās man sākās ar skolēnu padomes prezidentūru – iesaistījos vairākos pasākumos, palīdzēju rakstīt projektus vai vienkārši iedot idejas. Un, manuprāt, tas ir svarīgi, ka piedalījos organizēšanā, kas bija nozīmīgi, jo skolēnu padome ir saikne starp skolēniem un skolotājiem. Tā palīdz padarīt laiku nedaudz izbaudāmāku, kas reizēm šķiet drūms un pelēcīgs.
– Veidoji skolēnu mācību uzņēmumu. Varbūt ir kādi sasniegumi vai vienkārši pieredze, ar ko vēlies padalīties?
– Viss aizsākās ar to, ka pēc mācību programmas mums vajadzēja veidot skolēnu mācību uzņēmumu un pēc tam skolotāja deva izvēli turpināt vai ne. Mūsu uzņēmums pieņēma izaicinājumu turpināt piedalīties tirdziņos. Viņa uzklausīja, reizēm deva kādu labu padomu vai vienkārši teica: "aizejiet, saņemieties, neslinkojiet un izdariet, lūdzu, pašiem būs gandarījums". Šādā veidā guvām sasniegumus tirdziņos un nedaudz arī paceļojām pa pasauli. Bijām Austrijā (Vīnē), nekādas balvas gan neieguvām, taču tā bija lieliska pieredze tādā internacionālā pasākumā, kurā bija cilvēki ar ļoti dažādām, ļoti atšķirīgām un spilgtām idejām. Piedalījāmies arī Lietuvas internacionālajā tirdziņā un ieguvām otro vietu šajā pasākumā. Vēl bija Latvijas internacionālais tirdziņš Rīgā, kur ieguvām "Labākās pārdošanas komandas" titulu.
– Vai atliek laiks arī citām ārpusskolas aktivitātēm, hobijiem?
– Pirms divpadsmitās klases man sanāca diezgan daudz ko darīt. Piemēram, pamatskolas laikā piedalījos gan korī, gan dejošanā, kas mani ļoti aizrāva. Tas bija kā atpūta no ikdienas. Tā teikt, dvēselei. Skolas laikā apmeklēju sporta zāli, bet vēlāk to diemžēl vairs neturpināju. Toties turpināju dziedāt korī, kur bija arī jauns skolotājs, kurš ļoti labi spēja motivēt, mudināt un ieinteresēt dziedāšanā. Arī pats bija ieinteresēts, piemēram, mūs kā kori, aizvest uz dažādiem pasākumiem. Mūsu koris devās arī uz Dziesmu svētkiem. Diemžēl, pats nebraucu, jo izvēlējos izbaudīt šo laiku citādāk. Gribu teikt, ka šis diriģents tiešām ļoti veiksmīgi spēj savākt kolektīvu un to vadīt.
– Atgriežoties vairāk pie skolas tēmas, kā vērtē mācības pēc tā saucamās "jaunās" izglītības programmas. Kādi, tavuprāt, ir galvenie plusi un mīnusi?
– Labs jautājums. Atceros, kā agrāk ar klasesbiedriem runājām, kāpēc mācīties šo vai to priekšmetu, ja man tas nebūs vajadzīgs, tad šī ir tā iespēja izvēlēties ko katrs tiešām grib. Taču jauniešu vecumā tā ir diezgan smaga izvēle, jo viens ir, ka gribās nedaudz vieglāk, bet, izvēloties vieglāku programmu, tas ir arī sava veida ierobežojums. No vienas puses, šī ir iespēja padziļināti apgūt to, kas tajā brīdī interesē, bet tajā pašā laikā ļoti ierobežo. Manuprāt, tas ir paša pārbaudījums, vai spēj uzņemties atbildību par savu izvēli. Nav jau tikai tā, ka augstskolā ir tā svarīgā izvēle, tā sākas jau vidusskolā. Es izvēlējos to variantu, kas ir visaptverošākais, lai, ja ar laiku mainu savas domas, nav tā, ka pašam jāmācās vairāk vai arī jāņem privātskolotājs. Katrā ziņā, jaunajai mācību programmai ir savi plusi un savi mīnusi. Kā viens no mīnusiem varētu būt tas, ka mācību materiālu var atrast, bet tas ir diezgan izmētāts un dažos priekšmetos tāda pedagogu materiāla nemaz nav. Tad var teikt, ka bez maz vai pašiem jāimprovizē vai jāmeklē, jāmeklē un jāmeklē, līdz tiek atrast kaut kas vajadzīgs. Bet visas pārmaiņas nav momentālas, un vajag laiku, lai pie tām pierastu, atstrādātu un šīs pārmaiņas iedzīvotos.
– Kādas tavas domas par eksāmeniem? Tev bija jākārto eksāmeni ne tikai 12. klasē, bet arī jau 11. klasē.
– 11. klasē es liku divus eksāmenus – optimālā līmeņa matemātika un optimālā līmeņa angļu valoda. Jaunā eksāmenu kārtība, kā jau iepriekš minēju, ir neierasta. Ar laiku tas kļūs pilnībā normāli un ierasti. Protams, varēja just atšķirību starp optimālo līmeni un augstāko, citādākas tēmas, citādāk pasniegta informācija un citi laika ierobežojumi, kas vienkārši ir normāli. Eksāmeni, kā jau eksāmeni, un ir ļoti jārēķinās ar to, ko pašam vajag. Kad 12. klasē ir laiks pieteikties eksāmeniem, ir jābūt puslīdz skaidrai izpratnei, kas nākotnē būs vajadzīgs vai vismaz noderīgs, lai var sagatavoties jaunajam dzīves solim, augstskolai.
– Cik tev viegli vai grūti bija izvēlēties ko darīt pēc ģimnāzijas beigšanas?
– Es, laikam savu izvēli veicu vasarā pēc 11. klases. Sakarā ar skolēnu mācību uzņēmumu tiku ielūgts uz vienu uzņēmējdarbības nometni "JA Unlocked", ko organizēja „Junior Achievement". Tur satiku vairākus LEADER programmas dalībniekus, kā arī daudzus mācību uzņēmumu spilgtus piemērus, kas piedalījās "Jauno uzņēmēju dienās". Tiešām ļoti ģeniāli cilvēki, spilgtas personības, un es savu izvēli veicu, vienkārši aprunājoties ar tiem cilvēkiem, kur viņi vēlas būt, kādi ir viņu top plusi. Es pats nebiju interesējies par augstskolām, un likās, ka tas ar laiku atnāks, es vienkārši uzticējos procesam. Aprunājoties ar kolēģiem, izvēle bija par labu Rīgas Ekonomikas augstskolai, tā saucamajai Zviedru augstskolai. Tā tiešām ieinteresēja, jo man patīk ekonomika, nezinu, vai tas ir vecāku ietekmes dēļ, vai arī vienkārši priekšmets pats par sevi patīk, vai tas ir skolotājas nopelns. Es sapratu, ka tas nebūs vienkāršs uzdevums – tikt šajā augstskolā, jo tur ir iestājeksāmeni, iestājintervija, sākumā jāaizpilda diezgan gara anketa, kur jāsniedz daudz informācijas par sevi. Jārēķinās arī ar to, ka mācības notiek angļu valodā, kas arī liek apzināties, ka nebūs viegli, bet domāju, ka tas būs tā vērts. Bija arī atvērto durvju diena augstskolā, varēja ēnot pirmā kursa studentus, tāpat bija brīnišķīga iespēja skolā dzirdēt augstskolas prezentāciju un tā interese aizsākās.
– Vai bija domas par studijām ārzemēs?
– Šādas domas bija uz mirkli. Sākumā bija doma studēt Šveicē to pašu ekonomiku, bet tā ideja diezgan ātri atkrita, jo šķita, ka man uzreiz pēc ģimnāzijas Šveice būtu nedaudz par tālu no mājām. Tā ir dārga valsts, jādomā līdzi par finansēm. Tad radās ideja par Tartu. Tartu ir apmēram tikpat tālu kā Rīga, tuvu mājām, un, ja nu kaut kas notiek, varu droši braukt mājās. Bet pēc sarunām starptautiskajos tirdziņos ar igauņu komandām, pēc viņu apraksta sapratu, ka tā īsti nebūs priekš manis. Tur ir vairāk par uzņēmējdarbību, nevis ekonomiku, un šķita, ka uzņēmējdarbība varbūt būtu solis, ko iemācīties vēlāk, jo pašlaik mani interesē tieši ekonomika.
– Kādi būtu tavi ieteikumi nākamajiem divpadsmitajiem?
– Pirmkārt, nebaidieties izmēģināt kaut ko jaunu, nebaidieties būt citādāks vai pieņemt nepopulārus lēmumus un izvēles. Otrkārt, savu paziņu loku veidot no cilvēkiem, kas ir motivēti, kas ir ar tādu pašu vai līdzīgu mērķi; kas palīdz attīstīties un varbūt kādā grūtā slinkuma vai vājuma momentā pieceļ, sapurina, sak' "aiziet, turpinām". Treškārt, vienkārši izbaudiet procesu, uzticieties tam un, ja māc šaubas, nedaudz apstājieties uz mirkli un atpūšieties, kaut vai sarakstiet tās savas bažas uz lapiņas. Nosvītrojiet tās, kuras nevarat kontrolēt,un fokusējieties uz tām, kuras varat kontrolēt. Ja tās ir problēmas, kas tiešām uztrauc varbūt vienkārši parunājiet ar draugiem. Tā kā nevajag arī sasteigt visu. Tāpēc vienkārši uzticies procesam un neaizmirsti izbaudīt laiku.
26.07.2024.