Vairāk nekā trīs simti skolēnu no Madonas novada un Varakļānu novada 17. jūnijā pulcējās Mežaparka Lielajā estrādē, savā ziņā ieskandinot 2025. gada Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus.
Vienlaikus tika uzņemti nepieciešamie kadri dokumentālajai mācību filmai par pirmajiem bērnu dziedāšanas svētkiem, kas 1866. gada vasarā notika mūspusē – Lazdonas draudzē.
"Stars" jau rakstīja, ka filmas pamatmateriāls tika uzņemts 2. jūnijā, kad Lazdonas baznīcā un Mācītājmuižā, kur gājienā un koncertā piedalījās Madonas un Varakļānu novada skolu kori, kā arī Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris "Tiara" un Rēzeknes vīru koris "Graidi", tika daļēji rekonstruēta Pirmo latviešu skolēnu koru svētku norise 1866. gada 18. jūlijā.
– Gribas ticēt, ka tāpēc, ka tā bija tik liela ideja, tai bija arī lieliski jāpiepildās, – laikrakstam saka Madonas novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Solvita Seržāne. – Kopumā varu teikt – tas bija komandas darbs, un, pirmkārt, mēs paši noticējām savai varēšanai, ka viss izdosies. Abās norisēs iesaistījās gan koru diriģenti, gan Madonas bērnu un jauniešu centra metodiķi un vadība, gan izglītības iestāžu vadītāji, visbeidzot – paši mazie un lielie koristi un viņu vecāki. Tāpat tie, kas bija saistīti ar tehnisko nodrošinājumu – transportu, pusdienu gatavošanu – tāpēc paldies arī šoferiem un ēdinātājiem. Viss, kā iecerēts, tika izdarīts, un viss – pašu spēkiem.
Organizatores paldies izskan arī deju kolektīvu vadītājiem, tautastērpu uzturētājiem, jo koristiem pašiem savu tautastērpu nav – skolēnu koriem ir sagādāti skatuves tērpi, līdz ar to šajā ziņā nepieciešamais tika sameklēts un nodrošināts. – Rezultātā ir lepnums un prieks. Mūsu paveiktais un ideja par bērnu dziedāšanas svētku pirmsākumiem Madonas pusē dos ziņu cilvēkiem visas Latvijas mērogā, esam izdarījuši šai ziņā patiesi visu, lai justos gandarīti, – apliecina Solvita Seržāne. – 2. jūnijs Madonas pusē bija gan ar labu laiku, gan labām izjūtām, 17. jūnijs Rīgā – tāpat. Piedzīvojām vēsturisku fenomenu, ka svētki iesākās reģionā, vienā pagastā, un tie nonāca līdz galvaspilsētai. Šis stāsts tika dokumentēts, un tas ir nepārtraukts process, kā no laukiem, no mazpilsētas dziedātāji sabrauc uz Mežaparka estrādi un dzied kopkorī.
– Arī Rīgā mūsu novadniekiem paveicās ar laiku – kaut bērni vakarā bija noguruši, tomēr paveikuši lielisku darbu. – Ja ir saņemtas labas izjūtas, nogurums netraucē, – neslēpj pārvaldes vadītāja. – Pēc laika ikvienam būs brīnišķīgi visu atcerēties. Daudziem turklāt tā bija pirmā iepazīšanās ar skaisto estrādi, un skanēja pārsteidzoši labi. Spējām visu piedziedāt bez kādiem īpašiem skaņu efektiem. Vēl tas, ka bijām tik tuvu Dziesmu svētku karogam – daudzi kolektīvi šo mirkli iemūžināja, patiesi novērtēja.
Vadītājai ir prieks arī par meitenēm sapītajiem skaistajiem vainagiem, tika izdarīts labākais, ko spējam: – Esmu ļoti gandarīta, paveiktais un izjūtas ir neatņemamas un neaprakstāmas.
Kā jau mākslas projektos nereti gadās, notiekošais ir situāciju māksla, un laiks, kas jāvelta notiekošajam, bieži tiek pārtērēts.
– Pie plānotā laika tomēr pieturējāmies. Bērni uz Rīgu devās jau rīta pusē, jo bija sarūpēta iespēja apmeklēt zoodārzu, pabaudīt Mežaparka piedāvājumu, – vēsta Solvita Seržāne. – Pēc tam plānojām pusdienu pārtraukumu, tad pārģērbšanās un, sākot no pulksten 16, mēģinājums, pulksten 17 – filmēšanas process.
Filmēšanā koristi dziedāja trīs dziesmas: Latvijas Valsts himnu, Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava" un latviešu tautasdziesmu "Caur sidraba birzi gāju". Dziesmas bija jādzied pa trim reizēm, lai vēlāk uzfilmēto materiālu varētu izmantot filmas veidošanā. Atsevišķi mirkļi tika veltīti mākslinieka Ivara Mailīša idejai, kā dziedātājiem estrādē uziet, kā veidot koka simboliku, kā ienest līdzpaņemtos svētku karogus – tas arī prasīja laiku un spēku.
– Kopumā varu teikt, ka dziedātāji bija lieli varoņi – visu izturēja un paši bija priecīgi, – novērtē pārvaldes vadītāja. – Mājupceļš ievilkās, dziedātāji atgriezās mājās līdz ar pusnakti. Arī skolotājiem tā bija gara darbdiena, tāpēc visiem paldies par izturību.
Tā kā 17. jūnijs ir diriģenta Jāņa Erenštreita dzimšanas diena, ar īpašu sveicienu tika sumināts diriģents. – Svētki ir brīnišķīga lieta. Mums tika pačukstēts, ka maestro Jānim Erenštreitam šai dienā ir dzimšanas diena, tad nu suminājām no sirds, – atceras Solvita Seržāne. – Goda diriģenta klātbūtne mūsu projektā ir neatsverama. Jānis Erenštreits ir bijis uz Madonas Valsts ģimnāzijas rīkotajiem koru koncertiem Gaiziņkalnā. Viņš un Aira Birziņa ir lieliski sadarbības partneri, palīdz idejai augt un ar to iziet plašākā mērogā. Projekta un filmas ieceres autore ir novadniece Aira Birziņa, viņas vadītais Rīgas Doma koris "Tiara" bija kopā ar visiem gan 2., gan 17. jūnijā.
Vaicājot par filmas tālāko gaitu, uzzinu, ka vasara paies, to montējot un veidojot, iespējams, kādi iztrūkstoši mirkļi vēl tiks piefilmēti, lai viss izveidotu stāstu par laiku vēsturē un laiku šodien. – Filmas autori mums darīs zināmu, kad filma būs gatava, un tad to kopīgi varēsim noskatīties. Par pirmizrādi jārunā ar veidotājiem. Katrā ziņā – ideja un tradīcija var dzīvot tad, ja ir cilvēki, kas tajā piedalās. Teorētiski pastāvēt nekam dzīvam nav iespējams, un Dziesmu svētki nevarētu notikt, ja nebūtu dziedātāju, līdzdzīvotāju, līdzklausītāju, līdzdarbotāju, – uzsver pārvaldes vadītāja. – Man kā jomas speciālistei ir pārliecība, ka tuvākajā nākotnē jāvirzās uz to, lai arī bērnu koriem sagādātu tautastērpus. Tas dod citu skatu un citu stāju, veido iekšējo patriotismu. Arī caur materiālo kultūru varam veidot mūsu jauno valsts pilsoni, ieaudzināt viņā patriotisku garu.
– Ideja ir brīnišķīga, ceru, ka sanāks foršs stāsts, kā tilts starp pagātni – to, ka bērnu dziedāšanas svētku sākums ir Madonas novadā, un to, kā pēc 159 gadiem tā turpinājums nonāk Sidraba birzī, – no savas puses saka diriģents Oskars Jeske. Viņš priecājas, ka iesaistītie koristi bija ļoti disciplinēti: – Filmēšanas process paģēr, ka viena darbība ir jāveic vairākkārt. Nevienu brīdi no bērniem un jauniešiem nebija čīkstēšanas: "Cik gan vēl ilgi?", "Gribu mājās, gribu ēst!" – tādas lietas nebija. Mums paveicās arī ar laiku – lija tikai mazu brīdi, un tobrīd bijām zem jumta. Sidraba birzī dziedāt ir ārkārtīgi pacilājoši un ļoti vērtīgi. No savējiem koristiem dzirdēju, ka viņi jutušies skaisti un apgaroti. Turklāt tuvumā visi redzēja Līgo karogu, mūsu tautas vēsturi.
Jautājot, vai pieredze skolēniem ļaus nākamā gada skatēm gatavoties ar lielāku entuziasmu, Oskars Jeske atzīst: – Ceru, ka šīs divas dienas atcerēsimies arī nākamajā mācību gadā, jo tās ļāva sajust mērķi, uz ko ejam – uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Pēc ziemas, kad pavasarī būs pagurums un grūtāk saņemties, bērni noteikti atcerēsies piedzīvoto.
Jautāts, kā Mežaparka lielajā estrādē skanēja skolēnu dziedājums, diriģents neslēpj: – Estrādes lielajam apjomam nebijām nemaz tik daudz, bet skanēja pārsteidzoši labi. Estrāde ir uzbūvēta ļoti kvalitatīvi, atceros pirmo reizi, kad pats tajā dziedāju. Tas bija brāļiem Kokariem veltīts koncerts, un uzreiz sapratu, ka Sidraba birzs ir kas fantastisks – kā diena pret nakti ar iepriekšējo estrādi un tās akustiku.
Skolēnu dziedājumu varēja izbaudīt kā priekšnesumu, nokļūt dziesmas būtībā, ne tikai filmēšanas procesā, jo viss bija ļoti sirsnīgi, patiesi, valdīja neuzspēlēts dziesmu prieks.
Jautāts, vai valsts mērogā vēl jāpierāda, ka šūpulis bērnu dziedāšanas svētkiem ir Madonas pusē, diriģents komentē: – Jāpierāda nav, bet jārunā un jādaudzina gan. Šo faktu nezināju arī pats līdz brīdim, kad atnācu strādāt uz Madonas novadu. Ikvienam ir skaidrs par Dikļiem kā pieaugušo koru kustības sākumu, bet skolēnu koru sakarā nebiju pat aizdomājies, kur pirmā bērnu un jauniešu kopkoru dziedāšana īsti ir bijusi. Šī vēsts ir jāaiznes arī citiem.
25.06.2024.