Madonietis Jānis Lapiņš šoruden svinēs 85 gadu jubileju, bet ar savulaik Madonas tuvākā un tālākā apkaimē plaši pazīstamo un iecienīto krāšņu un kamīnu meistaru šoreiz gan tiekamies pirms Jāņiem ģimenes atpūtas vietā pie Salu ezera. Vecāki savam pirmdzimtajam vārdu Jānis, bez kura nav iedomājama neviena īsta latviešu dzimta, deva vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
Jaunākā meita Lita Udrase savu tēvu raksturo kā ļoti godīgu cilvēku, strādīgu un izpalīdzīgu cilvēku – ja vien varēs, palīdzēs katram, nevienam neatteiks. „Viņam strādāšana ieaudzināta jau kopš bērnības. Savos bērnos pagaidām to vēl neredzu, bet mēs esam ceļā uz to un ļoti vēlētos, lai šo darba mīlestību, kāda ir vectēvam, pārņemtu un mantotu arī viņa mazbērni. Tēti varu tikai apbrīnot. Kad nokļūst uz ezera, viņam ir pavisam cits ātrums, un arī acis iemirdzas. Zvejošana ir viens no lielākajiem vaļaspriekiem, kam viņš ar visu sirdi nododas joprojām, – atzīst Lita.
Arī sieva Ināra, kura ar Jāni kopā jau ir gandrīz 47 gadus, viņu ļoti augstu vērtē: „Tāds, kāds ir Jānis, otra nav …" Uz viņu varējis paļauties jau no pirmās tikšanās dienas, balsts viņš bija un ir it visā arī tagad, bez darba nevarot ne mirkli, visu laiku kaut kas jādara. Vienīgais, kas Jāni spēj atraut no kādas nodarbes, ir futbols, un, ja gadās iemigt, tad noskatās spēles atkārtojumu no rīta.
„Dzīvē ir bijis visādi. Esam kopā pārdzīvojuši arī grūtus laikus. Īpaši smagi bija 13 gadi, kad Jānis pirmdienas rītos ar vilcienu devās strādāt uz Jūrmalu un tikai piektdienas vēlos vakaros atgriezās mājās. Kā es šad tad jokoties mēdzu teikt: 13 gadus esmu bijusi „dzīva vīra atraitne". Šajā laikā jau viss smagums gūlās uz maniem pleciem – māja jākurina, jārūpējas par mūsu abu meitenēm, bet pašai darbs pilsētas otrajā pusē. To, ka bērni mēdz bieži slimot, darbā neviens jau tā īsti negribēja saprast, " atceras Ināra.
Tam, ka tas ir bijis grūts laiks, piekrīt arī Jānis, bet nauda iztikai esot bijusi jāpelna. Strādājis pat desmit stundas dienā. Tā vilcienu riteņu klaboņa, dodoties uz darbu Jūrmalā un atpakaļ uz mājām, ausīs vēl skanot joprojām…
– Esmu dzimis Ļaudonā, esmu vecākais dēls ģimenē, – atmiņu stāstu iesāk Jānis. – No bērnības spilgti atceros, cik stipri nāca miegs, kad mani modināja ganīt govis. Kā jau lauku saimniecībā mums bija četras govis, aitas, cūkas. Atceros arī to, ka uz Ļaudonu kādi trīs kilometri bija jādodas kājām caur mežu, kurā mājoja vilki, un kā bija jāpārvar bailes, neviens jau tolaik kā tagad ar mašīnu neveda. Līdz izsūtīšanai uz Sibīriju paspēju vēl divas ziemas Ļaudonas Vecajā skolā noiet, kura šogad atzīmē simtgadi, jo kā lauksaimniecības skola sāka darboties 1924. gadā. Pēc tam sekoja ceļš uz Tālajiem Austrumiem. Dieviņš vēl nedaudz mūs pažēloja, jo pirmajā izsūtīšanas dienā bija atkusnis, kad mūs Mārcienas stacija sasēdināja ešelonos, lai lopu vagonos aizvestu tur, kur saule lec. Izsūtīja visu mūsu ģimeni, man toreiz bija deviņi ar pusi gadu, četrus gadus jaunāko brāli Kārli, tēvu, māti. Mūs izmitināja Amūras apgabalā Mazanovas sādžā. Starp citu ar jūsu redaktores Baibas Miglones (toreiz Kaminskas) ģimeni. Atceros Baiba piedzima Sibīrijā, dažus mēnešus pirms atgriešanās Latvijā.
– Kas no izsūtījumā pavadītiem gadiem ir spilgtāk iespiedies atmiņā?
– Apstākļi bija skaudri, ne reti arī tādas dienas, kad aukstuma dēļ degunu nevarēja laukā bāzt. Ja vēl būtu siltas drēbes, ko mugurā vilkt, bet apģērbs jau bija trūcīgs visiem.
Vēl atceros, ka visu laiku bija jādomā par ēdienu. Arī tā nepietika. Atceros, kā pie veikala vakarā bija jāsāk stāvēt rindā, lai no rīta tiktu pie maizes, tajā varēja dabūt 2 kg maizes. Kurinājām ugunskurus, lai naktī nenosaltu. Atceros, cik grūti maizīti neskartu bija aiznest mājās, jo, ja iesāki ēst – ai, cik grūti bija apstāties, varēji notiesāt vai pusi, cik tā bija garda kā nekas cits pasaulē, bet mājās maizīti gaidīja vēl trīs.
Daudz kas izsūtījumā tika pārdzīvots, bet izdzīvojām. Arī Sibīrijā bija labi cilvēki, kas mūsu situāciju ļoti labi izprata, zināja, ka esam bez vainas, jo daļa no viņiem paši arī bija piedzīvojuši represijas.
Žēl, ka ļoti daudz arī no foršās jaunības tika neatgriezeniski pazaudēts, jo pēc atgriešanās no Sibīrijas vēl četras ziemas un trīs vasaras dienēju Urālos, to ziemeļdaļā. Šī iemesla dēļ, ka tik daudzus gadus biju prom no Latvijas, ilgi nevarēju apprecēties. Ar Ināru nodibinājām ģimeni, kad man jau bija krietni pāri trīsdesmit.
Sapratne mums gan radās uzreiz, lai arī „zelta kalnus" viens otram nekad neesam solījuši. Mēs abi jau esam ģimeniski cilvēki. Ināra nekad nav bijusi liela skrējēja pa ballēm. Tas gan nenozīmē, ka esam tikai mājās sēdētāji. Joprojām labprāt apmeklējam koncertus dažādās Latvijas vietās. Man vēl ļoti patīk, ka Ināra nekad nemelo.
– Pastāsti, lūdzu, kā atradāt viens otru, jo abi, cik zinu, apprecējāties ne jau jaunības jūtu karstumā, bet gan labi apzinoties, ar ko kopā gribat kopā būt.
– Ināra manu uzmanību šad tad piesaistīja, jau ejot pa ielu, kad nodomāju, kāda simpātiska meitene dzīvo Madonā. Tad kādā pasākumā Madonas estrādē pamanīju, ka tur ir atnākusi tā pati meitene, kas man ir jau iepatikusies. Kamēr gudroju uzlūgt viņu uz deju, tikmēr to pamanījās izdarīt kāds cits, bet otra deja gan bija mūsu. Pēc tās abi uz soliņa estrādē apsēdāmies blakus un tā kopā esam jau 47 gadus. Pēc trim gadiem 30. jūlijā varēsim svinēt zelta kāzas. Esam izaudzinājuši divas lieliskas meitas. Jaunākā meita Lita ar vīru Kasparu Udrasu ir labi pazīstami veterinārārsti, droši vien ne viens vien ved savu kaķīti vai sunīti tieši pie viņiem, ja nepieciešama palīdzība vai arī uz profilaktisko apskati. Vecākā meitā Līksma veiksmīgi strādā tūrisma jomā Rīgā. Lielu prieku sagādā arī pieci mazbērni.
– Interesanti būtu uzzināt, kā izveidojās tava darba dzīve, atgriežoties Latvijā no izsūtījuma, kādas bija iespējas strādāt.
– Man ir vairākas darbavietas, kur savulaik esmu strādājis – SCO (starpkolhozu celtniecības organizācija), Remontceltniecības iecirknī, SPMK (specializētā pārvietojamā mehanizētā kolonna). No remontceltniekiem tiku iesaukts padomju armijā, kurā, kā jau minēju, nodienēju vairāk nekā trīs gadus. Bija cerības, ka netikšu iesaukts, bet tolaik jau daudz jauniešu bija krituši karā, tāpēc armijā ņēma visus pēc kārtas, neskatoties, kādas kuram ir kaites vai biogrāfija, jo noteikts skaits karavīru armijā bija jāiesauc. Mūsu iesaukums, tāpēc ka daudz puišu karā tika nošauti, bija visai paskopi nokomplektēts.
Kādu laiku kopā ar brāli esmu strādājis arī ugunsdzēsējos. Man solīja, ka būšot daudz brīva laika – pēc nostrādātas maiņas vairākas brīvas dienas. Bet ugunsgrēku jau nevar paredzēt. Kad aizdegas naktī, visiem ugunsdzēsējiem, kas vien var, jāsteidzas palīgā uz negadījuma vietu – kāds tur brīvais laiks!
Visai drīz sapratu, ka tas nav priekš manis. Turklāt bieži vien par ugunsnelaimi paziņoja novēloti, kad viss bija liesmās un neko vairs nevarēja glābt. Toreiz arī telefons laukos reti kurā mājā bija, pagāja laiks, kamēr cilvēki pie tā tika, lai varētu sazvanīt ugunsdzēsējus. Bet Sāvienas pienotavu, kur bija sācis degt skurstenis, izdevās izglābt. Uguns liesmas palīdzēja apdzēst arī tas, ka ūdens bija pieejams – to ņēmām no turpat blakus esošā Sāvienas ezera.
– Nav nekāds noslēpums, ka tev ir daudz talantu, esi cilvēks, par kuriem saka, – cilvēks ar „zelta rokām". Arī sievu Ināru ievedi paša uzceltajā mājā Madonā. Bet cik krāsnis un kamīnus pārmūrējis, droši vien nevar pat saskaitīt. Kā apguvi šo prasmi?
– Pirmais, kas atklāja krāšņu un kamīnu mūrēšanas knifus, bija kāds draugs, ar kuru kopā gājām medībās. Pēc tam šīs iemaņas pilnveidoju jau pats. Vairāk mūrēju krāsnis, kamīnus mazāk. Joprojām daudz ir tādu, kuri sildās pie manis mūrētajām krāsnīm.
Katrā ziņā plinti krūmos nemetu. Krāsnis un kamīnus, protams, vairs nemūrēju, bet cītīgi strādāju līdz pat pagājušajai vasarai, kad malku pats vēl saskaldīju un kociņus ar lielo cirvi varēju nocirst. Bet tad šoziem saslimu ar bronhītu, kaut esmu potējies, taču izrādās tā šprice visu mūžu nepasargā no šīs saslimšanas, kā man teica. Ir jāpotējas no jauna, bet gan būs labi. Ar kaitēm, kas nāk līdzi ar gadiem, ir jāsadzīvo, to dēļ es no saviem sirdij tik tuviem vaļaspriekiem daudzu gadu garumā – zvejas un medībām – jau neatteikšos, lai gan tas atsaucas uz veselību. Tā medībās tiku arī pie jau pieminētā hroniskā bronhīta.
Nupat šodien, kad tiekamies, kopā ar Ināru cēlāmies četros no rīta un devāmies zvejot uz Lubāna ezeru. Arī rīt turp braukšu. Makšķerēt sāku jau bērnībā, kā pats smejoties saku – laivā esmu uzaudzis.
Rudenī plānoju piedalīties arī medībās, kādu alni vai staltbriedi, kuru Latvijā savairojies daudz (varbūt tie bariem nāk no Krievijas), ceru vēl nomedīt, kā man tas pirms gadiem jau izdevās. Interesanti, ka pēdējos gados man ir redze uzlabojusies, kaut gan parasti ir otrādi.
– Pavisam drīz – jau šosvētdien un pirmdien – atzīmēsim Līgo svētkus un Jāņus. Tiekoties ar Jāni, nevaram nepajautāt par Jāņu svinēšanas tradīcijām ģimenē.
– Ik gadu mēs visi sapulcējamies meitas Litas un znota Kaspara atpūtas mājā pie Salu ezera. Sanāk tīri kupls radu pulciņš – ap 30 cilvēku, un svētki aizrit ļoti sirsnīgā atmosfērā. Vienojamies, kas katram liekams groziņā, galvenā kuratore mums ir Lita. Galdā tiek celti tradicionālie ēdieni, bez kuriem Līgo un Jāņu svinēšana nav iedomājama, bet ar nepacietību tiek gaidīta arī Litas ceptā kūka, ko visi ir iecienījuši un ļoti slavē – vismaz neesmu dzirdējis, ka kādam tā negaršotu. Taču pats pēc svētku vakariņām dodos uz Lubāna ezeru. Zveja jau ir viena no manām stihijām, bez kuras savu dzīvi nevaru iedomāties.
21.06.2024.