7. jūnijā Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izstāžu zālēs tika atklāta fotogrāfiju izstāde “Madona fotogrāfu acīm”.
Atklājot ekspozīciju, muzeja pārstāve Zane Grīnvalde minēja, ka šogad Madonai svinam 98 gadus kopš pilsētas tiesību iegūšanas, bet pamazām gatavojamies Madonas simtgadei, kas apritēs 2026. gadā.
Madonas stāstus, protams, veido gan tās vēsturiskie, gan šodienas notikumi. Par pagājušo laiku pilsētā atgādina vēsturiskās ēkas, Mīlestības graviņa, Biržu muižas ēkas, pat dzelzceļa sliedes. Muzeja krājumā glabājas fotogrāfijas ar Madonas pilsētas (pirms tam – miesta, apdzīvotas vietas) ainām no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Pateicoties fotogrāfiem (Atim Oto Bērziņam, Jānim Glīzniekam, Voldemāram Upītim u. c.), redzam Madonu pagātnē – cilvēkus, sadzīvi, ielas – un varam salīdzināt Madonu senāk un tagad.
Kādu Madonu redz tās iedzīvotāji, fotogrāfi, ceļotāji un pilsētas viesi šodien? Vai viņus piesaista pilsētas reljefs, vietas ar īpašām leģendām, vai ir vēlme redzēt pilsētu no putna lidojuma?
Martā un aprīlī Madonas muzejs aicināja iedzīvotājus sūtīt fotogrāfijas, kas parādītu šodienas Madonu. No iesūtītajām bildēm arī tapusi izstādes "Madona fotogrāfu acīm" ekspozīcija.
Izstādes autoru loks
Konkursa gaitā tika saņemtas desmit autoru – Agra Veckalniņa, Lauras Smudzes, Indra Veipas, Ingas Sudāres-Špunes, Raivo Špuna, Aigara Oļukalna, Māra Stiprā, Viestura Ritera, Lailas Rudzones, Markusa Rozenberga – uzņemtās fotogrāfijas. Tajās redzamas ēkas, vēsturiskās vietas, ielu ainas, daba, un nav divu vienādu fotogrāfiju. Izstāde līdz 28. jūlijam skatāma muzeja pirmā stāva zālē.
Nodaļas vadītājas komentārs
– Dažiem bildēšana ir darbs, dažiem autoriem – hobijs, – vērtējot izstādi, atzina tās iekārtotāja, muzeja mākslas nodaļas vadītāja Elīna Krupko. – Mēs būtu gribējuši lielāku izaicinājumu darbu atlasē, lai kvorums būtu lielāks, jo kopumā atsaucās desmit autori. Bildēs pārsvarā uzsvars ir uz pilsētas ēkām un pilsētvidi. Fotogrāfijās redzams, kā Madona ir mainījusies, augusi, un to piefiksēt muzejam ir svarīgi. Redzam pilsētu dažādos gadalaikos, ir saullēkti un saulrieti, sliedes un vilciens, ir mākslinieciskas melnbaltas bildes… Vienu no darbiem pārvērtām par puzli – to saliekot, ikviens uzzinās, kas ir šīs fotogrāfijas autors.
Ko patīk bildēt fotogrāfiem?
– Esmu nofotografējusi māju, kur bērnībā dzīvoju. No tās paveras skats uz autoostu, Madonu. Kopumā man patīk bildēt pilsētas vēsturisko centru, – aicināti atklāt, kura ir mīļākā vieta bildēšanai, teica Laila Rudzone.
– Markusam kopš mazotnes patīk vilcieni, viņš mācās par vilcienu mašīnistu un šodien liek eksāmenu, tāpēc uz izstādes atklāšanu nevarēja ierasties, – vēstīja Markusa Rozenberga mamma.
– Man patīk bildēt sportiņu, īpaši autosportu, un ik pa laikam arī peonijas, – smaidīja foto profesionālis Māris Stiprais. Madonas apvienības pārvaldes vadītājs Guntis Ķeveris piebilda, ka Māris ir ātrāks par motoriem, jo paspēj būt visos trases stūros un pagriezienos. Dienā viņš nostaigā 30-40 km.
– Man patīk hronikas, notikumi, – atklāja Indra Veipa, piebilstot, ka izstādē redzamais aerofoto tapis pēc kādas dāvanas saņemšanas. – Tur atspoguļojas manas bailes no augstuma. Cilvēki, kas mani pazīst, vēlējās, lai pārvaru bailes un uzdāvināja lidojumu ar deltaplānu. Saņēmos un lidoju, bet kopā ar fotoaparātu. Kad rokās ir fotoaparāts, bailes kaut kur pagaist. Man ir grūti uzkāpt arī torņos, bet fotografējot, piemēram, kāzas, ja jaunie grib bildi Cesvaines tornī, ir jākāpj un jādara, – neslēpa Indra.
– Man patīk viss, – no savas puses paziņoja Agris Veckalniņš. Guntis Ķeveris uzlielīja, ka Agris ir visur: – Ja ko nezinām, var piezvanīt Agrim – viņš zina, kas konkrētajā brīdī Madonas novadā notiek. Tas ir darba dēļ, bet arī tāpēc, ka fotografēšana ir Agra hobijs. Pēc pasākumiem, kas bijuši novadā, skaidri zinām, ka sociālajos tīklos parādīsies Agra un Māra profesionālās bildes.
– Mani interesē dabas parādības – ziemeļblāzmas un kas ļoti neparasts, – uzsvēra saules halo un aerofoto autors Raivo Špuns.
– Man patīk daba, patīk fotografēt saullēktā, saulrietā, kad ir īpašas krāsas, – teica Inga Sudāre-Špune. – Izstādē redzamo bildi nofotografēju rīta skrējienā, kad līdzi bija fotoaparāts un virs ezera parādījās skaista migliņa.
– Es fotografēju darba vajadzībām, strādāju tūrisma informācijas centrā un fotografēju Cesvaini, – neslēpa Laura Smudze. – Bildēju ar telefonu. Madonu izbaudu reti, bet bija vakars, kad devos uz kino un atklājās tādas debesis, ka nevarēju nenobildēt.
– Es pamatā strādāju ar vecu manuālo optiku un bildēju daudz. Man ir hobijs mainīties ar objektīviem, tos atjaunot, – pastāstīja Aigars Oļukalns. – Pēdējos 5-6 gados fotogrāfiju Madonā ir palīdzējuši attīstīt divi cilvēki – Lauris Krievs un Andris Tkačenko. Pateicoties savam dēlam, arī es nokļuvu viņu vadītajos kursos. Paldies meistariem, jo abi ir atdzīvinājuši, izkopuši fotografēšanas prasmes Madonā.
Izstādes atklāšanā nebija Viestura Ritera. Viņa rokrakstam pieder melnbaltās bildes, un viena no tām, kas lieliski ieved Madonas noskaņās, izvēlēta izstādes afišai.
– Fotografējiet mirkļus, jo jau pēc desmit gadiem jūsu fotogrāfijas būs laikmeta liecinieces! – aicināja muzeja pārstāves. – Viss mainās, ir vērts piefiksēt šodienu!
18.06.2024.