Madonas muzeja izstāžu zālēs šobrīd skatāma vērienīga personālizstāde, kuras autori ir tekstilmāksliniece Inese Jakobi un Vidzemes podnieki — Baiba un Einārs Dumpji.
Eināram šī ir pirmā lielā personālizstāde, Baibai – pēc ilgāka pārtraukuma, savukārt tekstilmāksliniece Inese Jakobi regulāri un visā Latvijā ik pa laikam uzmirdz ar savu darbu skatēm.
– Katrai trauku grupai, tāpat Ineses tekstilijām ir savs stāsts, nekas nav salikts nejauši, – izstādes atklāšanā uzsvēra Baiba Dumpe.
Ja Einārs izstādes darbus krāj mērķtiecīgi visa gada garumā, Baibai dienišķo laiku aizņem darbs Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. – Trauku grupa "Viduslaiki" ir saistīta tieši ar muzeja darbu, – laikrakstam atklāj keramiķe. – Vairākus gadus esmu taisījusi viduslaiku (13. gadsimta) krūžu atdarinājumus. Pirmo gatavoju pēc Ikšķiles pilī atrastu lausku paraugiem. Ar kolēģi šo kolekciju iepazinām un konstatējām, ka tur ir agro viduslaiku keramika. Man tas bija intriģējoši tīri profesionāli – saprast, kā trauki gatavoti, un tā tapa izstādē redzamā apaļīgā krūze. Pēc gada Turaidas muzejrezervāts lūdza uztaisīt vairākus keramikas rekonstrukcijas atdarinājumus. Tas iekrita kovida laikā, pie tā rūpīgi strādāju, un izstādē izliktas divas krūzes no šī projekta. Krūzes atklāj vienu un to pašu brīdi, kad košie, savdabīgās estētikas trauki parādījās Eiropā.
Uz podesta Baiba uzlikusi keramikas paraugus, kas atrasti arī Mārtiņsalas pilī. – Joprojām mēģinu taisīt to atdarinājumus. Labākais no tiem tiks eksponēts Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja jaunajā Rīgas pils ekspozīcijā, – saka autore. – Tie ir pirmsākumi, no kuriem izauga mūsdienu etnogrāfiskās krūzes. Baltijā 13. gadsimtā taisīja parastus podus, un kāds visiem bija pārsteigums, ieraugot kaut ko tik krāšņu! Bijām Eiropas nomale, varētu domāt – pilnīgs aizkakts, bet nē – šie košie trauki nonāca pie mums laikā, kad tie bija arī citur Eiropā.
Ejot uz nākamo izstāžu zāli, Baiba norāda uz trauku grupu, kas radīta, domājot tieši par šo izstādi. – Man patīk taisīt funkcionālas lietas, – viņa uzsver. – Tās ir ziedu vāzes, kas tveramas un lietojamas atsevišķi, bet uz tām var redzēt Viduslaiku citātus, kas atspoguļojas dekoratīvajās josliņās. Gribēju, lai virpojums runā pats par sevi, lai nav nekā lieka – pēc iespējas tīra forma, un uz tās uguns lai izdara savu darbu. Šāds rezultāts iespējams tikai atklātās uguns apdedzinājumā, un iepriekš es nevarēju paredzēt, kāda tad uguns glezniecība sanāks. Varēja būt tā, ka visi trauki ir tumši vai rozā, tomēr uguns uz keramikas veica tik dažādu darbu, ka prieks skatīties. Vāzes iekšpusē ieliku iespējami neitrālu glazūru, lai trauks būtu lietojams. Ir askētiski un skaisti!
Keramiķe priecājas arī par dzīvesbiedra Eināra sīkplastiku, kas veidota ar seno rūdīšanas tehniku. Keramikas rūdīšana rudzu ieraugā ir 600 gadu sena podniecības tehnika, kas bija pazīstama visās Baltijas valstīs. Ir veidojumi (Eināram tie ir galvaskausa formā), un redzams, kā, pateicoties tehniskajam procesam, objekti ieguvuši glezniecisku kvalitāti.
Trešajā zālē apstājamies pie Baibas Dumpes gatavotajām lampām. Pirmo viņa esot uztaisījusi 1999. gada izstādei "Ziemassvētku gaisma", šīs savukārt gatavotas pagājušā gada beigās un šogad.
– Ik pa laikam kāds iekāro šādu lampu, tad taisu konkrētajam cilvēkam, domājot par viņu un objektu personificējot, – saka autore. – Vienā no lampām iekļauts stāsts par putnu Bulbuli, kas dzied un nedzied, un slimo ķēniņu. Vai viņš izveseļosies? Tas ir stāsts par dzīvības un nāves ūdeni, kas tāpat ir pasaku elements. Lampā ietverts tukšums un pilnums, izgrieztais un neizgrieztais, gaisma un ēna. Citā lampā ir jūras radījumu tēma – delfīns, astoņkājis un nāra vai vārava. Stāsts tur raisās ap vāravas tēlu. Tā ir mitoloģiska būtne, kas mīt ūdenī; mākslā tā tiek attēlota kā skaista sieviete ar divām zivs astēm. Tas ir citāts no Viduseiropas lietišķās mākslas – nāriņa ar kroni galvā un divām astēm, kas kādreiz zīmēta uz priekšmetiem kā veiksmes simbols. Mums nāra ieviļ jūrniekus dzelmē, bet vārava bieži attēlota uz kuģu priekšgaliem, sadzīves lietām, lai nestu veiksmi. Darbu nosaucu "Teika par Meluzīnu", un tas ir vēl viens slānis stāstam, jo Meluzīna ir sieviete, kuru noteiktā laikā nedrīkst redzēt, jo tad viņa pārvēršas, – vēsta autore.
Kad lūdzu raksturot Eināra darbus, keramiķe saka: – Einārs strādā ļoti mērķtiecīgi un labā kvalitātē. Sajaukt mūs var vienīgi etnogrāfiskajos Vidzemes traukos, ko veidojam kopā. Tur manas vai Eināra gatavotās bļodas nevar atšķirt. Bet citādi – Eināram izveidojusies sava krūzes forma, tāpat personisks rokraksts sīkplastikā.
– Vidzemes podniecība ir tradicionālākais, ko esam taisījuši jau gadiem, – turpina podniece. – Savulaik šai jomā strādāju intensīvi, bet, tā kā tie ir lietojamie trauki, visi bija atdoti pasaulē. Izstādes paraugi tapa pēdējā brīdī, Eināram izstādes darbi tapa agrāk. Šīs trauku grupas vidū ir koši zaļa krūze, kas ir oriģināls no Piebalgas podnieka Jāņa Bāliņa. Viņš strādāja līdz pat Otrajam pasaules karam, un šo krūzi mums iedāvināja kāda kundze Piebalgā. Tā vienmēr mums kalpojusi kā atskaites punkts Vidzemes trauku līdzsvara izjūtai. Mūsu pašu krūzes nav šī trauka kopijas, bet variācijas.
Vaicāta par sīkajām figūrām, kas izliktas uz radiatorus maskējošajiem dēlīšiem, Baiba komentē: – Sīkplastika ir Eināra pašizpausme. Viņš katrā ceplī ieliek pa kādai figūriņai – brīvajā brīdī saveido un tad apdedzina. Caur šīm figūrām tiek izstāstīti dažādi stāsti – te, piemēram, redzama mūsu draudzene, kas bieži vingro, te – koristi ar nošu lapām, te – kāds slēpotājs, tur – dejotāji. Tie ir visdažādākie tēli – vīri, sievas, bērni – tik dzīvi un nolasāmi.
11.06.2024.