Tā par savu nodarbošanos izsakās Cesvaines pilsētas ar lauku teritoriju veterinārārsts RAITIS KRŪMIŅŠ, kas joprojām palīdz lopkopības saimniecībām ar savu darbu un zināšanām.
Raitis Krūmiņš ir sabiedrībā cienīts, kurš, aktīvi darbojoties, veicinājis veterināro pakalpojumu pieejamību novada zemnieku saimniecībās. Viņš, pārstāvot ZS "Krūmiņi", bija Madonas novada pašvaldības izvīrzīts nominants LLKC rīkotajā 2024. gada lauksaimnieku godināšanas pasākumā.
Aicināju Raiti Krūmiņu uz plašāku sarunu.
– Kā veidojusies veterinārārsta karjera?
– 1975. gadā, kad pabeidzu studijas Jelgavā, 12 gadus nostrādāju Dagdā. Pēc tam uzzināju, ka saimniecības "Cesvaine" direktors Jānis Kārkliņš ir izsludinājis konkursu uz galvenā veterinārārsta amatu. Braucot uz Rīgu, pa ceļam iegriezos Cesvainē, lai paskatītos, kā tur dzīvo, un šis brauciens izrādījās liktenīgs. Paliku, sāku strādāt par valsts šķirnes lopu audzētavas "Cesvaine" galveno veterinārārstu.
Savulaik mācījos Strenču vidusskolā, kuru pabeidzu neklātienē, mamma bija neklātienes nodaļas vadītāja. No 16 gadu vecuma esmu sācis strādāt. Aizgāju pamācīties uz Smilteni, pēc tam uz Jelgavu, bet no lauku dzīves biju ļoti tālu.
Mācoties Jelgavā, jau 1. kursā samīlējos savā Marijā, ar ko 3. kursā apprecējos. Tagad jau pagājuši 49 gadi, kopš strādāju laukos. Marijai savā profesijā nesanāca pastrādāt, jo bija bērni, mājas rūpes, viņa strādāja uz pusslodzi kantorī, manā vietā rakstīja papīrus, es pa to laiku praktizēju.
Tā ir sagadījies, ka mūsu ģimenē visi ir veterinārārsti. Sieva Marija ir ieguvusi veterinārārsta profesiju, dēls Gatis arī ir veterinārārsts, jo jau no divu gadu vecuma viņš man brauca līdzi. Dēlam veterinārārsta privātprakse atrodas arī Madonā. Meita Inese arī mums palīdz. Mēs kā ģimene daudz kooperējamies, viens otru atbalstām.
– Kā savulaik izvēlējāties veidot arī savu zemnieka saimniecību, savu govju fermu?
– Lielākais kuriozs – esmu daudz vairāk pilsētnieks, bet dzīve ir ievirzījusi darbam laukos.
Zīmīgi, ka pirmais dzīvnieks man bija telīte ar baltu vēderiņu, pārējie mīļdzīvnieki – tie bija starp citu. Savulaik, kad mācījāmies, mūs gatavoja lielražošanai, darbam ar fermu ganāmpulku. Atceros, ka Cesvainē bija vesels veterinārārstu korpuss – bijām 13.
Nekur nav teikts, ka veterinārārsts nevar turēt lopus. Tas ir normāli priekš domāšanas, ja esmu zemnieks, bet traucē veterinārārsta darbā. Ja esi praktizējošs veterinārārsts, tad darbi savā saimniecībā bieži vien paliek beidzamajā vietā. Tagad vairs tā nav, jo ir palīgi.
Cesvaines valsts šķirnes lopu audzētavā ienāca melnraibās govis, un arī es sev tās izaudzēju – izsolē tiku pie melnraibās telītes, un pamazām jau bija 10 govis. Tāpēc arī tagad ZS "Krūmiņi" ir pārsvarā melnraibās slaucamās govis. Savulaik no "Cesvaines" par pajām iegādājos "Dzeņu" kompleksa vienu kūti, bet bija laiks, kad govis turējām arī novietnē pie mājas.
– Tie, kas tur slaucamās govis, ir pārdzīvojuši vairākus piena iepirkuma cenu lēcienus – te augšā, te lejā.
– Ja raugās no ekonomikas viedokļa, tas nav bizness, bet dzīvesveids. Visi laukos dzīvo tāpēc, ka ir valsts un ES atbalsta maksājumi. Ražotājiem subsīdijas ir drošības riņķis, bet atkal visas citas cenas ir uzlekušas augšā. Laukos jau vairs nav cilvēku, kas strādā. Tos darbiniekus, kas strādā mūsu saimniecībā, cenšos noturēt. Tālāk dzīvojošos uz darbu fermā un atpakaļ uz mājām vadāju katru dienu. Katrs rēķina, ko var atļauties. Kopš pagājušā gada novembra mūsu saimniecība vairs nesadarbojas ar AS "Cesvaines piens", jo mēs to vairs nevarējām atļauties. Tagad ZS "Krūmiņi" realizē pienu kooperatīvajai sabiedrībai "Baltais ceļš".
– Pastāstiet par ZS "Krūmiņi"!
– Sāku saimniekot 1991. gadā, bija daži lopi, domāju, ja, likvidējoties saimniecībai "Cesvaine", nebūs darba profesijā, vismaz būs sava saimniecība. Piederu pie paaudzes, kad veikalos sviestu nevarēja nopirkt, bija rindā jāstāv. "Pārtikas problēma" jau daudzus spieda arī lopus turēt.
Mūsu izraudzītais virziens – piena lopkopība – smags darbs, un nekad nav bijis tā, ka varētu teikt: "Oho! Viss ir vislabākajā kārtībā!" Man arī nav jābūt lielākajai un skaistākajai fermai.
Saimniecībai īpašumā ir ap 60 ha zemes, apsaimniekojam ap 200 ha.
Mums ir svarīgi, lai ganāmpulkam pietiktu zāles lopbarības. Spēkbarību nopērkam. Agrāk kaut ko paši audzējām, bet ko tas nozīmē? Pavasarī – svarīgi apsēt, rudenī – sējumus nokult. Ja šodien ir jāpērk pakalpojums gan iesēšanai, gan nokulšanai, tad lētāk ir nopirkt. Tāpat tas ir ar kartupeļiem, bet tajā pašā laikā – tādus tupeņus, ko paši izaudzē, nenopirksi. Saimniecībā ir ap 70 slaucamo govju, pārsvarā melnraibās.
No 3. jūnija uzsākām zāles lopbarības gatavošanu, jo bail, lai neizdeg, kā pagājušajā gadā. Zinu arī teicienu – ja pirmais pērkons aiziet Cesvainei garām, tad lietus nebūs.
Slaucam divas reizes dienā, ilgu laiku – trīs reizes dienā.
– Veterinārārsta profesijai esat palicis uzticīgs visu mūžu.
– Jā, kaut profesija ir smaga, no malas izskatās netīra, bet sniedz arī daudz gandarījuma. Ar sirsnību lauku saimnieces dāvājušas adītās zeķes, lai kājas nesaltu. Jebkuros laikos veterinārārsts ar savu darbu arī būs paēdis. Es gan cenās nekad neizeju uz to, lai saņemtu vairāk. Manā gadījumā ir pensija, bet algas nav. Veterinārsts laukos ir bijis un būs vajadzīgs vienmēr. Cilvēki pieraduši, ka esmu sazvanāms un pieejams 24/7, un tā ir joprojām. Telefonu neizslēdzu. Vienīgi tas, ka vairs jau visur tā nevaru izskriet.
Man nav lielu ambīciju. Kādreiz zaurēju, lai izmācītos par veterinārārstu. Savulaik man piedāvāja darbu arī PVD. Atturēja sievas sacītais "Kā tad būs, ja visu laiku esi braucis, lai cilvēkiem palīdzētu, bet vajadzēs arī bikstīt." Mani tas aizķēra, ierēdņa darbam nepiekritu.
– Vai jūs savā saimniecībā cenšaties visu paveikt saviem spēkiem?
– Ir arī algoti strādnieki. Savam ganāmpulkam nodrošinu tos pakalpojumus, ko protu un varu. 30 gadus gan pārraudzību veica Astrīda Kozule. Taču visu laiku pašam ir, ko darīt, visu nemaz nevar paspēt, ir jāizvērtē prioritātes. Kad dodos izbraukumā, savā saimniecībā manis nav, man visi savi darbi ir jāpastumj malā un par visu ir jāsamaksā. Veterinārārstu laukos īsti vairs nav un arī nebūs. Veterinārārsts nevar strādāt, ja tuvākajā apkārtnē nav lopu, īpašnieki iebilst, ka nevar turēt lopus, jo nav veterinārārstu. Beidzamos 30 gadus esmu strādājis solopraksē. Tas nozīmē – brīvdienas, arī naktis var paiet, dodoties izsaukumos. Tagad mani atbalsta dēls, kas palīdz, kas var braukt palīdzēt sarežģītākajās dzemdībās, es varu palikt savā saimniecībā. Jaunie kolēģi vēlas ārstēt mīļdzīvniekus – sunīšus, kaķīšus. Lai arī tendence ir turēt augstu veterinārārsta profesijas prestižu, dzīve un cilvēki ir izmainījušies. Fermu skaits sarūk, lopu skaitu notur lielās saimniecības, mazie likvidē ganāmpulkus. Lauki iztukšojas, bērni aizbrauc strādāt un dzīvot uz ārzemēm.
Atceros dzirdēto TV pārraidē: "Lieciet mieru lauciniekiem, jo viņi vienīgie prastu izdzīvot krīzes apstākļos." Šodien gan nevarētu izdzīvot, ja nav gotiņas. Lopiņi var būt noderīgi. Tagad ir veiksmīgie, mazāk veiksmīgie, gudrie, pārgudrie.
Man jau patīk doma par zaļo dzīvošanu. Manā jaunības laikā zaļi dzīvot nozīmēja dzīvot vienai dienai. Ko dod viss zaļais, ja mēs neko nevaram izdarīt lielajam biznesam, farmācijas biznesam. Skaisti runājam par dabas aizsardzību, tajā pašā laikā pilna pasaule ar plastmasu. Patrioti, kas cīnās par zaļo, varbūt zina, ka pat govs atrauga piesārņo gaisu.
Man kaut kur aizķērusies dzirdētā doma: "Ja kādreiz kaut ko nesaproti, padomā, kam tas ir izdevīgi, un viss taps skaidrs."
07.06.2024.