Tuvojas 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Deviņdesmito gadu sākumā izsūtīto stāsti tika vākti, lai aizpildītu vēstures baltos plankumus. Vienlaikus tā bija apsūdzība Padomju valstij par ilgstoši noklusētiem noziegumiem.
Šai sakarā gribas pieminēt aktieri Kasparu Pūci, kas uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci, kas dzimis 1906. gada 24. augustā Vestienas pagastā, miris 1981. gada 21. jūlijā Rīgā. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātajām piezīmēm sava tēva tēlu autors jaunradījis apmēram tāpat, kā aktieris strādā pie lomas.
Tas ir stāsts par tēva aizrautību ar teātri, kino mākslu, kā arī dzīvi Sibīrijas lēģerī Vorkutā, no kurienes Voldemāram Pūcem izdodas atgriezties Latvijā ar visu Sibīrijā mītošo ģimeni.
Tiekoties ar Madonas puses ļaudīm, grāmatas "Spītnieks no Gaiziņa pakājes" autors Kaspars Pūce akcentēja dzimtas saknes, sapņus un spēku.
„Spītnieks no Gaiziņa pakājes" ir grāmata, kurā ir divas paralēles, un arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses.
Gaišās lappuses ir stāsts par mūsu novadnieku, Vidzemes zēnu, zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās "Lāčplēsis" un "Kaugurieši".
Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, kur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Būdams labs organizators, viņš tomēr atrod veidu, kā palikt virs zemes. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus, Aivazovska vilni. Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, lēģerī tiek nodibināts mākslas cehs, kas ražo lietas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs.
Pēc Staļina nāves Voldemāram Pūcem izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni un kopīgi atgriezties Latvijā.
Būtiski, ka Sibīrijas stāstam novadnieka dēls Kaspars Pūce pievērsies ne pirmo reizi. Bērna acīm skatītā versijā autors to izstāsta arī pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms vairāk nekā desmit gadiem – "Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā".
Lai gan izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt, tāpat kā klausīties aktiera stāstījumā, var viegli, kā humora un sadzīves ainiņu pilnā stāstu virknējumā.
Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās un ierakstīja savu vārdu Latvijas Leļļu teātra un Operetes teātra vēsturē. Joprojām neatbildēts varētu būt jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus.
Kaspars Pūce minēja, ka Pūču dzimtā svarīgs bija un ir teiciens "Nav tāda vārda "nevar". Visu var un vienmēr var atrast veidu, kā varēt."
Grāmatas autora stāstu papildināja līdzatvestie priekšmeti – koka lādīte ar izdekorētu vāku un iztapsētu lādes iekšpusi un stikla griežamais, ko savulaik izmantoja Voldemārs Pūce. Abas lietas gatavotas Vorkutā.
04.06.2024.