Madonas slimnīcas traumatoloģijas nodaļā šobrīd strādā jauns, zinošs un progresīvs ārsts – rezidents TOMS KAPUSTA. Darba gaitas mūsu pusē viņš uzsāka pirms nepilniem diviem gadiem un pa šo laiku mediķu kolektīvā ir iejuties lieliski. Toms lepojas, ka ir daļa no pieredzējušu un viedu ārstu komandas, kuriem var uzticēties un jebkurā brīdī vaicāt pēc padoma.
– Daļa Madonas novada iedzīvotāju par jums jau ir dzirdējuši, bet daudzi vēl nav paguvuši ar jums iepazīties.
– Mana dzimtā puse ir Cēsis, pagaidām esmu trešā gada traumatoloģijas un ortopēdijas rezidents Rīgā, bet ļoti ceru, ka tuvākajā laikā oficiāli kļūšu arī par Madonas slimnīcas rezidentu. Brīvajā laikā man ļoti patīk nodarboties ar sportu – slēpot, braukt ar motociklu. Uz darbu arī braucu ar moci. Piekopju aktīvu dzīvesveidu un pēdējos gadus esmu pievienojies sievai tautiskajās dejās, tiesa gan savā – Cēsu – pusē. Mana mamma Cēsu slimnīcā bija traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļas virsmāsa. Mācoties Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā un apgūstot mācību priekšmetu programmu, labas sekmes man bija it visur, līdz ar to nebija konkrēta priekšmeta, kas padotos vislabāk. 12. klases beigās nācās pieņemt lēmumu, ar ko tad īsti saistīt savu nākotni. Vajadzēja saprast, kas patīk. Parasti gan bērni atskatās savos vecākos un vismaz mazliet mēģina savu dzīvi saskaņot ar to, ko darījuši senči vai senču senči. Tā kā tēvs strādā celtniecībā, viņš uzreiz pateica, lai aizmirstu tādu opciju un pat nedomāju izskatīt variantus strādāt šajā jomā. Viņš pats bija gājis cauri šai pieredzei un zināja, ka būs jārēķinās gan ar veselību, gan citiem pārbaudījumiem – acīmredzot, savam dēlam viņš tādu dzīvi nenovēlēja. Savukārt mamma aicināja pievērsties medicīnai, ja vien man uz to ir interese. Viņa mudināja nebaidīties, bet gan mēģināt un piedāvāja atbalstu. Būdama nodaļas virsmāsa, viņa varēja palīdzēt ar padomiem, mācību lietām, prakses vietām un tamlīdzīgi. Tas mani iedrošināja, nolēmu mēģināt. Biju dzirdējis, ka Latvijā mācīties par ārstu ir ļoti, ļoti smagi, it īpaši pirmos divus gadus, bet, tā kā vidusskola deva man pārliecību, ka galva strādā pareizā virzienā, noriskēju. Nebija ne jausmas, vai man patiks šī profesija, vai es to iemīlēšu. Varu apstiprināt, ka pirmie divi studiju gadi patiešām bija ārkārtīgi smagi, bet manī mita vēlme pierādīt gan sev, gan apkārtējiem, ka es varu ar to tikt galā. Un caur šo cīņu un grūtumu, es atradu mīlestību pret šo profesiju. Veiksmīgi ik gadu ierotēju budžetā, un par to, ko esmu paveicis, izjūtu gandarījumu. Grūtības gan nav beigušās, bet neizjūtu ne kripatiņas nožēlas par pieņemto lēmumu.
– Pastāstiet par savu līdzšinējo darba pieredzi!
– Rezidentūru aizsāku pirms nepilniem trim gadiem. Volontēju jau studiju laikā turpat Cēsīs pie vietējiem ķirurgiem un traumatologiem, tāpēc ka mamma ieteica sākt ar ķirurģiju, kas ir visiem vairāk pazīstamāka un vispārīgāka nozare. Es tā arī darīju, bet ķirurģija man negāja pie sirds tik ļoti kā traumatoloģija, jo, manuprāt, tā ir vienmuļāka un netīrāka medicīnas profesijas daļa. Savukārt traumatologs, pie kā es volontēju, tikko bija sertificējies un sācis strādāt Cēsu slimnīcā, spēja ar savu enerģiju un jauneklību manī ieviest interesi par zinātni un par medicīnas nozari kā tādu. Kad veiksmīgi biju iestājies rezidentūrā un padziļināti sāku apgūt traumatoloģiju un ortopēdiju, piestrādāju arī pie daktera Arnolda Skirmaņa medicīnas sabiedrībā „ARS", iegūstot tādu pieredzi, kādu ārsts gūst tā saucamajās poliklīnikās jeb tautā pazīstamajās pieņemšanās. Pateicoties šim dakterim, ieguvu vietu „ARS" – dežūrēju traumpunktā. Ievērojot manas spējas, pēc apmēram diviem gadiem „ARS" vadība un priekšniecība man atļāva veidot pašam savas pieņemšanas, kas joprojām veiksmīgi turpinās, un arī tur es gūstu pieredzi. Tāpat pieredzi smeļos un turpināšu to darīt arī Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Rīgā. Bet Madona mani aizrāva pavisam uz šo pusi. Esmu gan apskatījis poliklīniku, gan dežūrējis, gan strādājis operāciju zālē – pamazām aptveru visu spektru, ko traumatoloģija piedāvā.
– Kā norit traumatologa darba ikdiena?
– Drīz būs jau divi gadi, kopš šeit mājoju. Mani pieņēma gan operāciju bloks, gan kolektīvs, gan slimnīcas vadība. Te visi ir sirsnīgi un atsaucīgi cilvēki, varu teikt tikai vislabākos vārdus. Pirmdienu rīti iesākas ar lielo piecminūti jeb lielo vizīti. Pulksten 7.50 komanda tiekas un dodas cauri visām palātām, aprunājoties ar katru pacientu individuāli, un katrs ārstējošais ārsts prezentē pārējiem kolēģiem savu pacientu, skaidrojot, kas viņa ārstēšanā jau ir paveikts un kas tiek plānots turpmāk. Vispopulārākās protezēšanas ir ceļiem un gūžām, un attiecīgi, ja kāds ārsts to jau ir veicis vai plāno veikt, notiek detalizēts konkrētā gadījuma izklāsts. Runājam par to, kā pacientam protezētā vieta kustas, kā funkcionē un kādi uzlabojumi vēl nepieciešami, lai nodrošinātu viņam vislabāko. Pēc lielās vizītes tiek plānoti darbi – izskatām akūtās traumas, kas ir radušās brīvdienās, plānojam, ar kādām operācijām sākt. No rīta līdz vakaram notiek operācijas, un, kamēr operāciju zāles tiek sakoptas un gatavotas nākamajiem pacientiem, ārsti pilda dokumentāciju, veido ierakstus, apskata un pārsien citus pacientus. Tas viss notiek starplaikos starp operācijām, jo prioritāte ir pacientu traumas. Operējam no pulksten 8.30 līdz 16 pēcpusdienā katru dienu divās zālēs.
– Kopš strādājat Madonas slimnīcā, noteikti ir izveidojies viedoklis par mūsu ārstniecības iestādi…
– 2022. gada oktobrī dakteris Edgars Barlots, kas ir vietējais puisis, paaicināja mani uz dežūrām Madonas slimnīcā, jo bija iztrūkums ar dežurantiem. Man tika piedāvāta iespēja nedēļas nogalēs atbraukt šurp pastrādāt. Līdz tam par Madonu biju dzirdējis, bet tikai virspusīgi. Par slimnīcu labas atsauksmes līdz manīm bija nonākušas tieši par endoprotezēšanu. Tajā brīdī vēl biju ar mazām zināšanām šajā sfērā un nebiju iedziļinājies, kādās jomās Madonas slimnīca izceļas. Biju bez priekšzināšanām, bet, jo vairāk te strādāju, jo vairāk labas atsauksmes dzirdēju. Kad savā pusē stāstīju, ka esmu uzsācis darba gaitas arī Madonā, gan gados vecāki, gan jaunāki cilvēki ļoti labi izteicās par šo ārstniecības iestādi un tajā strādājošo mediķu kolektīvu. Vietējie dakteri savu labo vārdu ir izcīnījuši nevis ar mediju palīdzību vai fotogrāfijām, bet gan ar paveiktajiem darbiem. Un šo iegūto labo vārdu zaudēt būtu ļoti grūti. Mani kā jauno speciālistu ļoti iedrošināja tas, kādā komandā nonācu – kolēģi mani vienmēr atbalstīs, apmācīs, jo ir ieinteresēti, lai esmu tikpat labs un spēcīgs kā viņi un lai Madonas slimnīcas vārds turētos līmenī. Savukārt es saprotu, ka nevaru laist savu latiņu ne par milimetru zemāk, un tas mani motivē tādā pašā garā turpināt tālāk un vēl labāk.
– Ikvienā darbā iezogas rutīna. Kas palīdz jums no tās izvairīties?
– Mūsu kolektīvs sastāv no jauniem ārstiem, un mums visiem ir kopīgas intereses, līdzīgs vecums, kas nozīmē, ka varam runāt ne tikai par darbu, bet arī par ikdienas lietām un saviem hobijiem. Kolēģu vidū ir ļoti iemīļota medniecība, un es arī esmu pavilcies uz to – uzsāku mednieka kursus. Sporta zāle, dejošana, izbraucieni ar motociklu palīdz izvēdināt galvu, lai gan līdz šim savos 27 gados, neraugoties uz to, ka daudz strādāju, neesmu saskāries ar rutīnu. Mans darbs ir pacienti, un katrs no viņiem ir individuāls, arī pieeja katram cilvēkam ir dažāda, traumas ir dažādas, tāpēc vienmuļība vai rutīna nebūtu īstie vārdi, ar kādiem raksturot šo profesiju.
Vēl neesmu tik zinošs, lai politiskā līmenī spriestu par medicīnas jomu Latvijā kopumā, bet jāsaprot tas, ka ārstniecības iestādes ļoti cīnās par finansējumu. Esmu dzirdējis sūdzības par dažādām finansiāla rakstura problēmām, par to, ka jaunie ārsti un rezidenti nevēlas strādāt laukos un mazpilsētās, bet gan cenšas pēc studijām iegūt darbu Rīgā. Man tāda doma nekad nav bijusi – Cēsis ir mana skaistā pilsēta, mēs abi ar sievu bijām vienojušies, ka tad, kad abi pabeigsim studijas, un būs iespēja atgriezties savā dzimtajā pusē, tā arī darīsim. Cēsīs diemžēl pirms dažiem gadiem traumatoloģijas nodaļu slēdza, līdz ar to man vairs nav iespējas strādāt tur. Esmu iemīlējis Madonu, savus kolēģus un slimnīcu, un vairs neizskatu citas darba iespējas, bet gan vēlos strādāt šeit. Kolēģiem noteikti vēlu izturību, jo darbs nevienā brīdī nepaliek vieglāks. Šajā profesijā neviens nekad nepārstāj mācīties, un labs ārsts mācās katru dienu. Dzīvība ir kustībā!
31.05.2024.