LIENE BRIZGA-KALNIŅA ir Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja. Ar vides un dabas komunikācijas tēmām Liene strādā savus desmit gadus, tiecoties izprast attiecības starp cilvēkiem un dabu bioloģiskās daudzveidības un klimata krīzes laikmetā. Pirms tam viņa darbojās sabiedrisko attiecību jomā. Studējusi filozofiju un politikas zinātni. Lielu daļu laika velta trīs bērniem. Par visu vairāk Liene gribētu būt mierīga mājsaimniece, kas aprūpē savu ģimeni, gatavo ēst, lasa grāmatas, pastaigājas ar suni, bet zina, ka šobrīd nevar atļauties mierīgi sēdēt, jo pasaules daba un klimats ir krīzē.
– Pirms aizgāju strādāt uz Latvijas Dabas fondu, es strādāju sabiedrisko attiecību jomā, – apstiprina Liene Brizga-Kalniņa. – Mainot darbu, cilvēki teica: "O, esi zaļi domājoša, beidzot varēsi stāstīt par zvēriņiem un puķītēm!" Bet teikšu atklāti – man darbā kopš tā laika nekad nav bijis tik daudz saskarsmes ar politiku kā tagad, kad strādāju Latvijas Dabas fondā.
Latvijas Dabas fonds ir organizācija, kas nodarbojas ar dabas aizsardzību, ar praktisku rīcību. Šo fondu pirms vairāk nekā 30 gadiem nodibināja divpadsmit biologi. Tas notika novembrī, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, un tobrīd organizācija tika nosaukta par Gandra fondu. Laikam ejot, esam izauguši, Latvijas Dabas fondā šobrīd strādā vairāk nekā 30 cilvēku, un tas vairs nav tikai biologu darbs ar aizsargājamām sugām un dzīvotnēm. Fondā darbojas ģeogrāfi, biologi, dažādi biotopu eksperti, tāpat politikas eksperti. Kaut pats populārākais un zināmākais Latvijas Dabas fonda produkts ir tiešraides no vairāku putnu ligzdām, tas tomēr nav tas, ko mēs ikdienā darām.
– Mazo ērgļu video novērošanas projektu privātos mežos novadnieks Uģis Bergmanis īsteno jau no 2008. gada.
– Tiešraides radās ērgļu aizsardzības projekta ietvaros, kad projekta vadītājs pirms 13 gadiem bija izdzirdējis, ka citur pasaulē novērošanas kameras, kuras ornitologi, dabas pētnieki liek vidē un dabā, lai iegūtu datus par dzīvniekiem, mēdz arī publiskot un rādīt sabiedrībai. Projektā bija paredzētas divas kameras pie ērgļu ligzdām, un tika nolemts tiešraides rādīt publiski. Tā tas aizgāja, un tagad mūsu fondam ir 4 miljoni skatījumu katru sezonu – dažādu ērgļu sugu, stārķu, vistu vanagu ligzdās notiekošo skatās cilvēki no visas pasaules. Protams, mūsu projektu vadītājs pavasarī dabū pasvīst, kamēr atjauno vajadzīgās sistēmas, visu saslēdz, kā nepieciešams, bet tas ir tā vērts.
– Vai pašai iznāk piedalīties šajā darbā?
– Pavasarī man bija viens no karjeras pīķa punktiem, jo vienā dienā piezvanīja trīs televīzijas un pieteicās atbraukt pēc komentāra. Kas bija noticis? Durbē, jūras ērgļa ligzdā, kur dzīvo mātīte Milda, bija izdētas divas olas, viņa bija zaudējusi savas šīs sezonas partneri Hugo, bet vientuļajai Mildai (un visiem citiem putniem ligzdās) tobrīd bija uzsnidzis sniegs. Tas bija notikums, kas satrauca cilvēkus, tāpēc bija jāsniedz komentārs. Pabiju arī "Rīta Panorāmā", tā ka cilvēki jau sāka smaidīt, ka esmu Mildas preses sekretāre.
– Fondā galvenokārt nodarbojaties ar praktiskiem dabas atjaunošanas projektiem. Kur tiem ņemat līdzekļus?
– Mēs radām idejas, izveidojam projektus un piesakāmies Eiropas Savienības fondu finansējumam. Pamatā tā ir "Life" programma, kurā tiek piešķirts finansējums dabas, klimata un vides projektiem. Lepojos, ka mums izdevies piesaistīt pamatīgus finanšu resursus un vairākas programmas atvest uz Latviju, tās īstenot.
– Kas šai ziņā darīts Madonas novadā?
– Viena no mūsu fonda aktualitātēm ir Kalsnavas arborētums, jo ne tik sen sākām projektu par dabas kapitālu. Mūsu doma bija ievest šo terminu aktīvākā apritē un parādīt, ka daba ir tikpat būtiska vērtība kā ekonomika un materiālais kapitāls. Vēlējāmies aplūkot visus ekosistēmu pakalpojumus, ko daba sniedz.
Viena no fonda sadarbības pašvaldībām ir Madonas novada pašvaldība. Mana kolēģe kopā ar madoniešiem izvēlējās piecus objektus, kuri būs Madonas dabas kapitāla objekti. Viens no tiem ir Kalsnavas arborētums, vēl – graviņa Madonā, visiem madoniešiem pierasta vieta, kur arī es pati daudz savā laikā esmu staigājusi, bet, ja to aplūko no dabas kapitāla viedokļa, no ekosistēmu pakalpojuma viedokļa, graviņa ir īsta pērle. Viens no pretendentiem bija arī Madonas reljefs, bet tas neguva publikas atsaucību. Sabiedrība nobalsoja par Kāla ezeru, Lubānu, Gaiziņu, Kal-
snavas arborētumu un Madonas graviņu. Pie šiem objektiem tiek uzstādīti stendi, kuros stāstīts par dabas kapitālu. Šis ir pilotprojekts, var teikt – izmēģinājuma solis.
– Viens no fonda virzieniem ir dabisko pļavu atjaunošana.
– Jā, jo dabisko pļavu Latvijā paliek aizvien mazāk. Vai tiešām šo dabas bagātību esam gatavi atdot, lai tās vietā nāktu konvencionālā lauksaimniecība? Madonas novadā ir daudz šādu pļavu, piemēram, Aronas kalna nogāze, kur jūnijā zied dzeltenās madaras, spradzenes, parastie vizuļi, bet kopumā esam uz robežas un varam zaudēt saikni ar patiesi dabisko. Bioloģiskā daudzveidība ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē kopumā samazinās. Slikti klājas ne tikai mežiem, bet arī zālājiem. Dabiskās pļavas ir viens no Latvijas dabas dārgumiem, kas strauji izzūd, – tās saglabājušās vien 0,8 % Latvijas teritorijas. Dabiskās pļavas netiek uzartas, nav mēslotas, bet cilvēka klātbūtne tur vienmēr ir bijusi. Tās ir ganības vai pļavas, kurās tiek pļauts siens, lai pabarotu mājlopus. Mainoties lauku saimniekošanas veidam, dabiskās pļavas "gāžas bezdibenī", taču labā ziņa ir tā, ka dabisko pļavu saglabāšanu var veicināt, saimniekojot un ražojot produktus, kas nāk no šīm pļavām. Dabisko pļavu saglabāšana ir atkarīga no cilvēka saimniekošanas veida, tāpēc motivēt īpašniekus pļavu apsaimniekošanai ir neatliekami svarīgi.
– Madonas novadā ir Kujas dabas parks, kur ir skaista augu mozaīka un novērots pasaulē lielākais mazo ērgļu apdzīvotības blīvums.
– Tur ir daudz dabisko pļavu, kuras ir aizaugušas, nav labā stāvoklī, kurās jau zūd augu daudzveidība. Tāpēc veicam vairākus zālāju projektus, mums izveidojies Madonas novada Kujas klasteris, kur identificējam teritorijas, nospraužam mērķus, ko katrs saimnieks savā teritorijā var atjaunot un darīt. Ar projekta līdzekļiem tiek izvēlētas labākās metodes (pamatā tā ir pļavu noganīšana), viņiem palīdz iegādāties lopus, tehniku, izveidot ganību infrastruktūru un izmēģinām dažādas metodes pļavu atjaunošanā.
Ir arī plašas zālāju teritorijas pie Lubāna ezera. Tur sadarbojamies ar lauksaimnieku Frīdrihu Hāzi. Frīdrihs ir klasisks konvencionālais lauksaimnieks, kurš lielās platībās audzē graudaugus, bet savā saimniecībā viņš spēj integrēt arī dabisko pļavu atjaunošanu.
– Lai palīdzētu pļavu atjaunošanai, aicināt cilvēkus iesaistīties dabisko pļavu sēklu vākšanā.
– Aicinām mazpulku dalībniekus, bijusi sadarbība ar Latvijas pensionāru apvienību – seniori, kuriem ir zināšanas par augiem un ir brīvais laiks, šai akcijā ir liels palīgs. Viņi dodas pļavās, ievāc sēklas, rudeņos ar Omnivu sūta dabisko pļavu augu sēklas. Tad mūsu birojs pārvēršas par sēklu šķirotavu. Arī šovasar būs šāda akcija. No sēklām veidojam dabiskās pļavas Rīgā. Tās ir dabisko augu saliņas pilsētvidē gan tāpēc, lai būtu šīm sugām vēl viena jauna iespēja, kur izplatīties, gan tāpēc, lai cilvēki iepazītu pļavas augus, lai daudzveidotu pilsētu zaļo zonu.
– Esat dabas organizācija, kurai pieder pat savs liellopu ganāmpulks!
– Kad manai trīspadsmitgadīgajai meitai jautāja, ko darbā dara mamma, meita atbildēja: "Viņa kaut ko dara ar govīm." Patiešām nebiju iedomājusies, ka man kādreiz būs šādi pienākumi. Šobrīd esam vienīgā dabas organizācija, kurai pieder savs liellopu ganāmpulks. Mums ir vairāk nekā 100 govis, un tās vadājam apkārt pa Latviju uz dažādām pļavām. Fonda mobilais ganāmpulks pabijis arī Madonas novadā, tas ganījies vairākās vietās, arī pie Teiču purva.
– Un kā ar pienākumiem politikas jomā?
– Mēs strādājam arī sistēmiskā līmenī, staigājam pa ministriju gaiteņiem, mēģinām ietekmēt un veidot vides politiku. Tā kā tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, piecu vides organizāciju apvienībā veicām partiju izvērtējumu. Izvērtējām kandidātu veiktos darbus, attiecībā uz "zaļo jomu" devām savu novērtējumu. Ir ļoti svarīgi iet uz šīm vēlēšanām, balsot, lai Eiropā būtu mūsu pārstāvniecība.
Vēl viena vieta, kur nedomāju, ka nonākšu, ir tiesas zāle. Vides organizācijas pirms kāda laika iesūdzēja tiesā Latvijas valsti par to, ka Ministru kabinets pieņēma normu, ar kuru atļauj mežā cirst tievākus un jaunākus kokus. Sekoja ļoti garš tiesvedības process, kas sākās 2017. gadā. Rezultāts un tas, ka vides organizācijas ir nokļuvušas Satversmes tiesā un vides jautājumi tiek apspriesti ļoti augstā līmenī ar visdažādāko ekspertu iesaisti, deva milzu gandarījumu. 8. aprīlī tika paziņots lēmums, un mūsu domas uzvara Satversmes tiesā ir apliecinājums tam, ka vides un ilgtspējas jautājumi ieņem nozīmīgu vietu sabiedrības dzīvē.
24.05.2024.