Šogad Starptautiskā māsu diena sakrīt ar Mātes dienu. Un tas ir tik zīmīgi, jo abām ir tik daudz kopīga. Jebkurai māsiņai, tāpat kā mammai, piemīt tādas īpašības kā rūpes, laipnība, gādība, sirds mīļums, pašaizliedzība. Madonas slimnīcas vadītāja Līga Šerna atzīst — Bērnu nodaļas vecākajai māsai IRĒNAI BONDAREI noteikti piemīt visas šīs īpašības, kas jo īpaši ir svarīgas bērnu māsas darbā.
Irēnai esot dabas dots talants strādāt ar bērniem, un to viņa patiešām dara ar lielu atbildību, empātiju un toleranci. Katram ir jādara savs darbs, ko katrs prot vislabāk. Tiek izteikts vislielākais paldies ikvienai Madonas slimnīcā strādājošajai māsiņai par atbildību, zināšanām, sirds siltumu un šo misijas apziņu – veltīt savu dzīvi, lai palīdzētu tiem, kurus tās aprūpē! Savukārt slimnīcas galvenā māsa Ingrīda Rieba par kolēģi saka tā – Irēna kopā ar nodaļas vadītāju vada šo Bērnu nodaļas kuģi droši, pārliecinoši, pārzinot katru vajadzību, organizatoriskās problēmas. Darbs Bērnu nodaļā nav tikai darbs ar bērniem – tas ir darbs ar ģimeni. Tā ir medicīniskā aprūpe, izglītošana. Irēna kopā ar savu kolektīvu ir tā, kura uzņemas pirmās rūpes par glābējsilītē atstātajiem mazulīšiem. Tas ir ļoti smags, emocionāls laika posms, pirms mazais cilvēciņš uzsāk savu nākamo dzīves posmu. To visu paveikt var tikai cilvēks, kuram ir atvērta sirds, mīlestība pret bērniem un gaišs skatiens uz dzīvi. Irēna ar savu klātbūtni, mierīgo, nosvērto raksturu līdzsvaro savus kolēģus, spēj saglabāt vēsu skatienu uz lietām, kas ir svarīgi smagās un neatliekamās situācijās.
– Daudziem medicīna ir aicinājums kopš bērnības – vai jūs arī izjutāt vēlmi savu dzīvi saistīt ar šo nozari?
– Manā dzīvē ir sagadījies ļoti interesanti. Kad biju skolniece, pat prātā nenāca, ka varētu būt māsiņa vai daktere, – visu laiku teicu, ka būšu skolotāja. Kāpēc? Tāpēc, ka man vienmēr ir ļoti patikuši bērni. Manā ģimenē nebija skolotāju, tas nebija pamats domai par šīs profesijas apguvi. Man vienkārši ļoti patika mācīties. Bet, re, kā sanāca – par skolotāju nekļuvu, tomēr mana darba ikdiena un dzīve tik un tā ir cieši saistīta ar bērniem, un zināmā mērā nākas būt arī kā skolotājai. Pēc vidusskolas beigšanas devos uz Rīgu, iestājos Rīgas 5. medicīnas vidusskolā un pēc tās absolvēšanas deviņpadsmit gadu vecumā nokļuvu Madonā. Tā nav mana dzimtā pilsēta, bet kopš tiem laikiem, kad ierados te, saucu Madonu par savu. Šeit veidojās mana ģimene, piedzima mani bērni – esmu mamma meitai un dēlam. Un nu manu dzīvi piepilda arī divas brīnišķīgas mazmeitiņas.
– Jebkurš darbs prasa, lai to veiktu atbildīgi un rūpīgi. Pastāstiet, kāda ir jūsu ikdiena kā Bērnu nodaļas vecākajai māsai!
– Mans darbs kā nodaļas virsmāsai ir vairāk organizatorisks, diezgan daudz jāstrādā ar dokumentāciju, jāievieš jauninājumi, jārūpējas, lai pietiktu viss vajadzīgais. Dažreiz slimību laikā aizvietoju māsiņas un arī ikdienā vienmēr dodos palīgā, ja tas nepieciešams – nekad neatsaku. Bērnu nodaļa Madonas slimnīcā ir brīnišķīga, es tiešām ļoti lepojos ar to. Šeit strādā gudri, zinoši pediatri, sirsnīgas, radošas, jaukas māsiņas un centīgi, izpalīdzīgi māsu palīgi. Mūsu darbs ir strādāt komandā. Bērnu nodaļā ārstējas dažāda vecuma bērni – no gandrīz sešām dienām veci līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam, un, protams, māsiņu pieeja katram pacientam ir atšķirīga. Ir jāatrod pareizā pieeja darboties gan ar zīdainīti, gan pusaudzi. Visinteresantākie un arī bailīgākie ir bērniņi no trīs līdz septiņu gadu vecumam. Viņiem ir daudz jautājumu „kāpēc?", „ko man darīs?", „kas būs?", un māsiņām jāprot viņiem atbildēt uz šiem jautājumiem. Un tas ir tas līdzīgais ar pedagoga profesiju – mediķi, atbildot uz šiem jautājumiem, zināmā mērā sniedz mazajiem sava veida izglītību. Mums jāzina jaunākās mašīnas, to modeļi, leļļu vārdi, multenes un to varoņi, piemēram, cūciņa Pepa, sūklis Bobs Kvadrātbiksis. Man pašai ļoti patīk un jauks šķiet raidījums „Tutas lietas", ko māmiņas mēdz saviem mazajiem arī rādīt telefonos, kamēr pil sistēmas vai tiek veiktas kādas manipulācijas, lai tādā veidā novērstu viņiem domas.
Aicinām atsaukties ikvienu, lai palīdzētu veidot Drosmes kastes mūs pacientiem, taču tās ļoti ātri izsīkst. Kamēr savācam jaunas, kādu laiku nākas iztikt bez tām. Drosmes kastēs lūdzam ievietot krāsojamās grāmatiņas, zīmuļus, rotaļlietas, grabulīšus, arī lietiņas, kas der lielākiem bērniem – tas viss domāts laika īsināšanai, kamēr bērni šeit ārstējas. Atminos, ka reiz satiku māmiņu, kura stāstīja – mazajam klepus un viņš prasoties uz slimnīcu. Māmiņa jautājusi, kāpēc? Mazais sakot: „Tāpēc, ka tur dod dāvanas" (Smaida).
– Visā pasaulē maijā tiek svinēta Māsu diena. Noteikti sirdi silda apziņa, ka esat viena no gādīgajiem bērniņu aprūpētājiem un šajā dienā izjūtat uzmanību, saņemat pateicību…
– Protams, tas ir ļoti patīkami. Šajā dienā ir dzimusi māsu profesijas pamatlicēja Florensa Naitingeila, un par godu viņai Māsu dienu atzīmē gan visā pasaulē, gan pie mums Latvijā. Ir ļoti patīkami saņemt apsveikumus ne tikai Mātes dienā no saviem bērniem un mazbērniem, bet arī kā savas profesijas, sava darba darītājai. Bijušie pacienti apsveic gana reti, jo Latvijā šo dienu tā īsti nepopularizē. No Māsu asociācijas tiek saņemts apsveikums, no slimnīcas vadības arī, taču no pacientiem ne pārāk – ja nu vienīgi tuvāko, zināmāko lokā. Tās māsiņas, kurām šajā dienā iekrīt darbs, viena otru arī apsveic, novēl labus vārdus, atceras kādus notikumus no savas ikdienas. Vispatīkamākais man savā darbā ir tas, ka redzu, cik smaidīgi un priecīgi bērniņi dodas mājās – izveseļojušies un laimīgi. Viņi māj ar rociņu, rāda atā, un viņos vairs nav to baiļu vai nedrošības par to, ko mediķi šeit ar viņiem darīs. Tā sajūta rada patiesu gandarījumu. Mazie mēdz sūtīt mums savus zīmētos apsveikumus, visvairāk saņēmām tos Ziemassvētkos, arī no bērniņiem, kuri tobrīd nodaļā veseļojās.
– Kādām īpašībām, jūsuprāt, jāpiemīt, lai varētu strādāt par māsiņu?
– Māsas profesija ir kļuvusi mūsdienīgāka. Vajag radošumu, skatu nākotnē un prasmi saskatīt darbu tālākā laika gaitā. Protams, jābūt zinošām, gudrām un jāmīl savs darbs, jo ir jāpatīk tam, ko dara. Pats svarīgākais, kam jāpiemīt, ir mīlestība pret bērniem un sirsnība, citādi šo darbiņu nemaz nebūs iespējams veikt. Piekrītu teicienam, ka bērni mācās no mums un mēs mācāmies no viņiem. Pieaugušajiem ļoti vajadzētu iemācīties no bērniem viņu humora izjūtu, arī zināmu daļu nopietnības, jo bieži vien nākas dzirdēt no mazajiem tādus teikumus, kas tiešām šķiet kā kulaks uz acs. Bērni visu prot uztvert un tvert viegli, jo viņiem ir maz pieredzes. Labi būtu, ja mēs mācētu visu pie sirds nelaist, ātri aizmirst dusmas un aizvainojumu. Mazie pacienti, kad veicam viņiem procedūras, iesākumā mēdz dusmoties, apvainoties, bet pēc īsa brītiņa jau meklē savu mīļo māsiņu, sauc pēc viņas un nāk draudzēties. Pieaugušajiem daudz ilgāk nākas turēt sevī negatīvo. Raugoties no tehnoloģiju viedokļa, šis laiks pavisam noteikti ir labāks. Agrāk vārījām šļirces, dūrām ar neasām metāla adatām, bet tagad viss ir profesionāli, vienreiz lietojams. Ir mainījušās ārstniecības metodes, aparatūra un tehnoloģiskais nodrošinājums. Kādreiz zāles un antibiotikas vajadzēja injicēt līdz pat sešām reizēm dienā, bet tagad tas jādara vien pāris reizes, turklāt vēnā, un tas ir mazāk sāpīgi. Patīkami, ka nodaļā izvēlas strādāt daudz gados jaunu māsiņu. Ļoti pozitīvi ir tas, ka, mācoties par māsu, ir iespēja strādāt līdzās nodaļas māsai, tādējādi apgūstot praktisko pusi un pilnveidojot zināšanas. Mediķu trūkums ir jūtams jebkurā novirzienā, tāpēc jo sevišķi priecājos, ka jaunie speciālisti izvēlas būt profesionāļi tieši medicīnas jomā.
– Būt mammai ir liela laime. Vai jūsu ģimenē ir kāda tradīcija, kā tiek atzīmēta Mātes diena?
– Māmiņdiena vairāk ir domāta tieši mazajiem bērniņiem, kuri savu mammu šajos svētkos mīļo, apskauj, saka, ka mīl. Lielie, pieaugušie bērni savu mammu šajā dienā savukārt godā ar cieņpilnu attieksmi, izturēšanos, arī palīdzību. Protams, es no saviem bērniem to visu saņemu, arī ziedus un apsveikumus. Manā bērnībā Mātes dienas kā tādas nebija, kad auga mani bērni, tā pamazām parādījās. Dēls ar savu ģimenīti dzīvo tepat Madonā, es saņemu lielu enerģijas devu no mazmeitiņām. Viņas neļauj man novecot, ir jātiek līdzi jauniešu tempam. Manī mīt pateicības sajūta par to, ka esmu mamma saviem bērniem un māsiņa šajā nodaļā.
10.05.2024.