Ar Barkavas pagasta bibliotēkas vadītāju DACĪTI TOMIŅU tiekamies Bibliotēkas nedēļas noskaņās.
Bibliotēkas telpās ir iekārtotas divas izstādes – „Dažādu autoru grāmatas ar vienādu nosaukumu" un Ivandas Gailumas gleznu izstāde „Krāsu karuselis". Padomāts arī par pasākumiem, kas šonedēļ notiek teju vai katru dienu. Arī Stalīdzānu pakalpojumu sniegšanas punktā, uz kuru reizi nedēļā dodas Barkavas bibliotēkas vadītāja, vakar norisinājās pasākums „Aklais randiņš ar grāmatu".
– Pirmdien izvietojām Ivandas Gailumas, mūsu pašu vietējās mākslinieces, gleznu izstādi „Krāsu karuselis". Šī ir viņas jau otrā izstāde. Pirmajā izstādē dominēja ziedi, dabas skati, bet šoreiz ir spēlēšanās ar krāsām, izmantojot interesantu tehniku (pūšot krāsas ar fēna palīdzību) un izveidojot abstraktas gleznas, – atzīmē Dacīte Tomiņa. – To, ka grāmatu plauktos ir dažādu autoru izdevumi ar vienādu nosaukumu, atklāju, kad strādāju Madonas novada bibliotēkā. Tad tam mērķtiecīgi arī sāku pievērst uzmanību, un nu ar daļu no tām pie mums, sākot no otrdienas, var iepazīties. Trešdien notika muzikāls pasākums „No grāmatas izkāpj dziesma". To, ka barkaviete Aija Inča skanīgi dzied, zina daudzi, bet tas, ka viņa arī pati sacer dziesmas, daudziem bija atklājums.
– Pastāstiet, lūdzu, kā izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar darbu bibliotēkā!
– Strādāt bibliotēkā sapņoju jau no skolas gadiem. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, mācoties Madonas 1. vidusskolā, mums reizi nedēļā vajadzēja iet uz kādu iestādi strādāt. Es izvēlējos Madonas rajona bibliotēku, kas toreiz atradās Poruka ielā. Atceros, kā komplektēšanas un apstrādes nodaļā šķirojām kartītes, alfabēta secībā kārtojām grāmatas, un jau tad nodomāju, cik jauki būtu strādāt Madonas bibliotēkā. Šis sapnis piepildījās pēc ļoti daudziem gadiem.
Taču bibliotēkā sāku strādāt tūlīt pēc skolas beigšanas. Kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, mani uzrunāja vietējā bibliotekāre Zelma Eglīte no Stalīdzāniem (toreiz tā skaitījās Saikavas 1. bibliotēka). Viņa bija ievērojusi, ka es cītīgi lasu grāmatas, un vaicāja, vai negribētu strādāt bibliotēkā pēc tam, kad viņa aizies pensijā.
Tā sanāca, ka bibliotēkā Stalīdzānos es varēju sākt strādāt uzreiz pēc vidusskolas. Rīgas kultūras un izglītības tehnikumā neklātienē apguvu bibliotekāres profesiju. Stalīdzānos es nostrādāju ilgi – gandrīz 30 gadus. Līdztekus izmācījos arī par pirmsskolas pedagogu Daugavpils Universitātē.
Kad sāku strādāt Stalīdzānos, bibliotēka atradās vienā mazā telpā bijušās saimniecības kantora ēkā. Apstākļi gan bija ne tie labākie. Kā šodien atceros dažviet izdauzītos logus ēkā, to, kā svilpoja vējš un kā, mazgājot grīdu, koridors pārvērtās par slidotavu. Taču pēc tam, sākoties Trešajai atmodai, sekoja mazo kopsaimniecību atjaunošana, un no lielās saimniecības „Barkava" atdalījās Stalīdzāni, līdz ar to vecajā saimniecības kantorī ienāca dzīvība. Tas bija ļoti jauks, ar daudzām aktivitātēm un pasākumiem piepildīts laiks. Tā bija mana jaunība, un arī cilvēku bija ļoti daudz. Uz bibliotēku nāca arī daudz bērnu, līdz ar to varēju darboties no visas sirds. Taču pamazām cilvēku palika mazāk, saimniecība izputēja un arī rosība apsīka.
Tika samazināta arī bibliotekāra darba slodze Stalīdzānos. Taču tolaik stājās spēkā likumdošanā noteiktās prasības, ka bērnudārzā nevarēja strādāt audzinātājas bez augstākās pedagoģiskās izglītības. Bet, tā kā biju izmācījusies arī par pirmsskolas pedagogu un ieguvusi augstāko izglītību, man piedāvāja piestrādāt Barkavas bērnudārzā.
Un tā dažus gadus agri no rīta braucu uz bērnudārzu, kur līdz pusdienām vadīju nodarbības, bet pēc tam devos uz bibliotēku Stalīdzānos. Taču savienot darbu divās vietās kļuva arvien grūtāk.
– Kā rīkojāties šajā situācijā?
– Man ir trīs bērni. Kad piedzima jaunākais dēls, sapratu, ka bērnudārzā vairs neatgriezīšos. Vēl turpināju strādāt Stalīdzānos, bet, tā kā cilvēku palika aizvien mazāk, samazinājās arī pasākumu un citu aktivitāšu skaits. Taču man patīk rosība, kad viss apkārt notiek, ir interesanti gan pašai, organizējot dažādas aktivitātes, gan visiem pārējiem.
Sapratu, ka vajag pārmaiņas. Tieši tobrīd tika piedāvāts darbs Barkavas kultūras namā, kur uz laiku bērna kopšanas atvaļinājumā vajadzēja aizvietot vadītāju. Es piekritu, neraugoties uz to, ka tas bija darbs uz laiku atšķirībā no pastāvīgās darba vietas Stalīdzānu bibliotēkā. Taču pēc dabas esmu optimiste, arī toreiz ticēju, ka gan jau bez darba nepalikšu, gan jau būs kāda cita iespēja, kur sevi pierādīt, un ka nevajag baidīties no pārmaiņām un jauniem izaicinājumiem.
Barkavas kultūras namā nostrādāju pusotru gadu. Tas bija ļoti skaists un svarīgiem notikumiem piepildīts laiks – Latvijas valsts simtgade, dziesmu svētki, diviem kolektīviem – jubilejas. Šis laiks paskrēja ļoti ātri, bet tad Madonas novada bibliotēkā tika izsludināts konkurss uz bibliotekāres vietu. Es pieteicos, mani pieņēma darbā un tā piepildījās arī manu jaunības dienu sapnis strādāt Madonas bibliotēkā.
Darbs Madonas novada bibliotēkā man ļoti patika, bet katru dienu braukt uz Madonu tomēr ir gabaliņš. Tāpēc tad, kad pēc gandrīz 50 darba gadiem pensijā nolēma doties ilggadēja Barkavas bibliotēkas vadītāja Rita Moroza, kurai tā ir pirmā un vienīgā darbavieta (par to Ritu tiešām var tikai apbrīnot), man tika piedāvāts uzņemties šos pienākumus.
Darbs pie mājas mūsdienās jau ir ļoti liela priekšrocība. Turklāt savulaik biju sapņojusi strādāt arī Barkavas bibliotēkā, un tā kopš 2022. gada es esmu te. Tad Madonas novadā tika veikta bibliotēku tīkla reorganizācija un pagastos, kur bija divas bibliotēkas, viena tika pārveidota par pakalpojumu sniegšanas vietu. Barkavas pagastā tā bija Stalīdzānu bibliotēka, kur tagad esmu sastopama četras stundas katru ceturtdienu – parasti no pulksten 13 līdz 17. Savā ziņā esmu atgriezusies Stalīdzānos, kur pēc skolas beigšanas sāku strādāt.
– Kādus pakalpojumus piedāvājat Stalīdzānos?
– Turp vedu jaunās grāmatas, jaunos žurnālus (stalīdzānieši ir pirmie, kas tos izlasa), tāpat rīkoju tematiskus pasākumus, arī Dzejas dienas, bet pagājušā rudenī bija tikšanās ar vēstures pētnieci Helēnu Dekanti, kura pastāstīja interesantus faktus par Stalīdzāniem no vairāku gadsimtu senās vēstures.
Cilvēkiem Stalīdzānos patīk sanākt nedaudz pāri vieniem, kad tur sapulcējas paliels pulciņš, un tad tiek pārrunātas gan izlasītās grāmatas, gan veselības problēmas, gan tas, ko stādīs, kas ir izaudzis un kādu ražu cer novākt. Bibliotēka daudziem gan Stalīdzānos, gan Barkavā ir ļoti svarīga arī kā socializēšanās vieta. Turklāt Stalīdzānos nav, kur sanākt, kā tikai bibliotēkā; bet kādreiz tur bija gan pasts, gan divi veikali un pat aptieka.
Diemžēl kaut ko līdzīgu tagad piedzīvo Barkava. Arī tur nesen tika slēgta pasta nodaļa, kaut gan bijām savākuši vairākus simtus parakstu un rakstījām gan „Latvijas Pastam", gan Satiksmes ministrijai, gan Valsts prezidentam, bet saņēmām atbildi, ka tikšot meklēti alternatīvi risinājumi, uzsvaru liekot uz klientu apkalpošanas centriem.
Mums šai ziņā ļoti nepaveicās, jo pat mēnesis nepagāja, kopš Barkavas pasta nodaļas slēgšanas, kad tika apturēta „Latvijas Pasta" uzsāktā reorganizācija un iecerētā 105 pasta nodaļu slēgšana. Protams, Stalīdzānos ir pieejami visi bibliotēku sniegtie pakalpojumi.
– Vai piekrītat tam, ka mūsdienās bibliotēku nozīme cilvēku ikdienā aizvien palielinās. Kāda situācija ir Barkavas un Stalīdzānu pusē?
– Jā, tā ir. Mūsdienās bibliotēka jau sen vairs nav tikai grāmatu nodošanas un izsniegšanas vieta, bet gan sabiedriskās dzīves centrs, kur notiek gan informācijas apmaiņa, gan jaunu iespaidu gūšana, gan svarīga socializēšanās vieta un kur var saņemt bibliotēku piedāvāto plašo pakalpojumu klāstu. Cilvēkiem ļoti patīk izstādes – ne tikai grāmatu, bet arī gleznu, dažādu lietu izstādes. Piemēram, pagājušajā gadā varēja aplūkot kādreizējā barkavieša Arkādija Tropa plašo alus pudeļu korķīšu kolekciju. Interesi raisīja arī senie izšuvumi, trauki, gleznas, cigarešu etvijas, dažādi priekšmeti no vecmāmiņu pūralādes.
Barkavas bibliotēka atrodas stratēģiski ļoti labā vietā. Tepat blakus ir pansionāts, lejā ir skola, bērnudārzs, arodskola, kultūras nams, veikals, pagasta pārvalde. Es patiešām jūtos kā pagasta centrā, jo uz bibliotēku cilvēki katrs ar savu vajadzību nāk no visām pusēm. Katrā ziņā par apmeklētāju trūkumu es nesūdzos ne Barkavā, ne Stalīdzānos. Protams, iestājoties siltam laikam, uz bibliotēku nāk nedaudz mazāk cilvēku.
AGRA VECKALNIŅA foto
26.04.2024.