20. aprīlī par priesteri iesvētītais diakons HENRIKS REKTIŅŠ primīcijas Svēto Misi 21. aprīlī svinēja dzimtajā Valmieras draudzē, savukārt vakarpusē ieradās Madonas Kristus Karaļa baznīcā, kur līdz ordinācijai 8,5 mēnešus kalpoja kā diakons.
Henrika Rektiņa ordinācijas dievkalpojumu Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē vadīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Svēto Misi koncelebrēja Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis un īpaši kupls priesteru pulks. Savā uzrunā arhibīskaps akcentēja gan priestera kalpojuma upura, gan parauga nozīmi, atgādinot, ka aicinājums padarīt savu dzīvi par smaržīgu upuri Kungam attiecas arī uz katru ticīgo. Arhibīskaps aicināja jauno priesteri ikdienas gaitās nepazaudēt kalpojumam tik nepieciešamo prieku un norādīja, ka priesterim nav pilnīgi viss jāizdara pašam, viņam jāsaskata draudzes ticīgo dāvanas un jāpalīdz tās iedzīvināt.
Svinības noslēdza Henrika Rektiņa pateicības uzruna, viņa sveikšana un kopīga maltīte svētdienas skolas telpās. Madonas draudzes pārstāvji jauno priesteri sumināja, uzdāvinot lūgšanu "Margrietiņu", kur katru dienu kāds no solījuma salicējiem aizlūgs par priesteri Henriku.
Primīcija Madonas draudzē
Priestera Henrika Rektiņa primīcijas Svētā Mise 21. aprīlī jo koši tika svinēta Madonas katoļu draudzē. Homīliju jaunais priesteris bija uzticējis teikt tēvam Jānim OSPEE no Cesvaines draudzes.
– Madonas baznīca šodien lido, tāpat kā mēs, priesteri, šodien lidojam, atceroties savas priesterības pirmo dienu, – aizdomājās tēvs Jānis Vīlaks. – Toreiz likās, ka nepieskaramies zemei, cik viss bija brīnišķīgi, kaut medusmēnesis vienmēr paiet, un tieši tad jāsāk īstā kalpošana.
Garīdznieks pateicās Dievam un Dievmātei, Henrika vecākiem un draudzei, ka caur lūgšanām sasniegta kāda posma galotne – priesterība: – Tā ir liela dāvana Baznīcai, šodien gavilē debesis un zeme, jo katrs priesteris ir nenovērtējama dāvana mums visiem. To, ko priesteris var, to nevar ticīgā tauta. Priesteris dod svētību, notur Svēto Misi, lūdzas, var atlaist grēkus, dot cerību un izmainīt gan ticīgu, gan neticīgu cilvēku dzīvi.
Labā Gana svētdienā dzirdējām arī Kristus apustuļu misijas skaidrojumu: – Labais Gans rūpējas, lai avis ir paēdušas, lai slimās tiek izārstētas, sargā no vilkiem, no ļaunuma. Pārnestā nozīmē katrs priesteris savai draudzei ir Labais Gans. Noturot Svēto Misi, priesteris dod Dzīvības maizi cilvēka dvēselei; Grēksūdzes sakramentā palīdz dziedināt dvēseli, Slimnieku sakramentā palīdz miesai. Viņš ir tas, kas sargā no ļaunā gara uzbrukumiem, dod padomus, lūdzas, nereti neguļ naktis, upurējot par savu draudzi, lai tā augtu.
Tēvs Jānis norādīja, ka izdevusies priesterība ir tā, kas balstīta uz trim pīlāriem: patiesas dvēseles lūgšanas, uzticēšanās Dievmātes gādībai, jo viņa ir priesteru māte, un trešais pīlārs ir Svētās Mises svinēšana: – Vislielākie brīnumi priestera rokās notiek brīdī, kad priesteris atkārto konsekrācijas vārdus. Tieši maizes pārvēršanas brīdis ir dziļā saikne, kad dvēsele un miesa iegremdējas Dieva žēlastībā.
Tēvs Jānis norādīja arī uz primīcijas īpašajām žēlastībām: – Svētība, ko dod jaunais priesteris, var izmainīt turpmāko dzīvi. Tās ir svaidītas rokas, kurām tikko pieskārusies Dieva Svētā Gara žēlastība, tas ir kā trauks, caur kuru Dieva mīlestība izlīst pār ikvienu. Kaut to neredzam ar acīm, tās ir nenovērtējamas dāvanas. Lai Kungs Jēzus pavada jauno ganu Henriku pa skaistākajiem priesterības ceļiem, un lai it visā viņam palīdz arī Dievmāte!
Kalpošanas vietu vēl nezina
– Likās, ka uz šo primīcijas Svēto Misi netikšu, jo bija jābūt slimnīcā, – no savas puses vēstīja Madonas draudzē reiz kalpojušais priesteris Rihards Rasnacis. – Tomēr, lai varētu būt gan uz Henrika Rektiņa ordināciju, gan primīciju, operācija tika atlikta. Šodien ir Labā Gana svētdiena, un varam lūgties par jauniem aicinājumiem un priecāties par jau piepildītu aicinājumu. Ordinācijas bildēs redzams, cik visi esam apgaroti. Domājot par nākotni, ir cerība uz madoniešu ģimenēm, ka tajās izaugs nākamie priesteri – cilvēki, kas izvēlēsies garīgās kārtas ceļu. Kāpēc ir tik grūti atbildēt uz šo aicinājumu? Tāpēc, ka tas nozīmē veltīties un atdot sevi visu. Vai šodien, klausoties Evaņģēlija lasījumu, izskaitījāt, cik reizes Jēzus saka: "Es atdodu savu dzīvību"? Tas ir Labā Gana kalpošanas ceļš – atdot savu dzīvību par otru, un Jēzus to piemin piecas reizes. Kur tālāk vedīs priestera Henrika ceļš, to pagaidām nezinām. Pirms braukšanas uz Madonu tikos ar bīskapu un nevarēju nepajautāt par jaunā priestera kalpošanas vietu. Izrādās, pat arhibīskaps to vēl nezina. Uz Madonu šodien atbraukuši trīs dekāni, un visi, šķiet, gaida, kuram jaunais priesteris tiks, – ar humoru piebilda priesteris Rihards.
Pateicības vārdi visiem
Henriks Rektiņš pateicās priesteriem, kas no dažādām vietām atbraukuši uz Madonu, lai kopā nosvinētu primīcijas Svēto Misi. – Paldies arī ministrantu komandai, ar kuru lepojos, jo man bija iespēja kādu laiku viņus "apstrādāt", – smaidīja priesteris Henriks. – Protams, vienmēr ir vieta izaugsmei, bet kopumā – zolīdi, puiši, jūs esat ļoti zolīdi!
Tika izteikta pateicība korim un katram no draudzes, ar kuru veidojusies sadarbība, iespēja sastrādāties vai vienkārši būt kopā un izveidot siltu draudzību: – Pateicos priesterim Mārim Ozoliņam, kuram nācās piedzīvot "neparedzētas dzemdības" ar diakonu – mani pieņēmāt, devāt pajumti, ēdienu, pieredzi, neliedzāt padomu un ar savu labo piemēru iedrošinājāt.
Par priestera rokām, svētību, ko nes roku uzlikšana, Henriks Rektiņš komentēja: – Tās priestera rokas, tās priestera rokas… Mudinu jūs aizdomāties, ka ne jau skats uz rokām ir svarīgākais. Dārgākais, ko priesteris novērtē, ir vienkārša, mierpilna un sirdī nesta lūgšana. Aicinu turpināt mani nest savās sirdīs, jo lūgšana palīdzēs manam ceļam.
Draudzes vārdā priesteri Henriku uzrunāja Ilvija Ozoliņa, novēlot, lai priesterības liesma ir stipra, koša un karsta un lai priesteris Henriks ir labs instruments Dieva rokās: – Pateicība par žēlastībām, ar kurām Dievs apveltīja draudzi, dodot laiku un iespēju būt kopā ar diakonu.
Sveicienu, dāvinot T kreklu ar īpašu uzrakstu, nesa arī jaunieši, kas kopā ar Henriku Rektiņu piedalījās Jauniešu Alfā: – Tu tagad esi priesteris, bet mūsu sirdīs tu vienmēr paliksi foršs čilotājs (jauniešu žargonā "čilot" – atpūsties, izbaudīt laiku kopā), – smaidīja jaunieši.
Noslēgumā sekoja fotografēšanās un mielasts draudzes dārzā.
26.04.2024.