Pedagoga profesija ir visnotaļ cienījama un apbrīnojama. Īstens skolotājs tajā ir ieguldījis savu sirdi un dvēseli, dodot skolēniem labākās zināšanas.
LILIJA MOZGA skolai ir veltījusi trīsdesmit astoņus gadus, mācot bērniem vēsturi un biznesa ekonomikas pamatus vispirms Madonas pilsētas 2. vidusskolā, bet tagad Madonas pilsētas vidusskolā, kā arī ir mācību pārzine neklātienes nodaļā. Nupat nosvinēta skaista dzīves jubileja – 60 gadi.
– Ar laiku nāk atziņa, ka jaunība ar gudrību kopā nedzīvo. Gudrība nāk ar gadiem. Katram vecumam ir savas vērtības, prieki, savas pārdomas. Tas ir absolūti normāli. Atskatoties atpakaļ, noteikti varēja būt arī citādāk, tomēr dzīve iekārtojās tā, kā vajadzēja. Es to pilnībā pieņemu. Es esmu cilvēks, kuram ir nepieciešama komunikācija, cilvēki apkārt.
Pēc horoskopa esmu Auns, kas dzimis Pūķa gadā. Meita vienmēr saka, ka es protu sabiedēt, bet neesmu tik briesmīga, kā protu izlikties. To es ļoti labi apzinos, bet sevī vairs mainīt neko nevaru. Reizēm neprotu paklusēt, kad tas būtu nepieciešams. Ja man ir viedoklis, tas tiek pausts. Reizēm varu būt arī ļoti skarba. Diemžēl neprotu auklēties ar cilvēkiem, kuri paši neko negrib darīt. Auklējos tikai ar savu mazbērnu, un viņš ir vienīgais cilvēks, kuram ir atļauts ar mani manipulēt. Apzinos, ka vecmammas mūžs, kamēr tu esi vajadzīga mazbērnam, ir ļoti īss. Kamēr viņš ir mazs, esmu vajadzīga, un es to izmantoju maksimāli. Es bieži vien saviem lielajiem skolēniem saku, lai iet pie vecvecākiem, jo viņi sniegs informāciju, kas dzīvē noteikti noderēs. Tikai vēlāk, kad vecvecāki jau devušies aizsaulē, saproti, ka vajadzēja kaut ko pajautāt, noskaidrot.
– Lielākais dzīves posms ir aizvadīts Madonā?
– Nāku no laukiem. Esmu Daugavas meitene. Dzimtās mājas ir Rīteros. Mācījos Pļaviņās, vēlāk Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Augstskolu beidzot, bija jābrauc strādāt pēc valsts norīkojuma, un līdz tam Madonā nekad nebiju bijusi. Pirmo reizi atbraucu 1986. gada februārī, lai iepazītos ar 2. vidusskolu, kas bija mana darba vieta.
Tolaik obligāti bija jānostrādā trīs gadi. Es laikam esmu tāds cilvēks, kurš uzreiz laiž saknes. Es ļoti labi iedzīvojos Madonā. Šeit esmu pavadījusi lielāko savas dzīves posmu. Tā sanāca, ka Madona ir kļuvusi par manu otro dzimteni. Šeit veidojās viss – gan privātā dzīve un ģimene, gan draugi, hobiji un viss pārējais, kas dzīvē ir vajadzīgs. Protams, ir mana mazā dzimtene, kuru es ļoti mīlu, un reizi mēnesī es dodos uz savām mājām. Pirms diviem gadiem gan izvadījām mājas saimnieci, kas bija tāds mazais magnētiņš, kas vilka mūs kopā. Šobrīd šo uzdevumu esmu pārņēmusi es. Mums ir izveidojusies tradīcija – četras reizes gadā – Lieldienās, Jāņos, kartupeļu talkā un Ziemassvētkos – sabraucam kopā. Mums patiesi ir stipras saites, un ļoti ceru, ka šis ģimeniskums netiks pazaudēts arī tad, kad man vairs nebūs spēka visus sapulcināt kopā. Es vienmēr savējiem saku – atcerieties, mēs esam vienas ligzdas putni. Laikam tāpēc arī vienmēr uz to ligzdu atlidojam atpakaļ un atceramies, kur ir mūsu saknes.
Skolas kolektīvs un arī bērni mani lieliski tolaik uzņēma Madonā, nejutos nemaz sveša. Man uzreiz tika iedota audzināmā klase, un šogad viņiem jau ir 30 gadi, kopš absolvēja skolu. Pa visiem šiem gadiem man ir bijušas astoņas klases, kurām es biju otrā "mamma".
– Kā nonācāt līdz pedagoga profesijai?
– Es vienmēr esmu teikusi, ka skolotājs nav profesija, bet gan diagnoze. Dievs mani ar to ir apveltījis. Iespējams, ka tas sakritis ar faktu, ka esmu vecākais bērns ģimenē. Iespējams – jo savulaik biju aukle māsīcai.
Domājot par pedagoga profesiju, savulaik mani ļoti iedvesmoja ķīmijas skolotāja. Viņa bija jauna meitene un pie mums nonāca praksē. Savā priekšmetā bija ļoti zinoša un ķīmiju mums prata izskaidrot tā, ka ikviens spēja saprast. Viņa bija praktiski mūsu vienaudze, ar savām zināšanām, paņēmieniem spēja motivēt un iedvesmot.
Savukārt interese par vēsturi nāk no vectēva. Viņš naktīs mēdza klausīties Amerikas Balsi, un zināja faktus, kas nesakrita ar oficiālo informāciju. Manī tas sēdēja ļoti dziļi, ļoti interesēja, kur ir tā patiesība. Tolaik viss netika stāstīts pilnībā. Tiesa, līdz galam neticēju sniegtajai informācijai.
Esmu augusi katoļu ģimenē. Nekādā gadījumā mēs nebijām fanātiķi, bet Ziemassvētkos mums bija eglīte, Lieldienās krāsojām olas. Tolaik to neatbalstīja pastāvošā vara, bet mēs dzīvojām viensētā, līdz ar to mums bija lielāka brīvība. Mēs mācējām nerunāt lieku, bet tajā pašā laikā svinējām svētkus.
Stājoties augstskolā, kārtojām iestājeksāmenus. Vēstures novirzienā bija ļoti liels konkurss – pieci cilvēki uz vienu vietu. Domāju, ja netikšu vēsturniekos, iešu uz ķīmiķiem. Pirmais iestājeksāmens bija domraksts. Kā tagad atceros, kad piegāju pie ziņojumu dēļa un skatījos, ka pretī manam uzvārdam ir atzīme 2. Nodomāju, ka nu ir cauri. Vēlreiz rūpīgi pārbaudīju un sapratu, ka man tomēr ir 4. Pēc tam bija jākārto valoda, vēsture, literatūra, jo tolaik tā bija filoloģijas fakultāte kopā ar vēsturi. Studiju laiks bija skaists. Tur patiesi daudz iemācījāmies. Pat to, kā špikot, lai nepieķer. Tāpēc pie manis skolēniem ir ļoti grūti nošpikot.
Deviņdesmito gadu beigās skolās ienāca jaunais priekšmets – ekonomika. Divus gadus katru sestdienu braucu uz universitāti, lai apgūtu ekonomiku un to varētu mācīt skolā. Katras zināšanas ir ieguvums. Protams, bija jāatsvaidzina savas matemātikas zināšanas, tomēr viss apgūtais noder ne tikai skolā, bet arī ikdienas dzīvē.
Pedagoga profesija liek visu mūžu turpināt mācības. Nepārtraukti ir dažādi kursi, jāapgūst jaunas iemaņas, stratēģijas, ir jāizglītojas.
Šajā darbā es saņemu ļoti daudz pozitīvisma, un tas saglabājas sirdī. Tas neļauj novecot, silda dvēseli.
Protams, nekad nevar zināt, kā dzīvē viss iegrozīsies, bet šajā ziņā esmu ļoti konservatīva. Madonas vidusskolās esmu aizvadījusi 38 gadus. Meita ir mudinājusi doties tuvāk viņai, jo pedagogi vienmēr ir vajadzīgi, bet pagaidām neplānoju doties projām. Šeit ir mana komforta zona. Tā ir vesela pasaule, kas šajos gados ir izveidota, un to ir ļoti grūti nojaukt.
– Kāds ir šis pedagoga darbs?
– Katram darbam ir sava garoziņa. Es šo darbu mīlu un protu ar to sadzīvot. Skaidrs, ka darbs nebeidzas skolā. Aizejot mājās, darbs tiek turpināts. Tas tiešām ir dzīvesveids. Ir piedzīvotas dažādas pārmaiņas un notikumi. Katrs ir līdzi nesis gan nebūšanas un izaicinājumus, gan pozitīvas pārmaiņas. Kovida laiks bija sarežģīts visiem. Piedzīvojām skolas renovāciju, kad bērni mācījās divās maiņās. Tie ir izaicinājumi ikvienam. Šobrīd ir labi.
Šābrīža izglītība skolā ir ļoti gara. Skolēni vidusskolas posmu noslēdz 19-20 gadu vecumā, līdz ar to viņi ilgāk guļ uz mammas spilveniem un viņi vairāk ir infantili, un ir jāmudina kļūt patstāvīgākiem. Šobrīd ir vairāk iespēju paļauties uz kādu citu.
Mēs dzīvojam laikā, kad patiešām ir daudz vairāk iespēju. Tiesa, vairāk dzīvojam digitālajā vidē. Tāpēc es skolēniem savu reizi vairāk lieku rakstīt arī ar roku, pildīt dažādas darba lapas. Mācību procesā izmantoju kartīšu metodi. Par pareizu, jēgpilnu atbildi skolēnam dodu kartīti. Pēc tam skolēns saņem papildu punktus pie ieskaites. Šādi skolēns tiek motivēts darboties, meklēt, domāt. Patiesi, viņi stundās kļūst aktīvāki. Nekas, ja atbilde ir nepareiza un kartīte netiek saņemta. Nākamajā reizē jau būs motivācija.
Gadu gaitā mācību procesā daudz kas ir mainījies. Arvien vairāk ienāk digitālās iespējas. Pati daudzus testus taisu internetā, bet tajā pašā laikā saglabāju arī pierakstu kladi. Tāpat tiem, kuri vēlas, testus dodu pildīt drukātā veidā.
Šodienas jaunieši diemžēl ir interneta vergi, un viņi daudzreiz nemāk komunicēt. Tomēr es ļoti daudz izmantoju bērnu telefonus, liekot viņiem meklēt nepieciešamo informāciju vai pildot testus. Tāpēc man ir divējāda attieksme par to, vai tomēr telefonus būtu skolās jāaizliedz. Svarīgi ir pareizi tos izmantot. Laiku pa laikam aizdomājos, ka šobrīd skolēni stundu laikā mazāk pļāpā. Tagad viņi to dara, izmantojot telefonus. Stundās klusums ir lielāks un netiek traucēts mācību process. Tomēr gribas jauniešus izraut no šīs paralēlās pasaules.
– Katra paaudze ir citādāka. Kādi jaunieši ir šobrīd?
– Bija dažādi jaunieši toreiz un arī tagad. Tiklīdz man saka, kā tu ar tiem bērniem tiec galā, man ir viena atbilde. Jaunieši ir pilnīgi normāli un mierīgi tieku ar viņiem galā. Apkārtējie, kas ikdienā nav saistīti ar skolu, tos labos piemērus neredz. Zīmējas jau tikai rezgaļi. Tie ir skaļie, kurus tu redzi un pieņem, ka tādi ir visi. Tā nav.
Mēdz būt dažādi. Gadās arī strīdi un dzirksteles iet pa gaisu, bet, ja mēs vēlamies saprast, tad arī sapratīsim. Nav dzīvē tikai balts un melns. Tā ir ļoti raiba. Tas ir pozitīvais.
Ļoti palīdz humors, kas caurstrāvo ikdienu. Tas ir piepildījis arī mācību stundas. Skolēni to vienmēr ir sapratuši, pieņēmuši, nav apvainojušies. Varbūt tieši tas kādā brīdī ir bijis noteicošais, lai skolēns vairāk pacenstos. Vienmēr skolēnu var izdzīt no klases, bet kāds būs ieguvums? Pirmkārt, mēs nonāksim nevajadzīgā konfliktsituācijā. Otrkārt, bērns neapgūs to, ko klasesbiedri. Mums vienmēr ir bijusi veiksmīga sadarbība.
Varbūt mans humors, veids, kā mācu priekšmetus, ir tas, kāpēc man joprojām ir lieliskas attiecības ar bijušajiem skolēniem.
Satiekamies salidojumos, citreiz audzēkņi ierodas ciemos tāpat vien.
Joprojām ir siltas attiecības ar bijušajiem klasesbiedriem. Mēs patiesi bijām ļoti draudzīga klase un joprojām regulāri tiekamies un satiekoties ir ģimeniska sajūta.
Ar saviem skolēniem esmu saistīta, arī esot klāt viņu īpašajos mirkļos, vadot kāzas. Man ļoti patīk cilvēkiem dāvāt prieku, atraisīt viņu talantus citādākā gaisotnē, citā veidā.
– Ikdiena ir piepildīta notikumiem, darbs skolā prasa arī nervus. Kā gūstat mieru pēc saspringtas darba dienas?
– Mieru rodu savā mazdārziņā. Kā pati smejos – es no laukiem aizbraucu, bet lauki no manis nē. Ja ir kāds stress, pārdzīvojums vai nogurums, tiklīdz rokas tiek ieliktas zemē, viss aizmirstas, parādās atvieglojuma izjūta. Tā patiesi ir cita pasaule.
Otra miera osta noteikti ir dzimtās mājas "Bērziņi". Tā ir ļoti skaista vieta. Tur ir plašums un miers. Tu netraucē nevienam un neviens netraucē tev.
19.04.2024.