Šajā nedēļas nogalē Rīgas arhidiecēzē un Rēzeknes-Aglonas diecēzē par priesteriem tiks iesvētīti divi Latvijas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra studenti.
Rīt, 20. aprīlī, par priesteri tiks ordinēts diakons Henriks Rektiņš. Ordinācijas dievkalpojums, kuru vadīs Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, notiks Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē pl. 12. Nākamajā dienā pl. 11 notiks jaunā priestera primīcijas Svētā Mise Valmieras Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā un pl. 18 – Madonas Kristus Karaļa baznīcā.
Diakons Henriks Rektiņš līdz šim astoņus mēnešus kalpoja Madonas katoļu draudzē.
Aicinot Henriku uz sarunu, jautāju, kādas ir diakona galvenās atziņas, kalpojot Madonā?
Henriks Rektiņš: – Katrs izvērtes process vienmēr jāsāk ar sevi, tāpēc varu droši teikt, ka kalpošana Madonas draudzē ir nākusi kā svētība man pašam. Tā ļāvusi ne tikai gūt jaunu pieredzi kalpošanā un jaunus draugus, bet ir pat atklājusi draudzes dzīves šķautnes, par kurām pirms kalpošanas uzsākšanas man nebija ne jausmas. Fakts, ka patiesā kalpošana draudzē atšķiras no jebkādām teorijām, ir īstenojies.
Tomēr nav bijis tāds neizsakāms kultūršoks. No pamatatziņām varu izcelt pacietības nepieciešamību, kurā vēl man pašam stipri jāaug, atgādinot, ka darbs ar cilvēkiem un tam sekojošie augļi prasa laiku un rūpes; spēju ieklausīties, jo vairumā gadījumu īstā atbilde uz jautājumu jau ir cilvēka sirdī; ticības pārliecību, jo, nepārvarot šaubas, kaut ko svētīgu paveikt būs daudz grūtāk.
To, kā ir veicies kalpošanā un sadarbībā ar draudzes cilvēkiem, ir jājautā viņiem. Madonieši ļoti labi zina, ko meklē, un to, kas tiem vajadzīgs. Par to esmu drošs!
– Vai būt par diakonu – priestera palīgu – ir komplicēti?
– No sava skatpunkta varu teikt, ka tas nav bijis sarežģīti, jo diakonāts manā dzīvē ir kā pārejas posms, un nezinu, kā klātos, ja šo kalpojumu būtu aicināts īstenot visu savu turpmāko dzīvi. Tomēr jāsaka, ka arī kā posms pirms priesterības tas bijis ļoti pamācošs un pilnveides iespējām bagāts. Mani personīgi visvairāk saista liturģiskās norises, kurās saskatu patiesi dievišķu skaistumu, un līdzdalība liturģijā man sniedz garīgu prieku un mieru. Visvairāk grūtību var sagādāt fakts, ka esmu mierīgs raksturā, tādēļ cilvēkiem, kam nepieciešams garīdznieks-spridzeklis, vēl neesmu spējīgs iedot vajadzīgo atraktivitāti. Kas zina, varbūt tas kaut kur iekšā ir…
– Pāri visam diakona darbs būtu jāveic ar prieku. Vai tā ir?
– Ideālajā variantā tā patiešām ir. Protams, diakons nav sociālais darbinieks, bet gan cilvēks gluži kā visi pārējie, kura aicinājums ir nest citiem Dieva mīlestību, ne savu ego. Bez šaubām, prieks ir ļoti nepieciešams, jo cilvēkiem tā ļoti trūkst. Un cilvēki to sagaida no garīdznieka. Tomēr ne vienmēr priekam ir izšķiroša nozīme. Reizēm pat ir labi redzēt, ka garīdznieks, neraugoties uz savu garīgo cīņu smagumu un kāpjot pāri savām vēlmēm, ir devies pie cilvēkiem viņu vajadzībās. Ja padomā, tajā visā var saskatīt pašaizliedzību, kas tieši var būt kā vislabākā ticības liecība.
– Ko gribas teikt par Madonas draudzi?
– Madonas draudze kā vairums kopienu ir Dieva sapulcinātie ļaudis. Reizēm to pat nesanāk aptvert. Jo mūsu iniciatīvas šajā aktā nemaz nav un tai nav arī jābūt. Ir tik vien jāturpina ļauties Dieva iniciatīvai, Viņam pašam ar mūsu vārdiem un darbiem liecinot citiem par Dieva mīlestību uz visiem cilvēkiem. Arī uz tiem, kas vēl nav daļa no draudzes. Un šo ļaušanos Dieva iniciatīvai esam aicināti izkopt visu savu dzīvi. Nekad šai saulē nevarēsim pateikt: "Nu tā, tagad gan viss!" Ja arī brīžiem zūd vēlme ļauties, tad tieši to arī vajag Dievam lūgt – uzticēt Viņam savu nevēlēšanos, lūdzot Viņa vadību un palīdzību. Dievs patiešām darbojas!
– Vai domās jau esi pie savas dzīves nākamā pakāpiena – priesterības?
– Esmu stadijā, kad vairs nesanāk par to nedomāt, jo priesterība un tās aizsākums nav tikai ķeksītis veicamo darbu sarakstā. Ir nepieciešama garīga un arī fiziska sagatavošanās. Protams, pamatu pamats ir garīgais briedums, kurā vienmēr jāaug un jāaug, bet būtisks ir arī fiziskais aspekts, jo priesterība redzamā veidā ir zīme un liecība, ko cilvēki atpazīst. Tādēļ priesterību uztveru ne kā sava personīgā aicinājuma ceļu, bet gan kā mūsu kopīgo ceļu, esot aicinātiem to iet kopā ar Dievu.
19.04.2024.