Lidija Lasmane-Doroņina ir latviešu disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece. Četrpadsmit no savām dzīves jubilejām viņa piedzīvoja padomju cietumos un lēģeros.
Gara spēks un mīlestība uz savu tautu Lidijai Lasmanei-Doroņinai pēc izciestajiem pazemojumiem ļāva atgriezties brīvā valstī un ar uzviju svinēt Dievu, Latviju un kuplo mazbērnu pulku. Ar katru savu soli, ar katru stāstu viņa aizlūdz par tiem, kuri neatgriezās no kara lauka, lēģeriem un izsūtījumiem.
Nesen izdota grāmata
– Dzīvot, lai izstāstītu, – tāda ir Lidijas sūtība, – grāmatas "Lidijas ziediņi", kurā apkopotas Lidijas Lasmanes-Doroņinas atmiņas, anotācijā uzsver šo atziņu pierak-
stītāja un sakārtotāja Inga Ābele.
Aicinot ikvienu iepazīt saturiski ietilpīgo grāmatu, savā personīgajā saskarsmē ar Lidiju Lasmani-Doroņinu "Stars" aicināja padalīties Kristiāna Dāvida pamatskolas dibinātāju un skolotāju Jutu Strazdiņu.
Zvaigzne, kas rāda ceļu
– Viņas ceļš nav ne ar ko salīdzināms, – Lidijas Lasmanes-Doroņinas fenomenu raksturo Juta Strazdiņa. – Pat izcilu cilvēku, mākslinieku dzīvesstāstos ir smagi lejupslīdes laiki. Cilvēki, kuri visu mūžu iet augšup, ir ļoti reti sastopami. Lidija Lasmane jau 99. gadu iet augšup. Kopš mūsu draudzības sākuma 1987. gadā viņa vienmēr ir man priekšā. Vienmēr kā zvaigzne rāda ceļu. Jo viņa pati visu laiku mācās.
Mūžizglītības izpratne
Kā tāds jaunums šajos laikos tiek piesaukts mūžizglītības jēdziens. Bet tas jau kopš mūsu laikmeta sākuma ir kristīgās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Tomēr ir kas arī atšķirīgs. Mūsdienās mūžizglītību var saprast vienkārši kā jaunu prasmju apgūšanu. Kristietībā, arī Lidijas dzīvē, tā ir augstākās morāles un garīgā brieduma sasniegšana.
Kā gan tas iespējams? Turklāt tik skaudros apstākļos, kādus piedzīvoja Lidija trijos ieslodzījumos?
Lidija saka: – Ļoti vienkārši. Neņemot atpakaļ vienreiz pateikto "jā" Dievam, lai kas arī nebūtu. Turoties pie patiesības jebkuros apstākļos.
Kā ir ar mums pašiem?
Cik vienkārši un cik grūti – turēties pie patiesības jebkādos apstākļos. Jautājums, ko mums uzdod šāda dzīve: "Vai tev un man ir kaut kas, kā dēļ ir vērts riskēt ar savu dzīvību, un vai tavā, manā dzīvē ir kāds spēks, uz kuru varam paļauties līdz galam?"
Katra dzīves galvenais rezultāts esam mēs paši – mūsu no ļaunuma, nepatiesuma un savtības izglābtā dvēsele. Nereti dzīves cīņās mēs zaudējam, bet nedrīkstam pazaudēt paši sevi. Nedrīkstam noslīkt informācijā vai birokrātijā. Lidija savā ceļā neapmaldījās, jo viņai priekšā vienmēr bija un ir Dievs un Latvija. Ne izdzīvošana, bet dzīve. Un arī nāves kā dzīves sastāvdaļas pieņemšana.
Liktenīgā sastapšanās
Juta Strazdiņa atceras, ka Lidiju Lasmani-Doroņinu pirmo reizi sastapa pēc viņas trešā ieslodzījuma – sapampušām kājām braucot vilcienā uz Maskavu, pavadot kārtējos no "padomijas" izraidītos disidentus.
– Tobrīd vienlaikus ar viņu arī es devos "taisīt troksni" PSRS Reliģijas lietu padomē, – atceras skolotāja. – Divās blakus esošajās kupejās mūs pavadīja čekisti. Lidijā nebija ne baiļu, ne naida. Un nākamās dienas Maskavā mums visiem pagāja neaizmirstami. Jau stacijā tikām nodoti vietējo čekistu "aprūpē". Mūsu draugi tika vajāti līdz pēdējam brīdim. Beidzot viņus sagaidīja Austrijas lidmašīna… Pēc tam mēs ar Lidiju sniedzām interviju Ekspreshronikai par Baznīcas vajāšanām Latvijā. Apmeklējām Lidijas pēdējā ieslodzījuma biedreni un ekumeniskās draudzes meitenes. Kopš tā brīža Lidija kļuva par zvaigzni visai manai tālākajai dzīvei. Man ir ļoti laimējies. Ne visiem iesācējiem ir bijusi tik nodrošināta māceklība, – ar dziļu pateicību secina Kristiāna Dāvida pamatskolas dibinātāja un skolotāja.
09.04.2024.