Pirms 75 gadiem — 1949. gada 25. martā — notika Padomju Savienības okupācijas iestāžu īstenota masveida Baltijas valstu iedzīvotāju izvešana uz attāliem PSRS apgabaliem. Simtiem tūkstošu kilometru tālu no mājām tika aizvesti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse bija no Latvijas.
Skaudrie notikumi negāja secen nevienam – tie skāra gan mazus, gan vēl nedzimušus bērnus, sievietes, jaunas meitenes, zēnus un vīrus, arī sirmgalvjus. Spiestā kārtā nācās pamest mājas, iedzīvi, Dzimteni. Lopu vagonos, necilvēcīgos apstākļos diennaktīm ilgi sliedes zem riteņiem veda uz Omsku, Tomsku, Amūru un citiem apgabaliem.
Vakar visā Madonas novadā notika atceres pasākumi deportēto piemiņai, arī Cesvainē. Piemiņas pasākums sākās ar svētbrīdi Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā, bet pēc tam sanākušie nolika ziedus pie komunistiskā terora upuru piemiņas akmens baznīcas dārzā. Piemiņas uzrunu teica Cesvaines apvienības pārvaldes vadītājs Vilnis Špats.
– Uz tālajiem Krievijas nostūriem tika izsūtīts milzīgs skaits latviešu, tieši no Cesvaines teritorijas izsūtījumā devās vairāk nekā 400 cilvēku. Apmēram ceturtā daļa no viņiem bija bērni, ešelons stāvēja pie dzelzceļa stacijas, uz kurieni mēs arī aizbrauksim. Pārdomājot visu, kas savulaik noticis, šķita, ka nekas tāds vairs neatkārtosies, ka nekas tāds vairs nevarētu notikt, un es arī ļoti ceru, ka nenotiks. Taču, redzot un dzirdot to, kas notiek pasaulē un kā mūsu lielais, agresīvais kaimiņš – Krievija – uzbrūk Ukrainai un iznīcina ēkas un cilvēkus, šaujot pa dzīvojamajām mājām, lai iebiedētu un pakļautu, spilgti parādās dūres politika. Tā nekur nav pazudusi un tiek pielietota, lai panāktu savu. Mēs daudz ko nezinām un varbūt pat neuzzināsim, bet Krievija ietekmē vēlēšanu rezultātus visās pasaules valstīs gan tiešā, gan netiešā veidā, arī izmantojot mākslīgo intelektu. Tāpēc pie varas nonāk dažādi dīvaini cilvēki, kuriem ir līdzskrējēji un domātāji, un tas ir diezgan bīstami, jo pasaule tiek pārveidota. Tas ir drūmi, bet es domāju, ka šis drūmums lielā mērā tiek radīts no mediju puses. Bet vajag lasīt arī citu literatūru un iepazīt citus medijus, nevis klausīties tikai vienu un to pašu – tad bilde izskatās daudz citādāka. Ir pagājuši 75 gadi kopš šiem notikumiem, katru gadu izsūtījumā aizvesto paliek arvien mazāk un mazāk. Stāstiet saviem bērniem un mazbērniem, lai cilvēki to visu zinātu, lai domāšana būtu pareiza. Ir arī reizes, kad nevajag runāt, bet gan paklusēt, tāpēc es lūgšu ar klusuma brīdi pieminēt tos, kuri neatgriezās mājās, kuri savas dzīves gaitas beidza tālumā, un arī tos, kuri Dzimtenē atgriezās, bet vairs nav mūsu vidū, – aicināja Vilnis Špats.
Pēc klusuma brīža baznīcas dārzā esošo piemiņas vietu noklāja ziedi un tālāk atceres pasākuma dalībnieki devās uz dzelzceļa staciju, no kuras 1949. gada 25. martā tika aizvesti cesvainieši. Deviņu mēnešu vecumā kopā ar mammu izsūtījumā devās arī mazais Tālis – viņus aizveda uz Tomskas apgabalu.
– Ceļā pavadījām nedēļu. Neko daudz neatceros par to ciemu, kurā dzīvojām, – tas atradās abās pusēs upei, bet atmiņā palicis, ka vietējie cilvēki bija laipni un neizturējās pret iebraucējiem slikti, – atminas Tālis Āboliņš.
Tie bijuši tie paši krievi, kas tika izsūtīti 1930. gados, un viņi nekādas pārestības mums nedarījuši.
– Palīdzēja arī ar pārtiku, izturējās saprotoši. Beigu beigās tā sadraudzējāmies un cits pie cita pieradām, ka mūs negribēja laist prom. Tomēr mājas paliek mājas, un, kolīdz bija iespējams tikt prom, devāmies ceļā. Visi laimīgi atgriezāmies Dzimtenē. Pirmo klasi pabeidzu Krievijā un, Latvijā atgriežoties, atsāku mācības arī pirmajā klasē. Izsūtīts tiku kopā ar mammu, brālis piedzima Krievijā. Mamma tika pielikta pie darba kolhozā, arī tēvs turpat un radi – viņi arī tika mums līdzi „caur pazīšanos", – stāsta Tālis.
Viņš visu mūžu strādājis celtniecības jomā, tagad ir pensionārs un velta sevi atpūtai. Tālis ir vectēvs pieciem mazbērniem, tēvs diviem bērniem. Atmiņu stāstu viņš dala arī ar bērniem un mazbērniem, tādējādi mācot latviešu tautas vēsturi un skaudros likteņus. Neviens no ģimenes nedomā doties prom no Latvijas, visi strādā un mācās Dzimtenē, un par to Tāļa kungs ļoti priecājas. Savai tautai viņš vēl izturību un aicina pašiem strādāt, nevis cerēt uz pabalstiem un vieglu dzīvi. Tālis Āboliņš uzsver – bez darba nekas nenotiek, un daudzi paši ir vainīgi pie tā, kas notiek ar viņiem. Mūsdienās daudzi gribot pie visa tikt bez pūlēm.
– Mums ir skaista zemīte, varam priecāties par visiem četriem gadalaikiem un dabu, un visas tautas vērtības ir jāsargā, – nosaka Tālis Āboliņš.
Vēsture būs dzīva tik ilgi, kamēr par to runās, un tikpat ilgi dzīvos arī deportācijas pārcietušo cilvēku piemiņa, tāpēc nodosim savas tautas stāstus no paaudzes paaudzē!
26.03.2024.