Litu un Kasparu Udrasus pazīst tie, kam nācies kādu savu mīļdzīvnieku vest uz ikgadējo poti, operāciju vai saistībā ar kādu problēmu.
Uz sarunu par dzīvi un darbu Litu un Kasparu Udrasus aicinu pirms Lieldienām. Tiekamies Madonā, brīvdienu mājas "Filistra Valdemāra" gaisotnē, lai atpūstos no darba vides un pārslēgtos uz citas nots.
Lita: – Pie mums uz privātpraksi cilvēki vairāk nāk, kad četrkājainais draugs saslimis, kad bēdājas par mājdzīvnieku. Te nāk priecīgi – uz svētkiem, kad viss ir kārtībā, dzīve rožaina. Brauc ģimenes kopā svētkus svinēt, dzimšanas dienas, arī kāzas. Arī paši te svinam svētkus, tiekamies ar draugiem.
Kaspars: – Daļa cilvēku izvēlas šo brīvdienu māju, lai atbrauktu ciemos uz Madonu, un atbrauc pat no tālākām zemēm.
– Sērfojot pa internetu, atrodu informāciju, ka esat Madonā kopš 2004. gada. Tātad jau 20 gadus?
Kaspars: – Togad abi pabeidzām augstskolu, pēc tam gadu nodzīvojām un strādājām Norvēģijā.
Lita: – Pavasarī atgriezāmies, nopelnījuši naudu kāzām, iegādājāmies arī velosipēdus. Pirmos divus gadus mēs Madonā strādājām manu vecāku mājās. Tajā laikā lielākoties braucām mājas vizītēs. Lai mērķtiecīgi izveidotu savu privāto klīniku, ko atklājām 2007. gadā, tika paņemts kredīts. Mums vēl bija arī studiju kredīts.
– Pastāstiet, kā iepazināties?
Lita: – Jau studiju laikā. Jelgavā iepazināmies, jo bijām vienā grupā, Kaspars bija kursa vecākais. Es – no Madonas, viņš – no Alūksnes, dzīvojām kojās, un ne jau katru nedēļas nogali iznāca braukt uz mājām. Laikam tiesa teicienam, ka "mīlestība iet caur vēderu", jo Kaspars zināja, ka, atnākot pie Litas ciemos, vienmēr kas garšīgs brīvdienās tiks pagatavots (smaida). Toreiz varbūt nebija naudas, bet sajūtas – jaukas un pozitīvas.
Kaspars: – Jā, esam kursabiedri. Sākumā pēc mīļās Vidzemes man Jelgava likās tāda sveša, drūma, pelēcīga, arī tālu no mājām. Toties tagad, ar laika distanci, ir patīkami kādreiz atgriezties – pilsēta ir pārvērtusies. Arī man studiju laiks likās jauks un bezrūpīgs, starp grupas biedriem izveidojās siltas attiecības, kaut pilnā kursa mērogā tā nebija.
– Vai jau, mācoties vidusskolā, zinājāt, par ko kļūt?
Kaspars: – Nē! Man izveidojās sadarbība ar "Jauno akadēmiju", kas piešķīra stipendiju jauniešiem no laukiem, kas grib studēt, bet kam nav finansiālo iespēju. Toreiz šo iniciatīvu vadīja Helēna Demakova. Kad pabeidzu Smiltenes tehnikumu, es, lauku zēns, grasījos studēt, aizbraucu uz Rīgu, lai satiktos ar H. Demakovu. Viņai stāstīju savas ieceres, ka varētu studēt ekonomiku, politoloģiju Vidzemes augstskolā, kas atrodas tuvāk, kur ir lētāk. Tiesa, pavīdēja variants – veterinārārsts. Viņa ieteica tieši šo variantu un deva dzīves gudrību "No sākuma vajag iegūt arodu, manā gadījumā izmācīties par veterinārārstu, pēc tam, ja vēlas, politologa, jurista vai ekonomista zināšanas var piemācīties klāt". Arī citiem jauniešiem to tagad iesaku. Veterinārsta profesija, kāda tā ir tagad un bija agrāk, ir kā diena pret nakti. Toreiz profesiju vairāk saistīja ar lauksaimniecības dzīvniekiem, un ir ļoti daudz labu ārstu, kas to dara. Varēja atrast darbu PVD vai citur, un vienubrīd es pat tā vēlējos. Tolaik savas veterinārās klīnikas atvēršanu Madonā atsevišķi mūsu radi uztvēra ar skepsi, un tā iesūcās arī manī.
Lita: – Es gan zināju, ka strādāšu ar mazajiem dzīvniekiem. Jau Madonas bērnudārza beigšanas apliecībā bija ieraksts, ka kļūšu par medmāsu, jo bērnībā daudz slimoju un kaimiņš strādāja ātrajā palīdzībā. 7. klasē, kad uzdāvināja kucēnu, bet viņš nomira tāpēc, ka bija tārpi un neviens nekā nevarēja palīdzēt, nolēmu, ka izmācīšos par dakteri un izārstēšu visus zvērus. Pēc tam mērķtiecīgi uz to gāju, pabeidzot Madonas vidusskolu, iestājos toreizējā LLU Veterinārmedicīnas fakultātē.
– Pastāstiet, kā izveidojās divu veterinārārstu tandēms?
– Lita: – Pa šiem gadiem esam kļuvuši kā cimds ar roku, bet liels palīgs ir arī Juta, kas ir veterinārsta asistente. Katram ir sava joma. Kasparam vairāk ir terapijas, kaulu lietas. Kaķenes, runčus vairāk operēju es, suņus – abi kopā, šuvju likšana ir vairāk mana sfēra. Veicu zobu higiēnu, kas ir ļoti pieprasīta it īpaši mazo šķirņu suņiem.
– Kā esat panākuši, lai jūs un privātprakses iespējas atpazītu?
Kaspars: – Viss ir nācis ar lielu darbu un lielu ieguldījumu. Tas, ko esam sasnieguši, nav no gaisa nokritis vai mantots. Sākām no nekā, abiem bija studiju kredīts.
Tiesa, klientu ir kļuvis daudz vairāk, ko ietekmēja arī kovida laiks, kad suņus mājās paņēma arī pilsētnieki. Madonā ir ap 7000 iedzīvotāju, ir liels novads, liela daļa klientu brauc no apkārtnes novadiem, no Rīgas. Jau ir nomainījusies klientu paaudze, un aizkustinoši, ka pie mums savu kaķīti vai sunīti atved ārstēt arī cilvēki, ko atceramies kā mazus bērnus.
Lita: – No malas varbūt liekas, ka viss viegli nācis, bet patiesībā tas ir liels darbs.
– Kā protat saplānot laiku, lai atliktu arī sev, ģimenei?
Lita: – Ir grūti. Jūtam atbildību pret klientiem, kas pastāvīgi ved vakcinēt savus dzīvniekus, pērk barību. Ja neesam kaut kur fiziski prom, ja varam, vienmēr cenšamies palīdzēt.
Taču man izdodas izbrīvēt laiku sev un pastaigai ātrā solī, patīk izkustēties agri rītos. Beidzamajā laikā biežāk apmeklējam koncertus, ejam uz basketbola spēlēm, jo dēls spēlē; esot citās pilsētās, apmeklējam kādu kafejnīcu. Tāli braucieni nesaista, jo, atzīšos, man bail lidot, braukt ar kuģi. Protams, esmu pabijusi arī ceļojumā Taizemē, Ēģiptē, bet vislabāk tomēr ir mājās. Mums nav būtisks smalkais stils, citreiz, aizbraucot uz Teirumnieku purva taku vai rudenī sēņot, iegūstam pacilājošo brīvības un prieka sajūtu.
Kaspars: – Jā, esam darbaholiķi, bet ļoti plānojam, daudz strādājam. Telefonu nekad neizslēdzam, ja vien ir zona. Esam "paši sev priekšnieki" tajā ziņā, ka varam izbrīvēt kādu brīdi savām vajadzībām, veicot klientu pierakstus uz citu dienu. Man relaksāciju sniedz pirts, izbraucieni pie dabas, sarunas ar draugiem.
– Kaspars vēl pilda arī sabiedrības uzticētos deputāta pienākumus.
– Pašvaldībā deputāta pieredze ir no 2009. gada, kopš izveidoja novadu. Šobrīd darbojos teritoriālajā un vides jautājumu; sociālajā un finanšu attīstības komitejā. Man traucē, ka komiteju sēdes notiek Zoom platformā, pietrūkst cilvēciskā kontakta efekta. Paskatoties komiteju sēžu ierakstos, pietrūkst debašu, kādas izvērstos klātienē. Novads ir tik liels, jāmeklē citas darba formas; manuprāt, jāpiesaista uzņēmēji, jaunas sejas, kas pārzina pašvaldības sfēras, ir ar kritisko domāšanu.
Lita: – Kaspars ne jau tikai par dzīvniekiem rūpējas. Savulaik bija iniciators idejai par glābējsilīti Madonā, atbalsta Lauras Zvirbules iniciatīvu. Madonas slimnīcai esam uzdāvinājuši vannu dzemdēšanai ūdenī; ja vien varam, esam gatavi palīdzēt.
– Pa šiem gadiem Jūsu ģimene ir sakuplojusi, tajā aug pieci madonieši. Varbūt kāds ir ieinteresējies arī par vecāku profesiju?
Kaspars: – Viņi katrs ir ar savu raksturu, savām interesēm. Vecākajam – Rihardam – jau ir 17 gadi, viņš mācās MVĢ 11. klasē, patīk spēlēt basketbolu, dejo TDA "Vidzeme". Rihards ir izteicies, ka varētu izvēlēties apgūt veterinārārsta profesiju. Paula, dzimusi 2010. gadā, ir māksliniece, viņai patīk gatavot ēst, īpaši Āzijas ēdienus, suši u. c. Laumai, kas ir dzimusi 2014. gadā, ir daudzpusīgas intereses, patīk mūzika, improvizācijas teātris, tautiskās dejas, arī kāpšana. Martai paliks seši gadi, stāsta, ka gatava mācīties par ģimenes ārsti, ir ļoti emocionāla, bieži izpauž savu mīlestību pret ģimeni, zīmē sirsniņas, dāvina mums savus zīmējumus. Jaunākā meita Maira atkal ir mūsu "boss", visus izrīko pa savam. Jaunākās meitas apmeklē dārziņu, un Madonu var tikai paslavēt, ka ģimenēm ar bērniem viss vajadzīgais ir pa rokai. Ja dzīvotu Rīgā, darba slodzi un rūpes par pieciem bērniem diez vai varētu apvienot. Madonā mūs vēl atbalsta Litas vecāki, auklīte.
Lita: – Vai kāds no bērniem izvēlēsies studēt veterinārmedicīnu, tas būs viņu lēmums. Neko neuzspiedīsim, apzinoties sava aroda garozu.
Lita: – Tradicionāli krāsosim olas, pagatavosim ko garšīgu, un mūsu ģimenei ierasts, ka paši cepam un liekam galdā dažādas kūkas. Arī šūpojamies, citreiz Lieldienās kopā ar bērniem aizbraucam uz Lubāna ezeru, kur arī ir šūpoles. Katrās Lieldienās ciemos atbrauc radi.
Kaspars: – Mana asociācija ir arī tā, ka līdz ar Lieldienām beidzas gavēnis. Katru gadu, gavēnim sākoties, atturos no gaļas ēdieniem, kafijas, alkohola. Lieldienas tad sagaidu ar vieglu sajūtu. Lieldienu svētkos var atļauties visu, ko ceļ galdā, bet jau gribas ievērot mērenību. Kaut kur lasīju, ka mērenība tiek pieskaitīta labiem tikumiem.
– Vai pašiem mājās arī ir kādi mīļdzīvnieki?
Lita: – Četri kaķi. Divi ir no biedrības un divi laimīgie – atrasti uz ceļa kastē. Kaķi daudz prieka dod bērniem. Ir arī lieliski psihoterapeiti – vakarā pēc pamatīgas slodzes darbā dakterē arī mūs.
26.03.2024.