25. martā izsūtīto piemiņas vietās guls ziedi, tiks iedegtas svecītes. Atmiņā tiks atsaukti traģiskie notikumi, kad 1949. gada agrā pavasarī — 25. martā — notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Uz mūža nomitināšanu Sibīrijā izsūtīja aptuveni 44 000 cilvēku — ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. No Mārcienas stacijas uz tālo Sibīriju tika izsūtīta tolaik vien sešus gadus vecā vestēniete VELTA DZĒRVE un viņas ģimene — tēvs Kārlis, māte Tatjana un piecus gadus vecā māsa Rasma.
Gari astoņi gadi tika aizvadīti Amūras apgabala Mazanovas rajonā, līdz 1957. gada 26. februārī ģimene tika atbrīvota un varēja atgriezties dzimtenē.
– Bez tiesas, bez vainas, bez apsūdzības raksta notika izsūtīšana. Ar kādām emocijām atceraties šos notikumus?
– Īpaši smagi šos sāpīgos notikumus pārdzīvoja vecāki. Mēs ar māsu bijām pavisam mazas un īsti nesapratām, ko tas patiesībā nozīmē. Mūsu vecākiem piederēja maza saimniecība. Nezinu, vai tā bija mūsu vaina, vai tas bija noziegums? Vecākiem bija ļoti smagi, mēs, bērni, to pārdzīvojām vieglāk, jo bijām mazi un daudz neko nesapratām. Vecāku stāsts bija daudz skaudrāks, smags darbs un rūpes par mums, skumjas pēc mīļās Latvijas, Vestienas zemes un tuviniekiem. Sākotnēji bija ļoti smagi. Mēs, bērni, ļoti slimojām, gulējām slimnīcā un ārsti nedeva nekādas cerības. Iestājās bezcerība, tomēr mēs izveseļojāmies. Visus šos gadus izsūtījumā nepameta sajūta, ka varēsim atgriezties mājās. Ne mirkli netika pieļauta doma, ka varētu tur palikt uz dzīvi.
Arī pēc atgriešanās tēvs vienmēr atcerējās un ļoti pārdzīvoja notikušo. Diemžēl tēvs devās mūžībā neuzzinot, ka mēs tikām atzīti par nevainīgiem un nepamatoti izsūtītiem.
– Lai cik sāpīgi, tomēr notikušais noteikti joprojām ir saglabājies spilgtās atmiņās.
– Pirmās atmiņas man ir no vagona, kurā braucām ļoti ilgu laiku. To, kā mēs nonācām Mārcienas stacijā, no kurienes devāmies nezināmajā, nespēju atcerēties. Vagons bija pilns ar cilvēkiem, visi raudāja un pa vidu visu laiku kurējās metāla krāsniņa. Tolaik marts bija ļoti auksts un šī krāsniņa, kaut nedaudz, bet mūs sildīja. Nokļuvām Amūras apgabalā, Mazanovas sovhozā. Mēs, visa ģimene, palikām kopā, netikām šķirti. Sākumā mūs kāds ķīnietis ielaida dzīvot savā zemnīcā, vēlāk vairākas latviešu ģimenes dzīvoja kopējā mājā. Pēc tam tēvs uzcēla guļbūves mājiņu un mūsu ģimene varēja dzīvot atsevišķi. Bija gotiņa, vistas. Zeme bija ļoti auglīga, bet, piemēram, ābeles un citi augļu koki gan tur neauga. Mums pie mājas bija upeņu krūmi. Interesanti, ka tur, Sibīrijā, audzēja melones un arbūzus, lieli lauki bija, bet tos apsargāja. Tur nebija kalnu, bet visapkārt stiepās tikai plaši līdzenumi.
Vasaras Amūras apgabalā bija ļoti karstas, savukārt ziemas – īpaši aukstas. Lai būtu silti, ģērbāmies vatētās biksēs un pufaikās, kājās vilkām velteņus. Malku tur gādāja ziemā, jo bija vieglāk atvest. Tēvs brauca ar ragavām uz mežu un zāģēja sausās egles, ko tūlīt veda mājās un uzreiz varēja kurināt. Kamēr mamma un tētis bija darbā, mēs ar māsu Rasmu palikām mājās vienas. Tēvs strādāja celtniecībā, bet mamma – fermā. Turpat, sādžā, bija arī skola.
Īpaši siltas atmiņas saglabājušās no tiem mirkļiem, kad saņēmām paciņas no vecmammas, kura dzīvoja Bērzaunē. Atceros, ka sūtīja ābolus tādās koka kastītēs. Kā tie smaržoja! Tā smarža atmiņā saglabājusies joprojām.
Vienkopus bijām ļoti daudz latviešu, un katra ģimene uzcēla savu guļbūves mājiņu. Mēs, bērni, kopā pavadījām laiku. Nekādu rotaļlietu mums nebija, bet spēlēs un rotaļās izmantojām to, ko vien varējām atrast dabā. Esot tālu prom no dzimtenes, visi kopā svinējām svētkus, augstā godā turējām latviešu tradīcijas. Vienlaicīgi ar mūsu ģimeni tika izsūtīta arī tēva māsas ģimene. Māsīca Aina un brālēni Austris un Ārijs dzīvoja 30 kilometrus tālāk, un brīvdienās viņi brauca pie mums ciemos ar divriteņiem.
– Kāds bija jūsu skolas laiks Sibīrijā? Kā iedzīvojāties svešā skolā, vai tas nācās grūti?
– Tuvējā skolā pabeidzām četras klases. Vēlāk mācījāmies aptuveni 30 kilometrus attālajā skolā. Lielu atbalstu sniedza vietējās latviešu ģimenes, jo skolas laikā palikām pie viņiem uz vietas. Skolas gaitas uzsākt nebija viegli. Vispirms bija jāapgūst krievu valoda, līdz ar to mācības uzsāku apmēram astoņu gadu vecumā.
Atgriežoties Latvijā, sākumā skolā arī bija grūti mācīties, jo viss bija latviešu valodā nevis krievu. Nevarēju pilnvērtīgi mācīties, un kāds gads bija jāiekavē. Diemžēl tālāk neaizgāju mācīties, bet uzsāku darba gaitas. Vairākus gadus strādāju dārzniecībā "Ziķi", bet pēc tam, līdz pat pensijai – maizes kombinātā. Darbs nebija viegls. Grafiks bija saspringts, tāpat strādāju nakts maiņas. Tieši darbs naktīs ir atstājis iespaidu arī uz veselību.
– Pastāstiet, lūdzu, kā notika atgriešanās mājās?
– 1957. gadā varējām atgriezties Latvijā, un tas notika agrā pavasarī. Mēs ar māsu neko daudz neatcerējāmies par dzimteni, bet mamma un tētis tik ļoti priecājās par atgriešanos, ka mēs priecājāmies līdzi. Pārdevām savu Sibīrijas māju par lētu naudu un posāmies vairāku nedēļu garajā ceļā uz Latviju. Kādu brīdi padzīvojām pie vecmammas Bērzaunē, bet vēlāk – Vestienas "Šļakānos" pie Kāla ezera. Tur mūsu prombūtnē dzīvoja cita ģimene, bet, kad māja atbrīvojās, mēs tūlīt atgriezāmies.
– Vai joprojām dzīvojat tēva mājās?
– Tēvam šī vieta bija īpaši mīļa. Te dzimis un audzis, bērnība pavadīta "Šļakānos". Es pati daudzus gadus dzīvoju un strādāju Madonā, bet, aizejot pensijā, atgriezos Vestienā. Ko es viena darītu pilsētas dzīvoklī? Es nevaru nosēdēt mierā, gribas kustēties, čubināties, un, šeit, "Šļakānos" darba patiesi netrūkst. Gandrīz katras brīvdienas atbrauc māsas dēls ar ģimeni. Viņš ir uzņēmies rūpes par māju un apkārtni, un brīvdienas tiek aizvadītas darbojoties. Lai arī darbs laukos ir ļoti smags, tomēr tas ir arī sava veida atpūta.
– Lai gan ar Sibīriju saistās tikai skaudras atmiņas, vai nekad nav bijusi doma turp aizbraukt un paskatīties, kā viss izmainījies?
– Tas noteikti būtu bijis ļoti interesanti, bet nekad nav bijusi uzņēmība to izdarīt, un šobrīd tam ir jau par vēlu. Varbūt to vajadzēja darīt pēc desmit gadiem, kad jau bijām atgriezušies mājās, bet tagad tur noteikti viss ir izmainījies līdz nepazīšanai. Vai vairs spētu atpazīt to vietu, kur savulaik dzīvojām?
– Pieminot 1949. gada 25. marta traģiskos notikumus, ik gadu piemiņas vietās tiek nolikti ziedi, aizdegtas svecītes. Vai arī jūs apmeklējat atceres pasākumus?
– Ik gadu Vestienas pagastā tiek organizēts pasākums represētajiem. Satiekamies piemiņas vietā pie akmens, bet pēc tam sanākam kopā. Tā nu ir, ka paliekam arvien mazāk. Tomēr tie notikumi, kas norisinājās pirms 75 gadiem, vienmēr saglabāsies atmiņās. Lai cik ļoti gribētos, tās nevar aizmirst. Tā ir mūsu valsts vēstures traģiska daļa, un ne visi vēlas par to atcerēties. Tomēr tas viss ir noticis un ar to ir jāsadzīvo. Tikai ļoti ceru, ka nekas tāds vairs nevienam nebūs jāpārdzīvo un nenotiks nekas ļaunāks par to, kas reiz ir bijis.
22.03.2024.