Ceļošana ir madonietes Lolitas Kostjukovas aizraušanās jau daudzu gadu garumā. Savu 50. dzimšanas dienu Lolita nolēma sagaidīt Amerikā. Kāpēc?
– Kopš pamatskolas laika, kad skolotājas Ritas Skangales vadītajās ģeogrāfijas stundās bija jāzīmē kontūrkartes, jāpēta atlants, jāpiedalās mācību olimpiādēs, man gribējās nokļūt TUR, paskatīties, kā ir TUR. Vienīgais, kur toreiz varēja nokļūt skolēni, kas labi mācījās, bija pionieru nometne "Artek" Krimā. Toreiz uz šo nometni gan netiku, bet pēc 30 gadiem aizbraucu aplūkot.
Par Ameriku runājot, manas pirmās atmiņas saistās ar žurnāla "Dadzis" karikatūrām par draudīgo tēvoci Semu. Toreiz Amerika man kā padomju laika bērnam šķita draudīga, bet vilinoša. Biju iecerējusi – kad "izaugšu liela", tur nokļūšu.
Tuvojoties pussimtiņam, radās pārliecība par nepieciešamību pēc jauna sākuma. "Jaunā pasaule" – ASV, Ņujorka bija tieši tas, kas vilināja. Tā kā atvaļinājums bija gandrīz trīs nedēļas, vajadzēja Ņujorkai palūkot apkārt, ko vēl varu apskatīt. Skatiens kartē nonāca līdz Vašingtonai, izpētīju satiksmes autobusu, vilcienu grafiku, kas bija ērts. Palūkoju kartē uz augšu – Niagāras ūdenskritums! Jā, arī to gribētu redzēt. Acu skatiens nonāca līdz Maiami, Maiamibīčai, ASV tālākajam dienvidu punktam – Kīvestai un vēl NASA centram Kanaverala zemesragā. Plāni kā Napoleonam! Tā nu brauciens tikai uz Ņujorku, padzīvot "ar šiku", kā teiktu Mirtante, man izvērtās par ekonomisku braucienu no Kīvestas līdz Niagāras ūdenskritumam. Turklāt tieši savā dzimšanas dienā varēju ieplānot "Mulenrūžas" izrādes apmeklējumu Brodvejā, lidojumu ar helihopteru virs Manhetenas un džeza vakaru kafejnīcā.
– Kas reālajā dzīvē nesa lielāko pārsteigumu?
– Pats brauciens uz ASV dienvidos vistālāk esošo pilsētu Kīvestu, jo neaizmirstams bija tieši ceļš – brauciens pāri vairāk nekā 40 tiltiem, kur vienā pusē acis priecē Atlantijas okeāns, otrā – Meksikas jūras līča tirkīzzilais ūdens. Kīvestā ar gandarījumu nofotografējos pie atzīmes "90 jūdzes līdz Kubai". Maiami pārsteidza ar vakaros izgaismotajiem debesskrāpjiem un Maiamibīčas pludmale – ar baltajām smiltīm, atpazīstamajiem glābēju krāsainajiem torņiem, ar vakaros izgaismotajām art deco stila ēkām un ballīti pilsētas ielās.
Īpaša stāsta vērta ir biļešu iegāde un brauciens uz Kanaverala zemesragu, kur izvietots Dž. Kenedija Kosmosa spēku stacijas Apmeklētāju centrs ar iespaidīgu izstādi par kosmosu un raķetēm. Radās unikāla iespēja satikt, paspiest roku trīskārtējam kosmonautam, kurš bija devies uz Mēnesi, un saņemt viņa personīgo parakstu. Atcerējos, ka iepriekšējā vasarā pabiju Baikonurā Kazahstānā, un arī tā vieta manī atstāja lielu iespaidu un sajūsmu par cilvēces zinātnes un spēju sasniegumiem.
Ļoti patika Vašingtona – plašās ielas, gaišās un vēsturiskās ēkas. Šķita, ka šajā pilsētā cilvēki nesteidzas, ir savstarpēji pieklājīgi un atsaucīgi. Staigājot pa ielām un braucot ar metro, jutu iekšēju mieru. Ēnas puse – daudzie bezpajumtnieki, kuri teltis uzcēluši uz metro lūkām, no kurām ceļas siltais gaiss. Attiecīgās tīmekļa vietnēs iepriekš iegādātas ekskursijas laikā apskatīju Kapitolija ēku, arī tās iekštelpas, Balto namu, no Vašingtona pieminekļa apbrīnoju pilsētu. Biju sajūsmā par Kongresa bibliotēku, kur glabājas materiāli arī par Madonas pusi. Tā kā Vašingtonā muzejos ieeja ir bez maksas, arī laika ziņā varēju atļauties apskatīt visus populārākos muzejus: Nacionālo dabas vēstures muzeju, Nacionālo mākslas galeriju, Nacionālo Amerikas vēstures muzeju, Nacionālo afroamerikāņu vēstures un kultūras muzeju un vēl citas vēsturiskas vietas. Muzeji ir iespaidīgi gan kolekciju, gan informācijas pasniegšanas, ēku noformējuma un telpu plašuma ziņā. Dažā no tiem ir viegli apmaldīties.
Apbrīnojamais dabas brīnums – Niagāras ūdenskritums – ir iespaidīgs gan dienā, gan vakarā, kad tiek izgaismots. Un dobjā ūdens tecēšanas skaņa, ka rīb pat zeme upes krastā!
Pasaules galvaspilsēta Ņujorka un Manhetena mani īpaši nepārsteidza. Ik pa laikam sev uzdevu jautājumu, kad tad parādīsies TĀ iespaidīgā Ņujorka, par ko tik daudz redzēts filmās un bildēs? Varbūt tāpēc, ka augstos debesskrāpjus jau biju apbrīnojusi Dubaijā, tie nešķita pārsteigums. Astoņu ar pusi miljonu iedzīvotāju Ņujorka mani pārsteidza citādi – ar iedzīvotāju steigu, skrējienu rītos no viena sabiedriskā transportlīdzekļa uz citu un diezgan bēdīgām ļaužu sejām vakaros, braucot ar metro. Šauras, patumšas un mazāk omulīgas šķita Manhetenas ielas, jo ķieģeļi, no kuriem celtas senās ēkas, ir tumšā krāsā. Izbaudīju agro rītu un vakaru pastaigas Centrālparkā, biju patiesi pārsteigta par redzēto Ņujorkas muzejos, lai arī ieejas biļešu cenas ir visai augstas, aptuveni 20-30 dolāri. Tomēr muzejos izliktais ir šīs naudas vērts. Metropoles mākslas muzejs, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs, Amerikas Dabas vēstures muzejs, Emigrācijas muzejs un citi noteikti ir apmeklējuma vērti! Bija vēlēšanās tuvumā redzēt Brīvības statuju un uzkāpt tās kronī. Kā skatītājs starp 19 tūkstošiem hokeja fanu piedzīvoju NHL hokeja spēli Madison Square Garden un apbrīnoju Time Square milzīgos ekrānus ar košajām reklāmām. Katra ciemošanās diena Amerikā bija notikumiem, jaunas informācijas un emocijām piepildīta.
Pārsteidza apkalpojošajā sfērā nodarbinātie, piemēram, koncertzāļu, muzeju darbinieki vai transporta šoferi, apsargi un policisti. Visi bija tik ieinteresēti, lai tūrists labi justos, būtu informēts par piedāvātajām iespējām. Viņu acīs un runasveidā saklausīju lepnumu par uzticēto darbu un to, ka viņi dzīvo šajā valstī. Nokārtu degunu vai augstprātīgs tur nebija neviens darbinieks. Piemēram, Greyhound uzņēmuma satiksmes autobusos šoferis visus iepazīstināja ar sevi, izstāstīja, kur ir avārijas izeja, ka autobusā darbojas labierīcības un pat to, ka durvis komforta nodrošināšanai ir iespējams aizslēgt no iekšpuses. Šoferis aicināja pasažierus ziņot, ja nepieciešams paaugstināt vai samazināt gaisa temperatūru, piebilda, ka viņš darīs visu, lai pasažieri justos ērti. Šoferis norādīja – brauciena laikā, ja pasažieris skatās filmu, klausās mūziku vai spēlē spēles, obligāti jālieto austiņas. Skaņa no mobilā tālruņa nav atļauta, jo tā traucē citus. Visi arī ievēroja noteikumus.
– Ar kādu budžetu rēķinājies un vai iekļāvies plānotajā?
– Biju rēķinājusies ar trīs tūkstošiem eiro, summā ieskaitot avio biļetes, ko iegādājos norvēģu zemo izmaksu aviokompānijas tīmekļa vietnē. Ceļoju ar vieglu mugursomu, kurā vieta bija jāparedz arī zābakiem un siltākai jakai, jo Maiami gaisa temperatūra rādīja ap plus 25 grādiem, bet Ņujorkā – nedaudz virs nulles. Izmaksu samazināšanas nolūkā naktsmītnes izvēlējos hosteļos. Tikai dzimšanas dienā dāvāju sev divas naktis glaunā viesnīcā pilsētas centrā.
Izmaksas palielināja nodoms apmeklēt NASA centru, kurp brauciens un ieejas biļete maksāja ap 300 eiro, arī lidojums virs Manhetenas maksāja aptuveni tikpat. Tā kā vēlējos apmeklēt vairākus muzejus, rēķinājos, ka pāris simti eiro maksās šis baudījums. Tāpat salīdzinoši dārgs – ap 100 eiro bija gan "Mulenrūžas" izrādes apmeklējums, gan koncertu un hokeja spēles apmeklējums. Ap 200 eiro maksāja autobusa biļete no Maiami līdz Vašingtonai. Ja šīs vietas tiktu izņemtas no ceļojuma, iespaidi būtu nabadzīgāki.
Jārēķinās, ka Amerikā salīdzinoši augstas ir ēdiena izmaksas. Piemēram, 0,5 l ūdens pudele vai slavenais brūnais gāzētais dzēriens izmaksā vairāk nekā 3 eiro. Uz ielas nopirkta frī kartupeļu porcija ar dažiem nagetiem maksā 20 eiro, krūze kafijas – ap 4 eiro, kūkas gabaliņš – ap 7 eiro. Brauciens autobusā vai metro izmaksā vairāk nekā 2 eiro. Brauciens ar taksometru pāris kvartālus – ap 20 eiro.
Pašai par pārsteigumu plānotajā budžetā iekļāvos, un nauda vēl palika pāri.
– Parasti ceļo viena. Vai nebija bīstamu situāciju, kādas ķibeles?
– Tāpat kā iepriekšējos ceļojumos, arī šoreiz viss noritēja "kā pa diedziņu", bez starpgadījumiem. Tā vien šķiet, ka mana ceļotājas dzīves prasmju bibliotēka ir visai plaša. Sākot ar iekļūšanu Amerikā, atbildēm uz robežsargu jautājumiem par ceļojuma mērķi. Jau pirmajās dienās sapratu, ka šī nav tā angļu valoda, kuru apguvu skolā. Pilnīgi cita – ar ļoti saīsinātiem vārdiem. To, ka pārdevēji 25 centus dēvē par ceturtdaļdolāru, matemātiski zināju, bet, ka sarunvalodā šādi runā, biju retu reizi dzirdējusi tikai filmās. Vairākkārt pārjautāju, ko man teica muzejā, veikalā vai kafejnīcā, jo no ātrās un aprautās valodas sapratu labi, ja trešo daļu.
Pilnīgi visu, ko biju rūpīgi izplānojusi apskatīt, paguvu veikt un vēl safotografēju skatus, kas paliks ilgākai atmiņai. Daudzos satiksmes autobusos, braucot no vienas pilsētas uz otru, arī nakts stundās autobusā biju gandrīz viena pati. Tad aizdomājos, kā tas iespējams valstī, kurā dzīvo vairāk nekā 350 miljoni iedzīvotāju! Nakts autobusā no Niagārafolsas pilsētas, kas atrodas pie Niagāras ūdenskrituma, uz Ņujorku arī biju gandrīz viena. Līdzīgā veidā mani kā tūristi vienu veda no Orlando pilsētas uz NASA centru, jo citu tūristu todien nebija. Vēlu vakarā gāju cauri Centrālparkam aptuveni 3 km līdz hostelim. Redzēju, kā policisti aizver vārtus, jo naktī parku slēdz. Tikai pēc tam izlasīju, ka šī ir viena no bīstamākajām vietām un neesot ieteicams vienam tur tumšā diennakts laikā uzturēties.
Man laikam patīk sajūta, ka spēju kontrolēt un pārvarēt neparedzamās vides izaicinājumus, kaut, protams, vienmēr esmu arī piesardzīga.
12.03.2024.