Madonas novada pašvaldības SIA „Madonas slimnīca”, turpinot skaistu un sirsnīgu tradīciju, arī šogad sveica savus darbiniekus. Labākos mediķus noteica kolēģu balsojums, apkopojot slimnīcas darbinieku iesniegtās aptaujas rezultātus.
Nomināciju „2023. gada cilvēks" saņēma divi Madonas slimnīcas mediķi, kuri šai ārstniecības iestādei veltījuši ilgus darba gadus un nesavtīgu darbu. Viens no tiem – ķirurgs IVARS PUDĀNS.
– Tas apbalvojums varbūt ir tāpēc, ka darba ilgums faktiski tuvojas noslēgumam. Madonas slimnīcā ir nostrādāti četrdesmit septiņi gadi. Es uzskatu, ka tas ir ilgs laiks, īpaši ķirurgam. Diemžēl ķirurga mūžs nav tik garš, jo darbs ir ļoti saspringts. Cilvēks izdeg. Aizvadītajā gadā atzīmēju apaļu jubileju – septiņdesmit gadu, un specialitātē aizvadīti gari gadi. Protams, reducēju darba slodzi. Neesmu nodaļas vadītājs, kā tas bija daudzus gadus, neesmu arī ķirurģijas nodaļā, bet joprojām ir pieņemšanas laiki poliklīnikā un dežūras – vismaz viena nedēļā. Ir kļuvis grūtāk nostāvēt operācijās, tas arī kļuva par iemeslu pārtraukt operējošā ķirurga gaitas, bet nesaku, ka pilnīgi vairs neoperēju. To nedaru vairs tik intensīvi. Patiesi, nedrīkst darba gaitas pārtraukt strauji. Viss jādara pamazām. Tomēr gribas vairāk laika veltīt sev un ģimenei. Teikšu godīgi – ir jāiet prom tad, kad tu vēl esi spēcīgs, lai vari izbaudīt pensijas gadus.
– Šķiet, mediķa profesija jums ir aicinājums. Ne kurš katrs var tajā strādāt. Kā jūs sapratāt, ka dzīvi saistīsiet ar medicīnu un tieši ķirurģiju?
– Bērnības sapnis tas noteikti nav bijis, jo radu lokā neviens nav bijis mediķis. Skolas laikā man padevās bioloģija un ķīmija. Padomāju, ka tālāk jāizglītojas šajā virzienā. Izdomāju, ka varbūt man paveiksies medicīnā – iestāties Rīgas Medicīnas institūtā un veikt ārsta darbu. Man tas izdevās! Protams, pieci gadi tika veltīti vispārējās medicīnas apguvei, bet sestajā gadā bija jāizvēlas specializācija. Vīriešu kārtas pārstāvim piemērotākais noteikti bija ķirurga darbs. Jau mācību laikā mani pamazām sāka interesēt ķirurģija. Studiju gados piedalījos dažādos ķirurģijas fakultāšu pulciņos. Palīdzēju profesoriem, asistēju operācijās, piedalījos zinātnisko darbu izstrādēs. Tā pievērsos ķirurģijai.
Beidzot augstskolu, valsts sadale nosūtīja uz Madonu. Arī pats Rīgā palikt nevēlējos. Tieši tad Madonā bija atbrīvojusies ķirurga vieta, un abi ar sievu pārcēlāmies uz šo pilsētu un šeit arī palikām.
– Vai, nostrādājot noteikto laiku – trīs gadus, tomēr nebija vēlme doties uz kādu lielāku pilsētu, kur ir arī plašākas izaugsmes iespējas?
– Madona pati par sevi man ļoti patika. Pilsēta nebija liela, bet sākotnēji, atbraucot uz šejieni, es nebiju noskaņojies, ka Madonā palikšu visu mūžu. Domāju, ka, nostrādājot trīs obligātos gadus, atgriezīšos Rīgā vai došos citur. Dzīvē viss notiek citādāk.
Pagāja trīs gadi. Piedzima dēls, pilsēta nodrošināja bērnudārzu, pēc tam tika piešķirts dzīvoklis. Tā pamazām mēs turpinājām šeit veidot dzīvi. Tad piedzima meita, un vairs pavisam nebija doma kaut kur doties prom, un jau četrdesmit septiņus gadus esam madonieši.
Pilsēta pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies. Protams, uz labo pusi. Ir attīstījusies gan pilsētas infrastruktūra, gan arī kopējais skats. Laika gaitā ir pilnveidotas dažādas sporta bāzes, kā, piemēram, „Smeceres sils". Jaunības laikos un arī vēlāk es aktīvi sportoju, līdz ar to man bija nozīmīga pilsētas attīstība arī šajā virzienā. Vēlāk kļuvu par mednieku, man ļoti patika apkārtne. Acis nerādīja vairs citā virzienā. Dzīves apstākļi bija labi. Es domāju ne viens vien jaunais speciālists, kurš pēc valsts sadales tika atsūtīts šeit, iedzīvojās un prom vairs nevēlējās doties. Šobrīd situācija ir mazliet mainījusies. Lielākoties jaunie speciālisti ir vietējie, un viņi nāk ar tādu domu, ka šeit paliks. Manuprāt, ir ļoti būtiski būt tuvāk mājām, dzīvot un strādāt pazīstamā vidē.
Madonas slimnīcā ir jāveic dažādi atšķirīgi darbi. Mēs šeit sniedzam pirmo neatliekamo palīdzību, veicam to darbu, kas ir attiecīgas nozīmes slimnīcai. Mums ir lokāla slimnīca, līdz ar to ir noteikts darba apjoms, ko drīkstam veikt. Rīgas slimnīcas ir vairāk specializētās. Var specializēties sīkāk un strādāt Rīgā. Daudzi patiešām to arī izvēlas. Medicīnā tomēr strādā tie cilvēki, kuriem tas ir aicinājums. Darbu ar cilvēkiem, slimiem cilvēkiem, veic tikai tie, kuriem tāds darbs patīk.
– Gadu gaitā Madonas slimnīca ir ļoti attīstījusies. Pakalpojumi tiek sniegti augstā līmenī.
– Jā, tā ir. Kad uzsāku darba gaitas, bija tikai divstāvu ēka. Laika gaitā tika uzcelts jaunais korpuss. Arī traumatoloģijas nodaļa vairs nav kopā ar ķirurģijas, kā tas bija daudzus gadus iepriekš. Protams, ar laiku viss mainās – un noteikti uz labo pusi. Tāpat arī ķirurģija kā tāda. Ir tikai pašsaprotami, ka viss attīstās. Medicīna ir tā nozare, kurā nepārtraukti ir jāmācās, jo mainās ārstēšanas metodes, īpaši ķirurģijā. Tās paliek mazinvazīvas, lai ātrāk cilvēks varētu atgriezties darbā pēc saslimšanām.
Priecē, ka uz slimnīcu nāk jaunie speciālisti. Arī ķirurģijā ir divi jauni speciālisti. Uzskatu, ka Madonas slimnīcā nav ķirurgu trūkuma, lai gan darbs ir pietiekami. Ir pieaugusi apkalpojamā teritorija. Vislielākās bažas bija par slimnīcas likvidēšanu. Vispirms tika plānots mūs pievienot Cēsu klīnikai. Protams, mēs pret to protestējām, un laiks parādīja, ka tika pieņemts pareizs lēmums. Apvienojot Gulbenes un Balvu slimnīcas, liela daļa Gulbenes iedzīvotāju brauc uz Madonu.
Šķiet, ka Madonas slimnīcā viss norit pareizā virzienā. Attīstās arī tas, kas mums jau ir, un tam ir būtiska nozīme. Cilvēki vēlas saņemt pakalpojumus tuvāk mājām un lai tie būtu kvalitatīvi.
– Minējāt, ka sports visu mūžu jums ir bijis ļoti tuvs.
– Šobrīd cilvēki vairs nav tik aktīvi kā pirms daudziem gadiem. To var skaidrot ar to, ka šobrīd cilvēki ļoti daudz laika pavada ekrānos. Ir citas intereses. Jaunībā mēs sportojām katrā brīvā brīdī. Ziemā slēpojām, savukārt vasarā spēlējām futbolu un volejbolu. Mācību laikā spēlēju institūta komandā, pēc tam arī šeit, Madonā, aktīvi iesaistījos sporta dzīvē. Vēl pagājušajā gadā spēlēju veterānu volejbola komandā, bet veselība vairs nav kā jaunībā. Madonā par iespējām sporta jomā patiešām domā un rūpējas augstā līmenī. Mūsu ieguvums ir "Smeceres sils". Protams, prioritāte ir ziemas sporta veidi, bet tāpat tiek spēlēts basketbols un futbols, kā arī attīstīti citi sporta veidi.
– Vienaldzīgs jūs neesat arī pret vides jautājumiem?
– Jebkuram cilvēkam patīk dzīvot sakārtotā vidē. Ceļojot esmu bijis dažādās vietās, un tieši netīrība ķērās pie sirds. Bieži vien, dodoties uz darbu vai mājās caur slimnīcas mežu, redzēju mētājamies atkritumus. Ņēmu līdzi maisiņu un šos atkritumus savācu. Tas nāk no bērnības. Arī ķirurga darbs taču ir tīrs un sterils. Man nav saprotama cilvēku rīcība, kuri piegružo vidi, lai gan līdzās taču ir atkritumu tvertnes. Tie ir degradēti cilvēki, kuri tā rīkojas. Viss sākas ģimenē – kā tiek audzināti jau no bērnības, tādi arī izaug.
– Vairākus gadus bijāt Madonas domes deputāts.
– Divos sasaukumos 2000. gadu sākumā esmu bijis Madonas pilsētas domes deputāts, darbojos kultūras un sporta komitejās. Tas man ļoti patika, varēju izteikt savas domas, priekšlikumus. Cik varēju, centos veikt savus darba pienākumus. Daudz tajā laikā tika realizēts. Kā viens no svarīgākajiem – sporta un atpūtas bāzes „Smeceres sils" sakārtošana. Atceros – braucām uz Somiju skatīties, kā tur iekārtotas šautuves, lai arī mēs varētu modernizēt „Smeceres sila" biatlona bāzi. Laikā, kad biju deputāts, tika pieņemts svarīgs lēmums par sporta halles celtniecību. Nekad neesmu bijis vienaldzīgs pret šīm sfērām. Arī pašam taču sports ir bijis nozīmīgs.
– Domājot par nākotni, kas būtu jāuzlabo pilsētā, lai tā kļūtu vēl sakārtotāka un attīstītos?
– Šobrīd daudz līdzekļu tiek atvēlēts sporta un atpūtas bāzei. Man gan ir sajūta, ka mēs mazliet stagnējam. Pabraukājot pa mūsu pašu valsti, apmeklējot mazākas pilsētas, ļoti labi var redzēt to attīstību, kas strauji gājusi uz priekšu un ir spējīga vairāk piesaistīt tūristus. Madona, manuprāt, nedaudz stagnē. „Smeceres sils" vairāk piesaista ziemas sporta veida cienītājus, tomēr ir lietas, kas joprojām ir ļoti aktuālas, pat vēl nav sāktas attīstīt. Pirmkārt, tas ir Madonas stadions, kas ir atstāts novārtā. Tajā ir tikai futbola laukums, bet nav vietas, kur trenēties vieglatlētiem. Otra tāda vieta ir estrāde. Protams, ir bijuši plāni to renovēt, bet diemžēl viss stāv uz vietas. Iespējams, ka nav līdzekļu, bet tajā pašā laikā, pabraukājot pa citām vietām, redzam, ka tās ir vairāk sakārtotas. Katrai vietai ir tas īpašais, kas piesaista tūristus. Kāpēc mums tā nevarētu būt estrāde? Daba šo vietu ir izveidojusi ļoti skaistu.
– Darbs medicīnā nepavisam nav viegls. Kā jūs atgūstat spēkus un enerģiju?
– Brīvajā laikā dodos medībās. Ir savs dārziņš. Ar sievu šad tad ceļojam. Pirms pārtraucu spēlēt volejbolu, aktīvi nodarbojos ar sportu. Ir četri mazbērni, kuri dod pozitīvisma lādiņu.
08.03.2024.