Februāra sākumā VAS “Latvijas Pasts” norisinājās svinīgā apbalvošanas ceremonija, kuras laikā tika godināti konkursa “Mans pastnieks 2023” uzvarētāji. Konkurss “Mans pastnieks” norisinājās jau 13. gadu pēc kārtas, taču pirmo reizi pēc 16 gadu pārtraukuma kopā pulcējās visi pasta darbinieki.
Labākie pastnieki, pasta operatori, kā arī kurjeri, klientu atbalsta speciālisti un sūtījumu apstrādes operatori kāpa uz skatuves, kolēģu ovāciju pavadīti, un saņēma godam pelnītu atzinību. Starp viņiem bija arī Ērgļu pasta nodaļas pastniece DACE SVILPE, kura saņēma apbalvojumu "Gada pastnieks Vidzemes reģionā".
– Šī ir jau otrā reize, kad esmu saņēmusi šādu apbalvojumu. Pirmo reizi to saņēmu 2016. gadā. Ir liels prieks, saņemot apbalvojumu. To noteica iedzīvotāji, aizpildot anketas. Laiku pa laikam kāds iedeva man anketu, lai to nogādāju pasta nodaļā, bet līdz pēdējam neticēju, ka es varētu uzvarēt.
– Kādas bija sajūtas, uzzinot un saņemot šo apbalvojumu?
– Šajā reizē biju ļoti pārsteigta, pat nevēlējos doties uz apbalvošanas pasākumu. Vidzemes reģiona vadītājas Gunitas Tomsones mudināta, tomēr aizbraucu. Apbalvošanas ceremonija bija lieliska. Šoreiz sabraucām no visas Latvijas. Satiku savus kolēģus, aprunājāmies, dalījāmies pieredzē un priecājāmies par līdzcilvēku novērtējumu. Par šo apbalvojumu jāpateicas iedzīvotājiem, jo tieši viņi balsoja par savu pastnieku. Līdzcilvēku novērtējums ir liels gandarījums un stimuls darboties tālāk.
– Kā aizsākās jūsu darba gaitas pastā?
– Pastā strādāju jau vairāk nekā astoņpadsmit gadu. Sākotnēji pastniekus aizvietoju atvaļinājumu laikā. Pēc aptuveni gada pastnieka pienākumus sāku veikt patstāvīgi. Biju viena no pirmajām, kurai testa režīmā tika piedāvātas dažādas automašīnas. Šo daudzo gadu laikā piedzīvotas dažādas pasta reformas. Viena no tām – pasta piegāde notika no Ērgļiem. Varēju izvēlēties pasta piegādi veikt Sausnējā vai Vestienas pagastā. Es izvēlējos Vestienu. Interesanti, ka pasta nodaļa Vestienā eksistēja, bet piegāde notika no Ērgļiem. Dienā veicu garu maršrutu, aptuveni 140 km. Man ir trāpījies ļoti skaists maršruts – vienmēr priecājos, cik skaista ir Vestienas ainava! Katru dienu var pamanīt pārmaiņas. Esmu novērojusi ļoti pozitīvu tendenci – reti kura māja šajā pusē ir tukša. Kā jau dzīvē iekārtots, cilvēki aiziet no šīs pasaules, mantinieki atjauno īpašumus. Daudzus īpašumus iegādājas pilsētnieki. Protams, lielāka rosība ir jūtama tieši vasaras mēnešos. Prieks, ka cilvēki Vestienu izvēlas par savu vietu un dzīvība atgriežas arī lauku reģionos.
– Kāds ir pastnieka darbs?
– Katra diena ir pilnīgi citādāka. Tā ir dažādiem notikumiem piepildīta, intensīva. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc neiestājas rutīna. Lai arī maršruts visus šos gadus ir vienāds, tomēr katru dienu tas ir pavisam citādāks.
Nereti ir dzirdēts, ka pastnieks ne tikai piegādā preses izdevumus un sūtījumus, izmaksā pensijas, bet arī veic sociālo funkciju. Ik dienas, veicot savu maršrutu, ievēroju klientus, viņu ikdienas gaitas. Rodas zināms satraukums, ja redzu, ka ilgāku laiku nav būts uz pastkastīti vai pa skursteni nekūp dūmi. Lielāks satraukums ir par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni paši attālāk laukos. Arī man pašai ir bijuši gadījumi, kad klientiem bijusi nepieciešama palīdzība. Pastnieka darbs nebūt nav vienkāršs, bet esmu no tiem cilvēkiem, kuri uz dzīvi raugās pēc iespējas pozitīvāk. Noteikti nevajag domāt negatīvi. Visapkārt jau tā pietiek sliktā.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi šajā darbā?
– Viens no lielākajiem izaicinājumiem noteikti ir ceļu stāvoklis. Mans maršruts ved pa dažādiem ceļiem, tos lielā mērā ietekmē laikapstākļi. Pavisam retu reizi ir bijis tā, ka nevaru izbraukt. Liela pateicība jāsaka pagasta pārvaldes darbiniekiem. Pa šiem gadiem ir izveidojusies ļoti vei0ksmīga sadarbība, vienmēr izstāstīju, kurus ceļus nepieciešams iztīrīt pirmos. Šobrīd varu tikai uzslavēt ceļu uzturētājus, darbs tiek darīts teicami. Ziemas mēdz būt pārsteigumiem bagātas. Noteikti laikapstākļus ietekmē arī Gaiziņa tuvums. Cik nav bijis tā, ka ceļi aizputināti, bet vienmēr traktoristi čakli strādājuši, lai laikus tie tiktu notīrīti. Pagasta pārvaldē vienmēr apjautājas, kādā stāvoklī ceļi, kur nepieciešams iztīrīt. Sadarbība ir ļoti nozīmīga, un ieguvēji ir visi pagasta iedzīvotāji.
Ceļi mēdz būt izaicinājums ne tikai ziemā, bet arī pavasaros un rudeņos. Pa šiem astoņpadsmit gadiem atmiņā palikusi tikai viena reize, kad iestigu un meklēju traktoristu, lai palīdz tikt ārā no neceļiem. Kad pirmo reizi saņēmām mašīnas, pasts piedāvāja drošas braukšanas apmācības. Tā bija ļoti lieliska iespēja. Uzzināju jaunu informāciju, labāk izpratu, kā rīkoties dažādās situācijās. Lai arī es pirms tam daudz braucu, šīs apmācības bija ļoti vērtīgas. Tas lieliski noder gan pildot darba pienākumus, gan arī ikdienā. Ja atkal piedāvātu šādas apmācības, es noteikti izmantotu iespēju.
Daudz tiek runāts par pastnieku drošību. Jau sen tiek uzsvērts saimniekiem parūpēties, lai pastniekiem neuzbrūk suņi. Diemžēl situācija ļoti nav mainījusies, joprojām ir saimnieki, kuri uzskata, ka viņu suns nekož. Man pašai ir ļoti slikta pieredze tepat Ērgļos, kad, piegādājot avīzes, pāri sētai pārlēca suns un metās man virsū. Šis gadījums tika atrisināts, iesaistot apvienības pārvaldi un pašvaldības policiju.
– Kas sniedz lielāko prieku un gandarījumu šajā darbā?
– Vislielākais prieks ir par cilvēkiem. Protams, mēdz būt visādi, bet vienmēr ir caurstrāvojusi laipnība, ir prieks tikties un parunāties.
Otra lieta, kuru patiesi vērtēju pozitīvi, ir pasta nodrošinātie automobiļi. Aizvadītā gada augustā arī es saņēmu jauno automašīnu. Tas ir nenovērtējami, jo pastniekiem nav vairs jābrauc ar personīgajiem auto. Remonts gūlās uz pastnieku pleciem. Esmu pateicīga par šīm pārmaiņām. Tiesa, sākotnēji bija neliels satraukums, bet tās noteikti nebija bailes. Ņemot vērā mūsu puses ziemas, man gan gribētos, lai šīm automašīnām ir radžotās riepas.
– Tik daudz gadu pastā – vai nav iestājusies rutīna, nav bijusi vēlme kaut ko mainīt?
– Strādājot jebkuru darbu, ik pa brīdim uznāk vēlme dzīvē ko pamainīt. Arī man tā ir bijis, bet nevar noliegt – šis darbs man ļoti patīk. Vestienas cilvēki man ir kļuvuši kā ģimene. Kādreiz ieminoties, ka pastnieka darbam metīšu mieru, cilvēki bija sašutuši, neapmierināti ar manu domu. Regulāri izskanēja jautājumi, ko viņi bez manis darīs? Vienu gadu tika izsludināta vakance, ka tiek aicināts pastnieks-automobiļa vadītājs Ērgļos. Vestienieši bija iedomājušies, ka es patiešām eju projām, bet tolaik bija nepieciešams pastnieks uz atvaļinājumu laiku.
– Ikviens priecājas satikt pastnieku, īpaši dienās, kad tiek gaidīta prese, pensija vai kāds sūtījums. Vai Vestienas pusē dzīvojošie ir aktīvi pasta pakalpojumu izmantotāji?
– Katram klientam ir savi paradumi. Drukātie izdevumi jo-projām ir ļoti iecienīti. Tiesa, skaits ir samazinājies, bet neteikšu, ka tas ir ļoti jūtami. Piemēram, laikrakstu "Stars" no visiem Ērgļu pasta nodaļas pastniekiem visvairāk piegādāju tieši es. Vecie cilvēki vienmēr teic, ka bez laikraksta neuzzinātu, kas notiek novadā. Īpaši iecienīti ir žurnāli "Ieva" un "Privātā Dzīve", abonē arī "Ievas Padomu Avīzi" un "Laimīgo Programmu", tāpat arī "Latvijas Avīzi". Tie, kuri ir ieraduši avīzes un žurnālus saņemt savā pastkastītē, tie turpina abonēt. Ir gan novērota tendence – daudzi avīzes abonē no rudens līdz pavasarim. Vasaras mēnešos ir ļoti daudz citu darbu un lasīšanai laika neatliek.
– Kas jums palīdz atgūt līdzsvaru, sakārtot domas? Ar ko aizpildāt brīvo laiku, lai padarītu ikdienu piepildītāku?
– Dzīvojot laukos, darbu netrūkst. Tā kā ir sava saimniecība, liels darbs un rūpes tiek ieguldītas tajā. Mana atpūta ir teātra izrāžu apmeklējumi. Cik vien iespējams, dodos uz dažādām izrādēm. Es tās izbaudu un patiešām gūstu spēkus un enerģiju atkal darboties. Tas ir baudījums dvēselei un prātam.
16.02.2024.