Kopš 2010./2011. mācību gada Grostonas draudzes pamatskola jeb Kalna skola Barkavas pagastā nes Kristiāna Dāvida pamatskolas vārdu.
Tā ir privāta, licencēta pamatskola, kas iesaistījusies Hernhūtiešu baznīcas aktivitātēs. Īpaši cieša sadarbība skolai izveidojusies ar šīs baznīcas Eiropas provinci.
Šobrīd mācību iestādē mācās 26 audzēkņi (mācību gada sākuma bija 28) un strādā 12 skolotāji, no kuriem trīs māca audzēkņus arī citās skolās. Apmēram puse skolēnu nāk no Madonas novada, otra puse – no dažādām Latvijas vietām, tālākais no Ventspils. Kristiāna Dāvida pamatskolas dibinātāju un skolotāju JUTU STRAZDIŅU "Stars" aicināja uz sarunu.
– Kristiāna Dāvida pamatskola ilgus gadus ir darbojusies bez valsts finansējuma, – ierunājoties par jaunajiem Izglītības un zinātnes ministrijas kritērijiem attiecībā uz skolēnu skaitu skolā, saka Juta Strazdiņa. – Šobrīd četri no mūsu skolotājiem saņem algu, pārējie, to skaitā es, ir brīvprātīgie darbinieki. Mūsu skola ir pārliecības lieta, nevis biznesa projekts. Skola un kopiena savā ikdienas kalpošanā apliecina Kristus sekošanas aicinājumu. Skolas darbība un izglītošana tiek organizēta tā, lai gan bērni, gan pieaugušie pēc iespējas labāk apgūtu un izprastu Dieva un pasaules likumus, to mijiedarbību.
– Vai saņemat reālu palīdzību no skolas dibinātājiem?
– Esam Herhūtes baznīcas Eiropas provinces daļa un ik pa laikam saņemam atbalstu. Nesen skolā vajadzēja mainīt apkures sistēmu, ziedojot līdzekļus, mums palīdzēja brāļu draudzes Eiropā. Ar tām līdzdalām pieredzi, tai skaitā pedagoģisko pieredzi, un septembrī kopā ar skolas pūtēju orķestri brauksim uz Hernhūtes ģimnāziju. Tāpat uzņemam viesus savā vidū, piedalāmies baznīcas sinodēs Eiropā. Pirms gadiem Nīderlandes brāļu draudzes misija ar pasaulslavenā latviešu diriģenta Marisa Jansona gādību sarūpēja skolai pūšamos mūzikas instrumentus.
– Pieeja izglītībā jums nāk no brāļu draudzēm, kur tā bija pietuvināta reālajiem bērniem.
– Brāļu draudzes jeb hernhūtieši ir protestantisma novirziens, kas 18. gadsimtā deva spēcīgu impulsu arī latviešu garīgajai un politiskajai attīstībai jeb pirmajai tautiskajai atmodai. Kristiāns Dāvids bija pirmais misionārs no Hernhūtes (Vācijā), kas ieradās Latvijā un darbojās Valmieras apkārtnē, ceļojot pa visu Vidzemi. Viņš nesa Evaņģēlija vēsti vienkāršajiem cilvēkiem, pats bija amatnieks. Brāļu draudžu kustība Eiropā joprojām turpinās, dažādās vietās pasaulē tiek dibinātas un atbalstītas skolas, jo Hernhūtiešu baznīcā īpaši tiek akcentēta izglītība un misija. Jāpiemin arī Jana Amosa Komeniusa vārds – viņš tiek uzskatīts par modernās izglītības sistēmas tēvu, attīstīja izglītošanas metodoloģiju, kas balstīta uz sekošanu patiesībai, kā tā atklājusies Rakstos, dabā (zinātnē) un saprātā. Komeniuss savulaik bija brāļu draudžu bīskaps, Nīderlandē esam apmeklējuši viņam veltīto muzeju.
– Ko varat teikt par izglītības sistēmā pieteiktajām reformām?
– Domāju, ka šīs lietas sakārtosies, jo cilvēki jau šodien runā par kritērijiem, kuri jāpielieto, lai izglītība tiktu pietuvināta skolēnam. Izglītības reforma šobrīd tiek veikta pēc sašaurinātiem kritērijiem, ignorējot sabiedrības sociālo portretu. Bērni, kuri nāk no šķirtām ģimenēm, bērni, kuri ir jūtīgāki vai ar kādām autiskām iezīmēm, viņi lielās skolās integrēties nespēj. Man šķiet, ka izglītības reformatoru pieeja ir iluzora, netiek ņemts vērā tas, ka ne visi bērni ir motivēti mācīties, jo nereti vispirms nav piepildītas bērna pamatvajadzības. Redzam, ka bērni nonāk krīzē vecāku krīzes rezultātā, nonāk izstumšanā vai vajāšanā no vienaudžiem lielajās skolās, kur nav iespējams izsekot katras personības attīstībai. Protams, ir bērni, kas izdzīvos jebkur, īpaši tie, kas nāk no labām ģimenēm un kam mājās ir atbalsts, bet arī pie mums mācās bērni no labām ģimenēm, viņiem ir labs atbalsts, tomēr stresu var radīt arī citas lietas. Ir bērni, kas visu dara lēnāk, un tā ir ļoti liela trauma, ja bērns aiziet uz 1. klasi un apkārt ir tik daudz vienaudžu, ka visus nav iespējams uzklausīt, ka viņam jārīkojas kā kādas automātiskas komandas loceklim. Daudzi to neiztur. Šos cilvēkbērnus var iedzīt pesimismā tālākajai dzīvei un radīt viņos nepatiku pret skolu. Par kādām kompetencēm var būt runa, ja skolai, skolotājam nav vaļas, pirmkārt, diagnosticēt bērna problēmu, kāpēc kaut kas viņam neiet, kur nu vēl ko citu. Ir vajadzīgs lielāks ieguldījums bērnos, jo ikkatrs, kuram ir palīdzēts, veidos savu dzīvi patstāvīgi, nevis pieaugot kļūs par nastu sociālajai sistēmai vai vēl ļaunāk – par kādu likumpārkāpēju.
– Latvijā sabiedrība rīko akcijas, pie skolām tiek dziedāta Latvijas valsts himna, kā panākt, lai to sadzirdētu ministrija?
– Tas atkarīgs no visas sabiedrības centieniem. Redzu, ka daudziem cilvēkiem, sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar inteliģences pārstāvjiem, kas nav tiešā veidā saistīti ar skolu, tas rūp. Ir absurdi laikā, kad bērnu skaits Latvijā samazinās, gribēt, lai palielinās to cilvēku skaits, kuri tālāk savā nākotnē mūsu sabiedrībā nevarēs būt konstruktīvi. Tādā gadījumā nebūs, kas pelna pensijas, nebūs, kas virza valsts attīstību. Kāpēc mūsu skola dara to, ko dara, un kāpēc atradām ceļu uz brāļu draudzēm? Tāpēc, ka hernhūtieši bija izglītības iniciatori jau 18. gadsimtā, kā rezultātā veidojās inteliģence. 19. gadsimtā mums nebija savas valsts, bet bija sava inteliģence, savi līderi un tauta, kas tiecas pēc izglītības. Šodien ir vajadzīga izjūta, ka valsts rūpējas par saviem cilvēkiem. Zinām, ka daudzas ģimenes ir krīzē, zinām statistiku. Skola var būt vienīgais atbalsts, lai bērni izveidotu normālu dzīvi. Runājot par mūsu skolu, vislielākais gandarījums man ir par to, ka gandrīz visi mūsu skolas absolventi ir izveidojuši normālas ģimenes un neturpina savu tēvu, kas nerūpējās par bērniem, ceļu. Viņi veido ģimenes, un tajās jau viņu pašu bērni ir drošībā. Mums ir vajadzīga skola, kas audzina, kas piepilda ģimenes vakuumu tajās vietās, kur tas ir. Ļoti priecājamies par mūsu bērnu motivētajām ğimenēm, ar kurām roku rokā varam darboties, lai bērni iespējami vispusīgi attīstītlos kā personības. Grūtāk ir ar bērniem, kuri ienāk skolā krīzes situācijā. Ja viņi pieņem palīdzību, notiek lielas pārmaiņas un viņi var sekmīgi veidot tālāko dzīvi.
– Akcents tiek likts uz izglītības kvalitāti, apgalvojot, ka lauku skolu bērnu zināšanas krietni atpaliek.
– Vai izglītības kvalitāti veido labi izglītots skolotājs, kas izgājis tik un tik kursus un ir bruņots ar labiem tehniskiem līdzekļiem? Vai tomēr skolotājs, kas pietuvināts konkrētajiem bērniem? Kas skolotājam jādara, lai bērnam, kas nāk no inteliģentas ģimenes, būtu labas sekmes? Jānovada sava stunda un viss. Kas man ir jādara ar lauku bērnu, kurš uz skolu ir atnācis nesagatavots, vai ar bērnu krīzē? Man ir jāveic milzīgs ieguldījums, bet reāli atzīmes viņam tāpat būs sliktākas. Tomēr skolotājs būs strādājis ļoti daudz, un viņš var izaudzināt cilvēku, kuram būs augstākas intereses. Aizvediet Rīgas skolotājiem lauku alkoholiķu bērnus, lai viņi pastrādā ar šiem bērniem! Un tad mēs redzēsim, vai viņi dabūs šo bērnu sekmes uz 9 ballēm. Mums jārēķinās ar reālo izejas pozīciju, savā skolā pieņemam bērnus tādus, kādi viņi ir. Ar robiem zināšanās, vēl kādām problēmām, un atzīmes, iespējams, viņiem nebūs augstas. Darbs tiek ieguldīts milzīgs, un priecājamies, ka pēc 9. klases beigšanas viņi ir veiksmīgi. Turpina mācīties, veido savu dzīvi, nedodas uz sociālo dienestu ar pastieptu roku.
– Jūsu skolā ir arī mācību priekšmetu olimpiāžu dalībnieki.
– Mums tikko bija 9. klase, kur skolēni sasniedza augstāku sekmju līmeni nekā vidēji valstī. Klasē bija skolēni no Rīgas, kur nebija vajadzīgs nekāds ieguldījums, lai viņus mācītu. Bet, ja cilvēks līdz 7. klasei iepriekš neko nav nopietni mācījies, ja angļu valodā viņš ir "nulle", tad pēc diviem gadiem mūsu skolā, ja 9. klases eksāmenu viņš var nolikt uz 5 ballēm, uzskatu, ka sasniegts labs līmenis. Mums jādomā nevis par skaitļiem un līmeņiem, bet jādomā par cilvēkiem.
– Pēc privātskolu aptaujas secināts, ka tās dod nopietnu ieguldījumu, jo rūpējas par bērniem, kuri valsts mācību iestādē, iespējams, skolu nepabeigtu.
– Varu teikt skaidri, ka liela daļa no bērniem, kas beiguši mūsu skolu, ja nebūtu mācījušies šeit, mācību iestādi citur nebūtu pabeiguši. Vai mācītos pēc speciālas programmas, vai arī nespētu mācīties tālāk. Mūsu uzdevums un ieguldījums ir dot viņiem dzīves pamatu. Mēs runājam par dzīves jēgu, vērtībām. Bērni negrib būt tikai izglītojamie, kuriem pasniedz dažus priekšmetus. Viņi grib dzīvot un saprast būtiskās lietas. Mūsu uzdevums ir iemācīt veidot arī attiecības, komunicēt ar cilvēkiem. Pie mums brīvprātīgie uz skolu brauc no dažādiem kontinentiem, šobrīd no Jaunzēlandes. Būt tolerantiem, draudzīgiem, cieņpilniem – tas ir jāapgūst. Nesen pie mums mācījās zēns ar tumšu ādas krāsu, kuru lielā skolā citi apsmēja, šeit viņam nebija nekādu problēmu. Ir jāiemācās sadarbība, cieņpilna attieksme pret citiem, jāgatavojas dzīvei, kurā būs darbs, nevis tikai mobilais telefons. Bieži mūsdienu bērniem trūkst realitātes izjūtas, caur ekrānu viņi nevar izbaudīt bērnību, viņi nesastop dabu, fiziskās aktivitātes, neattīsta domāšanu. Mūsu lozungs ir – lai bērni spētu izveidot laimīgu dzīvi. Tagad tiek akcentētas digitālās prasmes, bet nezinām, vai tās ekonomikā būs aktuālas pēc desmit gadiem. Tomēr tas, ko noteikti varam pateikt, ka neviens cilvēks nevarēs izdzīvot izolēti viens.
09.02.2024.