Šī gada rudenī Ķemeru Nacionālais parks, kas aptver teritoriju vairāk nekā 38 tūkstošu hektāru platībā (un tas – neskaitot arī gabaliņu jūras), kārtējo reizi ieguva apliecinājumu, ka ir Eiropas ilgtspējīga tūrisma hartas pilnvērtīgs dalībnieks. Par to, ko sevī iekļauj vārdu salikums "ilgtspējīgs tūrisms", par grūtībām un nedaudz – arī ideāliem, saruna ar Ķemeru Nacionālā parka (ĶNP) Dabas centra vadītāju Agnesi Balandiņu.
– Šobrīd hartas dalībnieku tīkls aptver aizsargājamās teritorijas 15 valstīs un kopumā tajā ir 94 partneri. ĶNP pirmo reizi sertifikātu ieguva 2012. gadā, un nu to atkal izdevies atjaunot.
– Hartas kopīgais mērķis ir tūrismu attīstīt tādā veidā, lai tas nekaitētu parka dabas vērtībām. Tas ir par to, kā labāk organizēt cilvēku plūsmu.
Būtībā šis ilgtspējīgums ir pārdomāta attīstība, kas tūrisma kontekstā nozīmē to, ka pašā centrā tiek izvirzīta aizsargājamā teritorija un tās vērtības, kas ir tas magnēts, kādēļ cilvēki tur vispār dodas. Proti, no vienas puses, mēģinām maksimāli izmantot šī "magnēta potenciālu", bet, no otras, – izdarām tā, lai tas nekādi nepasliktinātu dabas vērtību situāciju.
– Kas tam nepieciešams?
– Pirmkārt, tā ir pielāgota infrastruktūra, kas veidota tur, kur cilvēku kustība jau notiek. Labs un uzskatāms piemērs šai ziņā ir noejas uz jūru kāpās tā sauktajā Gausajā jūdzē, tāpat Sēru dīķu taka jeb laipa Raganu purvā, kas tāpat ir izbūvēta tur, kur cilvēki jau mēdza iet, lai šos dīķus apskatītu, – bija pat iestaigājuši milzīgu vagu. Šajā gadījumā gan jāatzīst, ka nedaudz veidojas arī pretruna, proti, tiklīdz tiek izbūvēta taka, cilvēki taču patiesībā uz šo vietu brauc vēl vairāk… Bet tāpat – izbūvējot laipu, antropogēno slodzi ir iespējams mazināt un mēs cilvēku plūsmu novirzām tur, kur to vēlamies, jo sēru dīķu teritorija šajā purvā ir vēl plašāka.
Otrkārt, tā ir dažādu pasākumu, aktivitāšu plānošana. Proti, tos veidojot tādā veidā un laikā, lai neskādētu tām dabas vērtībām, par kurām cilvēkiem paši stāstām. Nu, piemēram, ik gadu rīkojām "Sikspārņu nakti" un šajā pasākumā staigājam pa celiņiem, ne vienkārši pa mežu, netaisām vaļā sikspārņu būrīšus, bet kopā ar ekspertiem skatāmies debesīs un tamlīdzīgi. Darbojamies pēc iespējas saudzīgāk un izglītojam sabiedrību. Līdzīgi ir arī ar dažādiem tūrisma pasākumiem, ko organizē kāds cits. Piemēram, pārgājieniem, kas tiek rīkoti parka teritorijā, un gadās, ka arī ārpus iekārtotajām dabas takām. Te tāpat būtiski, lai tie notiktu piemērotā vietā un laikā. Piemēram, jārēķinās ar sezonāliem liegumiem, līdzīgi kā tīreļa karjeros, kur laikā, kad noris dzērvju migrācija, nevar notikt saullēkta un saulrieta SUP braucieni. Citviet – līdzīga kārtība, atkarībā no tā, kāds putns, dzīvnieks tur uzturas. Tas tad arī ir ilgtspējīga tūrisma pamatā – viss, kas tiek organizēts, tiek plānots rūpīgāk, nekā tas varbūt būtu bijis citviet. Un mūsu pašu rīkoto pasākumu gadījumā tas galvenais vēl ir arī sabiedrības izglītošana. Būtībā – kompromisu māksla.
– ĶNP strādā ar visiem, kas tiešā vai netiešā veidā saskaras ar tūrismu parka teritorijā. Viena no tradīcijām, kā iesaistāt interesentus, ir tūrisma forums.
– Reizi gadā tā ir tikšanās klātienē, bet pārējā laikā – regulāra saziņa, kur informējam par jaunumiem ĶNP. Citi dalībnieki savukārt pastāsta par saviem jaunumiem. Šogad forumu plānojam 7. februārī, un par godu atjaunotai hartai, programma, iespējams, būs nedaudz plašāka, nekā ierasts. Šis forums gan, jāpiebilst, ir pilnībā neformāls pasākums. Ir, protams, diskutēts, vai to nevajadzētu kā mainīt, tomēr allaž esam nonākuši pie secinājuma, ka nevajag. Vērtība tomēr tajā, ka ir šī iespēja sarunāties, apmainīties ar informāciju, ka forums vienmēr ir atvērts visiem, nevis, piemēram, tikai biedriem, kā tas varbūt būtu, ja tiktu veidota biedrība. Tāpat mums regulāri ir tā sauktās "Zaļās pēcpusdienas", kur arī iedzīvotājiem stāstām par parka jaunumiem un ļaujam uzdot dažādus jautājumus, rosinām diskusiju.
Princips, kas ietver arī sadarbošanos, kalpo kā tāds lietussargs visam, ko darām. Bet pašos pamatos tie ir pētījumi, dabas aizsardzības darbs, jo nekādi nav iespējams būt ilgtspējīgam, ja nav zināšanu par to, kur šīs dabas vērtības ir, kur tās ir jūtīgākās un kas tieši tās apdraud, tāpat kā, kuras ir mazāk jūtīgas teritorijas un kur varam palaist alternatīvas tūrisma maršrutiem. Ja šo zināšanu nav, tad tas nav nekas ilgtspējīgs! Pamatā ir šis pētnieku, ekspertu, arī inspektoru darbs, un uz tā arī būvējam visu pārējo, tostarp tūrisma infrastruktūru un sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem.
– Vai vietējiem iedzīvotājiem ir izpratne par vērtībām, kuras sargājam?
– Iespējams, ka būtu vajadzīgs atkārtot mājsaimniecību aptauju, ko veicām, šķiet, vēl 2016. gadā. Bet, atsaucoties uz tā brīža secinājumiem jeb rezultātiem, izkristalizējās, ka lielākajai daļai iedzīvotāju nav nekādu problēmu ar dabas aizsardzību. Drīzāk ir jautājumi, piemēram, par nesakārtotiem ceļiem un tamlīdzīgi attāli saistītām lietām. Savukārt tas, kas varbūt kādu tomēr neapmierina, nereti izskan kā jautājums jau pieminētajās iedzīvotāju sapulcēs. Taču jāņem gan vērā, ka sapulces apmeklē labi ja 5% no kopējā iedzīvotāju skaita ĶNP teritorijā. Tādēļ sapulces neļauj ko spriest par kopīgām tendencēm vai to, ka "visi domā tāpat".
Ir situācijas, kad ir kādas konkrētas nesaskaņas, piemēram, nav bijis iespējams būvēt tur, kur iecerēts, kaut, ļoti iespējams, tas bija zināms jau iepriekš, pirms iegādāts konkrētais īpašums. Tikai neviens nav līdz galam par to iepriekš painteresējies… Tie gadījumi jau mēdz būt visādi, un, jāatzīst, ka ne viss ir viennozīmīgi arī no valsts puses. Tā tas ir, piemēram, par kompensācijām īpašniekiem gadījumos, kad tiek noteikti mikroliegumi, dabas teritorijas, kas visai sabiedrībai nozīmīgas. Vai tās vienmēr godīgas, īpaši gadījumos, kad cilvēkam būtu iespēja iegūt arī kādu ekonomisku labumu no sava īpašuma? Tas joprojām ir diskutējams jautājums.
Tajā pašā laikā, idejiski un personīgi par nākotni domājot, gribētos, lai, kā lai to labāk pasaka, – pārtrauktos tas patēriņa kults, kad ikviens vēlas no visa kā izspiest vislielāko labumu. Alkatība ir tā problēma! Domāju, būtu jāspēj saimniekot mazliet mierīgākos tempos un ar cieņu pret apkārtējo.
– Vai, saimniekojot pārdomāti, ĶNP teritorijā iespējams arī ko attīstīt? Savulaik te pat esot noticis autorallijs.
– Jā, turklāt dabas vērtībām kaitējums šajā gadījumā netika nodarīts, jo sacensības un cilvēku koncentrācija faktiski bija apdzīvotā vietā – Ķemeros, un rallijs notika vēlā rudenī, kad jautājums par kādu veģetāciju vai putnu ligzdošana īsti nav aktuāls. Tātad atkal – būtiski, ka pasākums notika īstajā laikā un vietā! Un, lai tas tā notiktu, tam vispirms ir nepieciešama saruna.
Tas, protams, neizslēdz, ka kādā brīdī un kādai aktivitātei ĶNP teritorijā būs nepieciešama arī oficiāla saskaņošana, ko, cita starpā, nosaka arī likums. Bet sākumā tomēr ir tieša komunikācija, lai nerastos pārpratumi. Mums ir būtiski, lai šī izpratne veidotos un būtu. Un pieredze liecina, ka lielākā daļa uzņēmēju tiešām arī saprot, ja viņiem to izstāsta. Katram aizliegumam vai ierobežojumam galu galā ir kāds konkrēts pamats.
– Kovida pandēmijas laikā cilvēki dabas parkus teju vai "gāza apkārt". Šobrīd, kā ļauj spriest aktuālā statistika, apmeklētāju vairs nav tik daudz. Vai šī pozitīvā kovidlaika blakne – iet dabā – ir saglabājusies?
– Tas, kas ir mūsu mājas darbs šajā gadījumā, – mums jāatrod veids, kā cilvēkiem, kas šurp brauc, pastāstīt par dabas vērtībām, kādas te ir.
Tas, kas vēl noteikti ir uzlabojies un ko īpaši uzteica arī komisija, pirms atkārtoti piešķīra ilgtspējīga tūrisma hartas sertifikātu, ir akcija "Ko atnesi, to aiznes". Tā tiešām strādā! Katrā gadījumā ĶNP teritorijā esam pārliecinājušies, ka vietās, kur noņemtas mazās atkritumu urnas un uzlikta "Āpša zīme", atkritumu vairs nav gandrīz nemaz. Protams, ir arī izņēmumi, bet kopumā šis princips strādā.
Cita lieta, kas nav atrisinājusies, ir atkritumi mežos. Šī problēma brīžiem kļūst izteiktāka, lai arī pašvaldības piedāvā lielgabarīta atkritumu izvešanu bez maksas un tā tālāk. Tāpēc īsti nav skaidrs, kā to risināt.
06.02.2024.