Madoniete AINA ĪSPĒTERE ilgus gadus nostrādājusi pastā, bijusi Lazdonas pasta nodaļas vadītāja. Aizvadītā gada 1. decembrī to slēdza, un tāds pats liktenis piemeklējis arī vairākas citas pasta nodaļas Madonas novadā. Un kā sola „Latvijas Pasts”, likvidēšanas process vēl turpināsies. Šis lēmums ir raisījis bažas un satraukumu daudzos iedzīvotājos, negatīvas izjūtas radot arī Ainai — viņa uzskata, ka pret pastu uzsāktā optimizācija pie laba gala nenovedīs.
– Darbs pastā bija jūsu sākotnējā izvēle?
– Mana dzimtā puse ir Liepkalne, tur arī mācījos skolā, uz Madonu pārcēlos 1973. gadā – ieprecējos. Pastā strādāju kopš 2000. gada. Mana iepriekšējā darbavieta bija „Lazdonas piensaimniekā", darbs bija smags, un es pārgāju uz Madonu, lai strādātu par pastnieci. Laika gaitā pamazām kāpu pa nelielām karjeras kāpnītēm uz augšu – biju gan pastnieku brigadiere, gan strādāju abonēšanas nodaļā, kur pieņēmu presi. Biju arī operatore, vēlāk rezerves operatore – devu citiem pasta darbiniekiem atvaļinājumus. Pirms pieciem vai sešiem gadiem no darba aizgāja pasta operatore Lazdonā un es sāku strādāt viņas vietā. Darbs man ļoti patika, jo varēju komunicēt ar cilvēkiem, viņiem palīdzēt izvēlēties presi, ieteikt labāko, piedāvāt un paskaidrot. Tā kā Lazdona ir ļoti tuvu Madonai, varēju labi un ērti izbraukāt. Ņemot vērā to, ka gandrīz visu mūžu esmu pavadījusi, strādājot veikalā, man patika strādāt ar naudu. Darbs pastā bija ļoti interesants, tas nebija sarežģīts, taču vajadzēja ļoti daudz zināšanu, kā arī būt atbildīgai, jo bez šīs rakstura īpašības darbs pastā nemaz nav iespējams. Kad sāku strādāt Lazdonas pasta nodaļā, telpas bija vecas un neremontētas, skats bija ļoti drūms. Taču tad, pateicoties pagasta pārvaldes pretimnākšanai un atbalstam, telpas tika sakoptas, izremontētas, un gan darbinieku, gan klientu prieks par to bija neizmērojams. Esmu ļoti pateicīga pagasta pārvaldei par sniegto atbalstu un atminos jaunajās telpās pavadīto laiku ar prieku. Tomēr arī šis skaistais laiks beidzās, jo Lazdonas pasta nodaļu slēdza.
– Pēc pašreizējām „Latvijas Pasta" iecerēm Madonas 1. pasta nodaļa paliks kā vienīgā mūsu novadā.
– Mans skatījums uz šo rīcību ir pavisam drūms. Es domāju, ka šo darbību mērķis ir panākt to, lai lauku nebūtu, lai tie iznīktu, kaut gan tiek skandināts, ka par laukiem jādomā, ka tiem jāuzplaukst. No kā tad tie lauki uzplauks, ja cilvēkiem visu atņem!? Skolas slēdz, pasta nodaļas nav – labi, ja vēl pastāv kāds veikals. Ko iesākt cilvēkiem, kas laukos dzīvo? Sākt turēt govis? Lauksaimniekiem taču arī nav pienācīga atbalsta, lopu turēšana palikusi nerentabla. Skumji kļūst, redzot, uz kurieni ved šāda rīcība. Un valdība arī pilnīgi neko nesaka, visu pieļauj! Būtu izrādījuši iebildumus, pretestību, tad varbūt varētu kaut ko panākt, bet nekas lietas labā netiek darīts! Tikai samierināmies ar to, ko mums uzspiež! Ja jāpasaka, kādi ir iemesli šai darbībai, man nav, ko pateikt. Es nesaskatu nevienu racionālu pamatojumu tam, lai pasta nodaļas tiktu likvidētas. Domā, ka pastnieki izdarīs visu, kas tagad pieejams pastā? Nē, pastnieki to neizdarīs! Neviens neapjēdz, kāda slodze gulstas uz pastnieka pleciem, bet es gan to ļoti labi zinu! Vakaros, kad pastnieki aizbrauc mājās, viņiem vēl jāraksta ieņēmumu kvītis. „Latvijas Pastam" paldies varu pateikt tikai par to, ka man bija darbs, bet ne par ko vairāk.
– Kā aktualizēt pasta nodaļu nepieciešamību un vērst uzmanību uz to, ka tās ir vajadzīgas?
– Kā vecie cilvēki lai tiek uz pastu, ja tas netiek saglabāts viņu dzīvesvietā? Jāmeklē kāds, kas atved, par to jāmaksā ceļa nauda, bet cik tad tās naudas pensionāram ir? Tāpat visi nāca uz pasta nodaļu samaksāt rēķinus, arī iepirkties, lai gan tagad nekādas komercpreces pastā vairs nav pieejamas. Nesaprotu, no kā tiks gūti ienākumi?! Visu tikai likvidēt, un tad brīnīsies, ka nav rentabli. Tad sanāk, ka pārējiem novada iedzīvotājiem būs jātiek uz pilsētu, kā var, kā sanāk, un jāmēro ceļš, jātērē nauda un laiks. Bankas arī likvidē – tās arī nav vajadzīgas. Un kā vēl ir! Esmu pati braukusi uz Jēkabpili kārtot bankas lietas, bet kā lai tur tiek tie, kam nav tādas iespējas? Vai par tādiem cilvēkiem kāds domā? Nedomā, jo tas nevienam neinteresē. Valdība grib, lai cilvēki no ārzemēm atgrieztos uz dzīvi Latvijā, bet ko tad te var darīt? Ar ko piesaistīt, lai latvieši gribētu atgriezties, ja nav darba, izglītības un pārējā primārā, kas nepieciešams elementārai dzīvošanai? Pat autobusu reisiem ķeras klāt, jo tos taču arī „vajag" samazināt. Un tad grib, lai valstij būtu ieņēmumi. No kā gan tiem būt? Skatījos televīzijā sižetu, kurā tika stāstīts par ģimeni, kas no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Matīšos. Dārziņa un pasta tur nav, skolu slēdz ciet, darbu atrast nevar – ko gan tiem cilvēkiem darīt? Viņi sacīja, ka nāksies atgriezties pilsētā, jo citas izejas nav.
– Tiek plānots, ka vienotie klientu apkalpošanas centri, kas visā Latvijā tiek aktīvi veidoti, varētu veikt arī pasta funkcijas.
– Ja darbinieki, kas strādās šajos klientu apkalpošanas centros tiktu apmācīti, kāpēc gan lai tas nebūtu izdarāms? Jābūt kādai vietai, kur klienti var saņemt nepieciešamos pakalpojumus. Katru reizi taču nesauks uz māju pastnieku, lai tas pārdod kādu aploksni vai kartiņu! Un ne jau tās naudas arī ir tik daudz, lai katru reizi par to spētu maksāt vai sapirkt ilgtermiņam vajadzīgo. Paldies Dievam, ka es nedzīvoju laukos! Taču mans brālis gan mitinās laukos. Vēl jau pastāv iespēja samaksāt rēķinus internetā, bet cik daudz ir tādu senioru, kas prot apieties ar datoru. Ja ģimenē kāds palīdz, tad labi, bet ja nav neviena, kas var līdzēt? Atkal meklē kādu, kas aizvedīs uz pastu. Kas ir iecerēts ar šo reformu īstenošanu, man pat nav ideju. Saka, ka ir neizdevīgi uzturēt – jāmaksā par telpām, tāpat darbiniekiem jānodrošina algas. Piemēram, par Lazdonas pasta nodaļas telpām maksāja pagasts. Lai tik nu izdodas tā, kā gudrie vadītāji ir izsapņojuši. Man jau šķiet, ka viss atkal saies tūtē. Kā mainās vadītāji, tā katram visādas idejas rodas un gribas sevi parādīt, bet nav nekā, ko rādīt. Visi cenšas tikai savā labā, bet par pensionāriem nemaz nedomā. Visu tikai grib optimizēt, bet ko šī optimizācija panāks? Latvijas valsts tiek nolemta pazušanai, mēs uz to tiekam mērķtiecīgi virzīti. Vecie cilvēki nevienam nav vajadzīgi, pensiju vecums tiek paaugstināts, lai tikai nebūtu jāmaksā pensijas, paši sev ceļ algas un tik pieliek klāt. Bet „parastiem" cilvēkiem jāsamierinās ar to, kas ir (ja vēl visam pietiek, lai mēnesi izdzīvotu).
– Varbūt ir kāda iespēja, kā cīnīties pret pasta nodaļu slēgšanu?
– Ja lēmums ir pieņemts, tad neko mainīt droši vien mēs nespēsim. Tauta varētu beidzot sākt kārtīgi protestēt, bet latvieši taču ir pārāk kūtri un mazdūšīgi – ļauj sev kāpt uz galvas pa visām līnijām. Pat ja tie protesti neko nespētu ietekmēt, vismaz mūsos būtu sajūta, ka esam mēģinājuši, centušies nepieļaut. Pasta vadība uzskata, ka šī reforma nāks tikai par labu, bet es te itin neko labu nesaredzu. Vajadzētu tiem priekšniekiem pabraukāt līdzi pastniekam pa maršrutu, lai saprastu, redzētu, cik grūti un apjomīgi tas ir. Nevienam nav saprašanas, kā tas darbs notiek. Visgudrākie vienmēr ir tie, kuri māca, kā vajadzētu labāk un pareizāk, lai gan pašiem nav pilnībā nekādas sajēgas. Ar bijušajām kolēģēm bieži sazinos, parunājam par dzīvi, un arī viņas šausminās par to, kas notiek. Valsts vadība „uztraucas", cik daudz bezdarbnieku ir Latvijā – vajag viņiem palīdzēt. Un kā palīdzēt? Likvidējot darbavietas!
– Ar ko aizpildāt brīvo laiku, lai padarītu ikdienu piepildītāku?
– Nevaru sūdzēties par garlaikošanos – dziedu gan korī „Mantojums", gan folkloras kopā „Vērtumnieki", gan pensionāru ansamblī. Otrdienas ir pilnībā aizpildītas ar mēģinājumiem. Dziedāt sāku kopš tā paša laika, kad sākās manas darba gaitas pastā. Vispirms iestājos korī, tad pievienojos folkloras kopai un pagājušā gada beigās – ansamblim. Pirms četriem gadiem vinnēju mašīnu, ieguvu tiesības un dodos izbraukumos pa Latviju, iepazīstot mūsu zemītes skaistumu. Piekopju vairāk aktīvu dzīvesveidu – dodos nūjot uz Smeceres silu kopā ar draudzeni. Vasarā katru dienu peldos ezerā, rudenī sēņoju.
02.02.2024.