Grupu ēdināšana lauku sētā “Lielie Kupri” pēc iepriekšēja pieteikuma ir Madonas novada tūrisma pakalpojumu saraksta jaunums, ko piedāvā TV raidījuma “Īstās latvju saimnieces” dalībniece SILVIJA ČURKSTE.
Silvija Čurkste neslēpj, ka TV raidījums ir devis lielāku atpazīstamību, un daudzi ciemos ierodas ar mērķi – paviesoties Aronas pagasta "Lielajos Kupros" pie "Īstās latvju saimnieces".
– Protams, ka atpazīstamība reizēm mulsina, piemēram, sveši cilvēki apskauj, sveicina kā senu paziņu. Arī "Lielie Kupri" tagad tiek saistīti ar saimnieču šovu, jo televīzijai ir liels spēks. Es arī dalos pieredzē, stāstu visas jocīgās lietas, kas, gatavojot raidījumu, ir atgadījušās. Gatavot ēst, kad ar kameru filmē to, kas katlā iekšā, nav ne viegli, ne vienkārši. Taču, kad vienreiz esi "skudru sakosta", otrreizējā sakošana nav tik sāpīga, – ar humoru atzīst saimniece.
Tagad, kad ārā valda ziema, uz vaicājumu par to, kādu paredz aktīvo tūrisma sezonu, Silvija Čurkste atbild: – To nevar paredzēt. Diemžēl netieku uz "Balttour" izstādi, bet tas ir skaidrs, ka ir jābūt mobilai, lai būtu gatava, ja pieteiksies uz pusdienām ceļotāju grupa. Lielo grupu braucieni gan sākas tikai vasarā. Taču jāpiesakās uz klučkām laikus, lai var sagatavoties. Kartupeļi jau jāatnes no pagraba, bet ir produkti, kas jānopērk, un arī klučkai ir jāvārās un jācepās tik ilgi, kamēr ēdiens gatavs.
Ļaujas izaicinājumam
Kā viss sākās? Silvija Čurkste atsauc atmiņā "Īsto latvju saimnieču" epopeju.
– Jāsāk ar to, ka kārtējo reizi pagājušajā gadā tiku uzrunāta, lai piedalītos "Īsto latvju saimnieču" sacensībā. Iepriekš gan biju teikusi, ka otrreiz nepiedalīšos. Producentes piedāvājumu apsverot, tomēr piekritu, sak, vai man vēl kāds dzīvē kaut ko tādu piedāvās. Manuprāt, tas ir lauku dzīves stila raidījums, nevis šovs. Tā ir iespēja būt kopā ar stiprām sievām, un mans ieguvums no šī projekta – biju kopā ar cilvēkiem, kas ir ļoti darbīgi un spītīgi savā esībā, turoties laukos. Protams, ka ēdiens un viesmīlība ir jāvērtē, jāliek punkti, bet ieguvēja ir katra saimniece, kas piedalās. Katra saimniece varēja veidot raidījumu brīvā stilā – tā, kā viņa vēlas. Raidījums sanāk tik košs, krāsains un skatāms, cik saimniece par to padomā, jo filmēšanas grupa filmē to, kas ir, pēc tam montē, un režisors, kurš izvēlas interesantākās situācijas un epizodes, izveido raidījumu. Manā skatījumā raidījums bija brīnišķīgs, jo, tā kā biju režisore, stāsts par "Lielajiem Kupriem" tika veidots ar domu, it kā saimnieces būtu atbraukušas uz viesu namu. Tātad – tas ir nams, kur ir klāti galdi, sātīgs ēdiens, lustes, danči, dzīvā mūzika. Tā kā to parādīja, tā bija mana doma, tāpat kā vēlēšanās izcelt gaismā vēl ko citu no Aronas pagasta (Zelgauskas muižu), jo mēs neesam palikuši laukos vieni kā aborigēni un vēl ir cilvēki, kas strādā un darbojas tūrisma lauciņā.
Firmas ēdiens – klučkas
Silvija Čurkste stāsta, ka pieteiktajām tūristu grupām – lielam skaitam cilvēku – tiek gatavots un pasniegts "Lielo Kupru" firmas ēdiens – "Tupeņu klučkas", kas ieguvis popularitāti pēc TV raidījuma "Īstās latvju saimnieces".
Var tikai iedomāties, ko prasa pusdienu sagatavošana ekskursantiem, kas iebrauc ar lielo autobusu, kur maksimums ir bijuši 56 cilvēki. Arī saimniecei ar pieredzi jāatzīst, ka tas ir ļoti ķēpīgs un pamatīgs darbs, arī noskriešanās, bet mērķis nav pārspēt Madonas ēdinātājus ar kotletēm un karbonādēm. Viņas gatavotās tupeņu klučkas ir efektīgs, sātīgs, garšīgs ēdiens, un nereti tūristi, kas pusdieno pie "Īstās latvju saimnieces", uz mājām aizved garšīgas atsauksmes, uzaicinot arī citus te atbraukt.
Līdzi nāk arī stāsts: – Klučkas te ir ēduši gan vācieši, gan francūži, arī lietuvieši, kas slavējuši, ka garšīgi. It kā vienkāršs ēdiens, bet dod sāta sajūtu.
Pēc pirmā raidījuma "Īstās latvju saimnieces" bija sanākšana Madonas muzejā, kur senas receptes apstiprināja, ka Viesienā un Zelgauskā tika gatavots šāds kartupeļu ēdiens – klučkas – gana sātīgs godu un talku ēdiens (ikdienā saimniecēm nebija laika ķēpāties). Viena recepte bija pierakstīta 1954. gadā, kad kundzīte no Viesienas rakstīja, ka klučku recepti ir aizguvusi no savas mammas, tātad tas ir bijis kaut kad daudz senāk. Tagad ir kartupeļu rīvējamās mašīnas, bet tolaik tas bija roku darbs, un, lai sarīvētu lielu daudzumu tupeņu ar rokām, bija vajadzīgs laiks, tāpēc tas nebija ikdienas ēdiens. Par klučkām šo ēdienu sauc arī mana vīramāte, un tas ir apvidvārds, tikai nosaukumu "Viesienas klučkas" tagad esmu izmainījusi uz "Tupeņu klučkām", jo mūspusē kartupeļus sauc par tupeņiem, bet Viesienu jau daudzi nepazīst. Taču, ja kādreiz gribēšu šo ēdienu noformēt kā kulināro mantojumu, būs jāgatavo tieši tā, kā receptē – gaļas krikumiņus iemaisot masā, tagad tos lieku pa virsu, – atklāj enerģiskā "Lielo Kupru" saimniece.
Īpaši izklaidēt pusdienās atbraukušās grupas saimniece neņemas, jo atbraucējiem maršruts bieži vien ir saplānots – jābrauc uz Cesvaines pili, Kalsnavas arborētumu, "Domu pieturu" u. c.
Rūķu ciema piedzīvojums
– Strādājot pirmsskolā, sapratu, ka ir lietas, kas novadā ir nepietiekamā piedāvājumā. Ziemassvētku gaidīšanas laikā "Lielo Kupru" piedāvājums bija piparkūku cepšana, tējas dzeršana. Bērni to var darīt arī skolā, bet viņiem šķiet interesanti pamainīt vidi, aizbraukt ciemos. Piparkūkas kopā ar bērniem cepa meita Laila, es ar bērniem rotaļājos, finālā gājām meklēt Rūķu ciemu, ko atradām "Piedzīvojumu mežā", un bērni bija priecīgi, apmierināti, laimīgi, lustīgi. Iespējams, ka šādas darbnīcas turpināsim, – ar radošo izdomu ir apveltīta Silvijas Čurkstes ģimene.
Paaudžu mantojums
Silvijas un Gunāra Čurkstu ģimene tagad visus spēkus velta "Lielajiem Kupriem". Silvija dalās uzskatā: – Mantojums ir tā lieta, ko nekad nedrīkst izšķērdēt. Ja te paaudžu paaudzes ir strādājušas, "Lielajos Kupros" ieguldījušas neizmērāmi lielu darbu, nedrīkst izturēties pret šo vietu pavirši. Viss, ko te darām lietas labā, tiek senču svētīts. Tas ir vīra Gunāra dzimtas īpašums, par kuru esmu pētījusi ziņas, kas aizsniedzas līdz 1750. gadam. Īpašuma mantinieki bijuši vairāk pa sieviešu līniju, līdz ar to saimnieku uzvārdi ir mainījušies. Uzvārds Čurkste ir ienācis Vidzemē no Kurzemes, no Vecmoku pagasta. Gunāra vectēvs, būdams strēlnieks, karojis Nāves salā, atnācis uz šo vietu kā iegātnis. Mums ar vīru Gunāru, pēc zemes reformas sākot te saimniekot, arī nācās smagi strādāt, iekopt, atjaunot. Priecājamies, ka esam radījuši tādu lauku vidi, kas arī bērniem un mazbērniem patīk, un viņi saredz tik daudz lietu, ko te varētu darīt.
02.02.2024.