Strādāt par skolotāju un būt skolotājam nav viens un tas pats — īstens pedagogs saviem audzēkņiem būs reizē arī vecāks un mācīs ne tikai priekšmetu gudrības, bet arī patiesas dzīves vērtības. Skolotājs pamācīs, kā labāk rīkoties, paskaidros, iedrošinās un atbalstīs, ļaujot bērnam noticēt saviem sapņiem un iedvesmojot ikvienu audzēkni nepadoties grūtībām, lai iecerētais mērķis tiktu sasniegts. Īstens skolotājs būs arī stingrs, prasot neatlaidīgu darbu, bet nepārmetīs, ja gadīsies pa neveiksmei. Šīs īpašības pavisam noteikti piemīt IEVAI MOZGAI — Varakļānu vidusskolas angļu un vācu valodas skolotājai.
Erudīcija, izsmalcināts humors un gara inteliģence – tās ir skolotājas rakstura šķautnes, kas bagātina katru audzēkni. Gadu gaitā caur angļu valodas prizmu skolēni apgūst pasaules kultūru un aktualitātes politikā. Pagājušā gada beigās Ieva Mozga saņēma Draudzīgā Aicinājuma fonda balvu "Par mūža ieguldījumu izglītībā".
– Cik ilgi strādājat izglītības nozarē?
– Skolā strādāju kopš 1980. gada. Īstenībā pedagoga profesija nebija ne mana, ne manu kursabiedru izvēle. Sākām studijas Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes vācu valodas nodaļā ar romantisko domu kļūt par tulkiem vai gidiem. Bet visi, kuriem nebija spēcīgi aizgādņi, tikām norīkoti darbā dažādās Latvijas skolās, es – Atašienes vidusskolā. Vieta bija brīnumskaista – 19. gadsimta pils ezera krastā un blakus parks. Mācīju vācu valodu, ik pa laikam arī citus priekšmetus – latviešu un krievu valodu, mājturību, pirmās palīdzības pamatus. Bijām vairāki jaunie skolotāji, aktīvi pavadījām brīvo laiku, spēlējām volejbolu, dziedājām korī, piedalījāmies divos (1985. un 1990. gada) dziesmu svētkos. No 1994. gada strādāju Varakļānu vidusskolā, kurā pati esmu mācījusies. Arī mani vecāki un man zināmās iepriekšējās paaudzes ir bijuši varakļānieši. Mācu angļu valodu un vācu valodu. Esmu strādājusi arī Dekšāru un Stirnienes pamatskolā.
– Vai ir tas gods un atbildība arī audzināt kādu klasi?
– Esmu bijusi audzinātāja četrām klasēm (mani vecākie audzēkņi ir tikai dažus gadus jaunāki par mani), vienmēr prieks viņus satikt un uzzināt par viņu gaitām. Skolotājiem ir iespēja piedzīvot, kā no bikla pirmklasnieka gadu gaitā veidojas personība, lai cik smags kādam arī būtu šis ceļš.
– Salīdziniet izglītības sistēmu toreiz un tagad – kas tajā ir mainījies?
– Padomju izglītības sistēma, protams, bija ļoti atšķirīga, liels uzsvars tika likts uz ideoloģisko audzināšanu, daudzkārt nonākot līdz groteskai un smieklīgiem pārspīlējumiem. Bet mums bija labi skolotāji, apguvām zinību pamatus, mācījāmies dziedāt un dejot, runāt dzeju un spēlēt basketbolu. Esam pateicīgi saviem skolotājiem, ar viņu doto ceļamaizi varējām turpināt izglītību augstskolās, daudzi kļuva par skolotājiem.
21. gadsimta izglītības sistēma sniedz daudz iespēju, īpaši modernās tehnoloģijas, kas sevišķi svarīgas pašmācībai, bet tām līdzi nāk arī problēmas – kā koncentrēties, kā nepavadīt pārāk daudz laika pie ekrāna, kā iemācīties komunicēt ar īstiem cilvēkiem. Tehnoloģijas ir cilvēces nākotne – kaut cilvēks tās vienmēr izmantotu, lai kalpotu labajam!
Skolēni ir mainījušies, tāpat kā visa mūsu sabiedrība, bet vienmēr ir bijis prieks par zinātkārajiem, radošajiem, par tiem, kas nebaidās riskēt un mēģināt, citādi kaut ko jaunu grūti apgūt, arī valodas. Pirms trīsdesmit gadiem bērni mācījās angļu valodu vienkārši kā mācību priekšmetu, bet šobrīd tā ir kļuvusi par efektīvu saziņas un neaizstājamu informācijas iegūšanas līdzekli. Daudzi dzīvo interneta vidē, pat ikdienā sarunājas angliski.
– Izglītība ir tā nozare, ap kuru raisās karstas diskusijas. Kas, jūsuprāt, ir galvenie, būtiskākie izaicinājumi šobrīd un nākotnē?
– Lai gan mācu svešvalodas un atzīstu to lielo nozīmi, tomēr uzskatu, ka mums kā latviešiem jābūt atbildīgiem par savu dzimto valodu, lai tā nenoplicinātos, būtu bagāta un skanīga! Žēl, ka mācību programmā tik maz stundu paredzēts mūsu literatūras un kultūras mantojuma apguvei! Erudīcijas konkursos nereti redzam, ka dalībnieki vissliktāk orientējas jautājumos par literatūru, arī Latvijas vēsturi. Citu kultūru pārstāvjiem varam būt interesanti ar atšķirīgo, īpatnējo, ne tikai kosmopolītisko.
Būtu vairāk jāmāca, kā dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, kā būt atbildīgiem tās locekļiem, par to, kā funkcionē valsts, kā gūt kvalitatīvu informāciju, lai vēlēšanās savas balsis atdotu par cienīgiem priekšstāvjiem un zinātu, kā no politiķiem prasīt atbildību. Un, protams, beidzot skolu, būtu ļoti labi, ka ikviens apzinātos savas stiprās un ne tik stiprās puses, lai varētu izvēlēties savu turpmāko ceļu vai vismaz virzienu.
– Lauku skolu slēgšana satrauc daudzus, bet tikpat daudzi šo lēmumu atbalsta. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
– Sāp sirds par daudzajām slēgtajām skolām, kurās mācījušās vairākas paaudzes, tas nozīmē arī vietas iztukšošanos, skumji domāt par šo zudušo Latvijas daļu. No otras puses – ko lai dara, ja klasē ir tikai daži skolēni un jāmācās apvienotajās klasēs, izglītības kvalitātei tas nenāk par labu. Tās ir urbanizācijas, centralizācijas un arī valsts politikas sekas.
– Aizvadītā gada nogalē saņēmāt Draudzīgā Aicinājuma fonda balvu "Par mūža ieguldījumu izglītībā".
– Tas bija pārsteigums un liels pagodinājums. Cēsu Valsts ģimnāzija ir izveidojusi Draudzīgā aicinājuma fondu, kas jau gandrīz 30 gadus veido Latvijas skolu reitingu, ņemot vērā centralizēto eksāmenu rezultātus. Ceremonija notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, laureātus sveica pazīstami izglītības darbinieki, priekšnesumus bija sagatavojuši Cēsu mūzikas skolas audzēkņi. Ikvienam palaikam nepieciešama atzinība.
– Panākumu atslēga bieži vien slēpjas ne tikai savā, bet arī komandas darbā. Jums noteikti ir kolēģi un pārējie līdzcilvēki, kuriem gribat pateikt paldies par atbalstu ikdienā.
– Varakļānu vidusskolā mums ir lieliska komanda – saliedēta, radoša, ar talantīgiem pedagogiem un audzēkņiem. Un mums ir atsaucīga pašvaldība. Mēs lepojamies ar mūsu absolventiem – režisori un aktrisi Ingu Tropu, tulkotāju Signi Višku, mūziķi Kārli Jostu un daudziem citiem.
– Kas ir jūsu enerģijas avots un atelpa no darba?
– Vasarās labprāt ceļoju, iepazīstu jaunas valstis, pilsētas un kultūras. Tā ir vislabākā atslodze no ikdienas rūpēm un stresa. Pagājušajā gadā bijām Romā un Neapolē, Albānijā un Ziemeļmaķedonijā. Ar kolēģēm devāmies triju dienu pārgājienā pa Vidzemes jūrmalu. Lasu grāmatas, arī kino un teātra izrādes pieder pie maniem vaļaspriekiem. Katru dienu cenšos nostaigāt vismaz sešus kilometrus. Jau kādu laiku pētu savas dzimtas saknes, tas būtu jāturpina nopietnāk un dziļāk. Un lauku darbi arī jāapdara – tie nekad līdz galam nav paveicami.
– Sācies jauns gads – pilns apņemšanos un cerību. Padalieties ar to, ko esat sev, ģimenei, kolēģiem un audzēkņiem vēlējusi piepildīt 2024. gadā!
– Visiem vēlu pašu galveno – mieru, veselību, mīlestību un prieku par katru dzīves dienu!
05.01.2024.