16. decembrī 50 gadu jubileju svinēja kādreizējais Madonas katoļu draudzes prāvests priesteris Rihards Rasnacis (attēlā).
Nu jau deviņus gadus viņš kalpo Siguldas katoļu draudzē, un Euharistijas svinības par godu prāvesta dzīves jubilejai pulcēja pilnu baznīcas telpu. Uz Svēto Misi bija ieradies arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, bīskaps Andris Kravalis, vairāki priesteri, diakoni un katoļu draudzes kopienas dalībnieki.
– Pašam joprojām ir sajūta, ka esmu starp jaunajiem priesteriem, bet saprotu, ka gados tik jauns vairs īsti neesmu – man ir 18 gadi ar 32 gadu pieredzi, – aicināts uz sarunu, smaida priesteris Rihards. – Kad uz savu jubileju aicināju līdzcilvēkus, dažs ar ieplestām acīm lūdza paskaidrojumu – vai tā ir dzīves vai kalpošanas jubileja? Tātad pēc jaunieša vairs nekādi neizskatos.
– Gadskaitlis taču nemaina kalpojuma dedzību, veidu un formu. Vismaz jūsu gadījumā!
– Jā, atceroties aizvadīto, grūtākais bija sākums, kad tikko pabeidzu Garīgo semināru un uzsāku kalpošanu. Mani dēvēja par tēvu, kas likās dīvaini, bet to pieņēmu, jo tāpēc jau pastāv formācija Garīgajā seminārā, lai mēs, nākamie priesteri, apzinātos, ka veiksim garīgo tēvu kalpošanu. Kaut tobrīd pēc semināra biju gados jauns, bija jāuzņemas atbildība un iniciatīva kā tādam, kuram ir autoritāte. Ļoti svarīga tad izrādījās atbalss, kā to pieņem apkārtējie. Labi atceros savu atnākšanu uz Madonu, un esmu pateicīgs Madonas novadam, ka uzreiz, neskatoties uz to, ka biju priesteris bez stāža, manu kalpošanu cilvēki pieņēma. Līdz ar to varēju darboties ar pilnu jaudu, nebija kaut kā īpaši sevi jāpierāda, lai apkārtējie noticētu, ka vērts atsaukties. Tagad cilvēki Siguldas novadā, protams, ieklausās, jo ir gan dzīves, gan kalpošanas pieredze, bet toreiz tika dota uzticēšanās avansā.
– Interesanti, ka tieši ar Ziemassvētkiem saistās arī kāda laba iniciatīva, kas Madonā joprojām tiek turpināta.
– Tas bija pirmais redzamais darbs, kas izrādījās arī paliekošs, un tā ir Betlēmīte ar visām figūriņām, ko noorganizējām 1999. gada Ziemassvētkos. Madonas pilsētas domes priekšsēdētājs Pēteris Runcis atļāva šīs figūras izvietot viesnīcas skatlogā (toreizējās domes ēkā), un kopā ar rajona pašvaldību piedalījās to finansēšanā. Esmu gandarīts, ka šai idejai noticēja arī citu konfesiju vadītāji, kuri par to iestājās, pašvaldība atsaucās, un varējām ieceri realizēt. Cilvēkiem patika – daudzi nāca ar bērniem, fotografējās pie Betlēmītes, un šīs figūras joprojām Madonā kalpo, tikai tagad pie Lūgšanu kapelas. Paldies pašvaldību vadītājiem, kas nenoraidīja, noticēja, un 1999. gada Ziemassvētki bija atspēriena punkts mūsu tālākajai sadarbībai.
– Esat ieguvis arī titulu "Siguldas novada Gada cilvēks sabiedriskajā dzīvē" – par ekumēnisku tradīciju stiprināšanu Siguldas novadā, organizējot Kristiešu vienotības nedēļu, Lūgšanu brokastis un Tautas krusta ceļu, saliedējot dažādu konfesiju pārstāvjus.
– Sigulda ir vieta, kur jāpierāda, lai tevī ieklausītos un noticētu tavām idejām. Pirms gada vai diviem izdevās izveidot Rožukroņa kapelu Siguldas stacijas laukumā – vienu mēnesi tur nemitīgi skanēja Rožukroņa lūgšana. Savukārt Betlēmīte mums ir tikai baznīcā, pilsēta Ziemassvētkos izvēlas cita veida noformējumu. Kristiešu vienotības nedēļa, Lūgšanu brokastis un Tautas krusta ceļš ar pārējo konfesiju atsaucību gan notiek. Faktiski, pārceļoties uz citu kalpošanas vietu, sadarbības pieredze man nāca līdzi no Madonas, ekumeniskā nostāja vai pat slava gāja pa priekšu, un arī Siguldā ar kristiešiem bija un ir viegli sadarboties.
– Siguldā, tāpat kā savulaik Madonā, notiek arī Alfa kurss.
– Esmu atbildīgais par Alfa kursu katoļu baznīcā visā Latvijā, tāpēc tas ir normāli, ka tur, kur kalpoju, to arī organizēju. Prieks, ka Madonā izdodas savākt dalībniekus un pie jums notiek jauniešu Alfa kurss. Ir kas iesaistās organizatoru komandā, daudzi jau dzirdējuši par Alfu, un ir vieglāk to noorganizēt. Ļoti svarīga šai ziņā ir komanda, jo priesteris viens pats nevar visu paveikt. Ja nav komandas, atsaucīgu cilvēku, kas idejai gatavi atsaukties, daudz kas izpaliek.
– Šobrīd sabiedrībā vērojama maza interese parakstīties referenduma rīkošanai par partnerības regulējumu. Lai ierosinātu referendumu, līdz 5. janvārim jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti.
– Šis patiesi ir tas gadījums, kad jāparakstās. Nav jāatrunājas ar to, ka politikā jaukties nevajag, jo runa ir par jaunas institūcijas iedibināšanu. Ir jāpauž savs viedoklis, un to varam izdarīt ar balsošanas palīdzību. Ir jāatpazīst, ko sabiedrība vēlas, kāds ir tās noskaņojums. Protams, ir grūti iniciēt referendumu, jo ir augsts tam vajadzīgo parakstu slieksnis. Vispirms cilvēkiem jāparakstās, jābalso, ka vajag referendumu, tad būs jāiet balsot uz pašu referendumu, un viņi negrib tik daudz iesaistīties vienas rindkopas dēļ kādā jaunā likumā. Saprotu šo pasivitāti, jo daudziem šķiet, ka viņu balss neko daudz nenozīmē. Tas savukārt ir signāls pārdomām par to, kas notiek valstī, proti, cilvēki netic demokrātijai, netic savai iespējai kaut ko mainīt un ietekmēt. Un tas jau ir bēdīgi.
– Kā draudzes te varētu palīdzēt?
– Pareizākais būtu aiziet pašiem, parakstīties un pārliecināties, ka tas nudien nav sarežģīti. Un tad pamudināt un iedrošināt citus, ka šī aktivitāte paņem pāris minūtes laika, lai klātienes forma (nevis e‑paraksts) cilvēkus nebiedē. Turklāt jāsaprot, ka parakstīties aicināti ne tikai reliģiski motivētie cilvēki, tas ir svarīgi ikvienam, kam rūp sabiedrības nākotne. Redzam, ka Latvija paliek aizvien tukšāka, demogrāfijas rādītāji ir vāji, skaitļi ir satraucoši. Cilvēkus uztrauc, ka mazās skolas laukos tiek slēgtas, bibliotēkas tiek slēgtas, transporta satiksme ir apgrūtināta, bet tas ir neizbēgami, ja cilvēku skaits turpina un turpinās samazināties. Latvijā vajadzētu vismaz 5 miljonus iedzīvotāju, lai būtu ienākumi, nodokļi un normāls stāvoklis ceļiem, lai varētu atļauties daudzas nepieciešamas sadzīviskas lietas. Partnerības institūcija demogrāfiju noteikti neveicinās, bet graus to vēl vairāk. Gribas jautāt – kāpēc partnerattiecībās dzīvojošiem vajadzētu dot vēl kādas privilēģijas? Ģimenēm privilēģijas dodam, jo tās, radot un audzinot bērnus, sniedz pienesumu nākotnes sabiedrībai. Uz šo jautājumu gribu paskatīties ne tikai no morālā viedokļa, bet arī daudz pragmatiskāk, jo tas tomēr saistās ar Latvijas nākotni.
22.12.2023.