Lai aktualizētu vērtību nozīmi mūsu sabiedrībā, Haralda Medņa Dziesmusvētku skola sadarbībā ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolu un Madonas novada bibliotēku kopīgi izveidojusi simpozija “Vērtību zīmes” norises.
Kopā ar Latvijas Universitātes filozofijas doktorantūras studentēm uz simpozija pasākumiem 23.-25. novembrī Madonā ieradīsies arī Dr. phil., Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Raivis Bičevskis.
– Jūs Dziesmusvētku skolā referēsiet par Gudrības fenomenu, bet jautāšu, kā tas ir – tik intelektuālu disciplīnu kā filozofija "vest" uz perifēriju?
– Ja lūkojamies uz filozofiju kā uz ļoti akadēmisku nodarbi, kuras dzīve ir lielpilsētu pētnieciskos institūtos un universitātēs, tad filozofijas ceļš uz perifēriju nav pašsaprotams. Tomēr tieši filozofija ir tā, kas liek pārdomāt to, vai labas un svarīgas lietas notiek tikai un vienīgi pasaules metropolēs. Kas gan cits, ja ne filozofija, ir tā, kas gadsimtu gaitā Eiropā pierādījusi, ka tās netiešā ietekme uz sabiedrību ir mainījusi visu sabiedrību, un nošķīrums starp centru un perifēriju tai nav šādā nozīmē būtisks. Un tas ir nepieciešams darbs arī Latvijā – rūpēties par filozofijas klātbūtni gan reģionos, gan galvaspilsētā.
– Un novados taču arī dzīvo ļaudis, kas lasa, studējuši augstskolās un ilgojas pēc kā tāda!
– Šīs ilgas norāda, ka mēs esam ne tikai noilgojušies pēc dziļākām intelektuālām sarunām individuālā līmenī, bet gan arī to, ka mēs kā nācija apzināmies, ka dziļākas domas un sarunas ir vajadzīgas pašas nācijas dzīves kvalitātes dēļ. Tas ir ļoti pozitīvi, ka viena šāda iespēja būs "Vērtību zīmju" pasākumā. Par spīti daudzām pasaulē un Latvijā notiekošajām negācijām mēs tomēr novērtējam un organizējam intelektuālas nodarbes un tajās aicinām piedalīties citus tieši kā veidu, lai nepakļautos negāciju smagumam un bailēm, ko tās izraisa.
– Kā izvēlējāties vērtības, par kurām šai simpozijā runāt?
– Tie vispirms bija organizatoru priekšlikumi, kas pamudināja fokusēties uz noteiktām tēmām, un jāpiebilst, ka darba procesā pasākuma koncepcija par "Vērtību dzirnām" nedaudz mainījusies uz "Vērtību zīmēm". Tik tiešām – lasīt laikmeta zīmes ir intelektuāļu uzdevums. Otrs simpozija pavediens ir tikumi. Pasaules filozofijā var redzēt, ka tikumu un tikumības tēma atgriežas ar lielu intensitāti. Tiek atkal lasīti klasiskie teksti, kuros runāts par tikumiem. Piemēram, tādi tikumi kā gudrība, kas ir jau Aristoteļa izvirzītais prāta tikums, arī drosme kā rakstura tikums un citi. Līdz ar to Madonas simpozijā būs kombinācija starp pasaules zīmju lasīšanu un klasisko tikumu aktualizāciju mūsdienās.
– Vai tēmā "Gudrība" skanēs vairāk teorētisks stāsts vai būs piemēri no šodienas?
– Gudrība vienmēr ir konkrēta, vienmēr saistīta ar dzīvi šeit un tagad. Gudrība, par kuru tik daudz runāts filozofijā (un Platons filozofiju arī definē kā gudrības mīlestību), ir tas, pēc kā tiecamies kā dzīvi sakārtojošā principa. Turklāt tiecamies nevis abstrakti, bet tiecamies īstenot savā dzīvē. Tādā nozīmē gudrība ir saistīta ar konkrētām situācijām, kurās rīkoties gudri. Līdz ar to tikšanās reizē mēģināsim atklāt sasaisti starp filozofu doto gudrības izpratni un konkrēto dzīvi. Tas gan nenozīmē, ka gribam (vai ka tas būtu iespējams) cilvēkus apmācīt gluži tā, kā tiekam apmācīti kādās tehniskās lietās – lai no šī brīža cilvēks dzīvotu "gudri". Tā nebūs, jo gudrības meklējumi vienmēr ir paškritikas un pašpārbaudes process. Ja palūkojamies uz 2,5 tūkstošus gadu seno Eiropas filozofijas vēsturi, gudrība ir bijis nevis ideāls, ko nevar sasniegt, bet vienmēr dzīvi strukturējošs un savācošs princips, kas ir nepieciešams reālā darbībā.
– Jūs nākat no Ērgļiem, būsiet simpozija "krusttēvs".
– Mana dzimta tiešām ir no Ērgļu puses. Aizvadītajā vasarā izdevās savilkt kopā dažus dzimtas koka pētījumus: jau no 18. gadsimta 50., 60. gadiem šajā pusē dzīvo cilvēki ar šo uzvārdu. Mans vectēvs Juris Bičevskis kopā ar Rūdolfa Blaumaņa brāli Arvīdu Ērgļos dibināja Izglītības biedrību, un mans tēvs atceras, kā bērnībā redzējis Arvīdu Blaumani. Vectēva mājas atradās kaimiņos "Brakiem", pāri ezeram bija brāļu Jurjānu "Meņģeļi", tā kā man ir dažādā nozīmē sazarotas saknes šai pusē. Izglītības ceļi gan veduši tālāk – uz Rīgu, tad Vāciju, bet, par spīti tam, Ērgļi kā dzimtā puse vienmēr būs dārgi, un vienmēr ir liels prieks novadā atgriezties.
– Kas šobrīd ir jūsu pētījumu aktualitāte?
– Līdz šim mani pētījumi ir bijuši vairāk saistīti ar vāciski runājošo vidi – Vāciju, Austriju, Šveici, bet pēdējā laikā man ir interese par romantisma jēdzienu gan kā filozofisku ideju, gan kā literāru tekstu stilu, kas ir visas Eiropas lieta. Romantisms kā eiropeiska kustība ir svarīga arī mūsdienās, kad grūti saprast, kādas ir attiecības starp sabiedrību un indivīdu, nacionālo, valstisko un universālām vērtībām. Romantiķi ir tie, kas jau 18. un 19. gadsimta mijā risina modernās problēmas un tādā ziņā ir mūsu laikabiedri joprojām. Lasīt romantiķus no jauna nenozīmē lasīt vien dzeju. Tas nozīmē pārdomāt modernās idejas, piemēram, jautājumu par indivīda jaunradi vai to, kā radošais process ietekmē sabiedrību un nāciju. Vērts iedziļināties romantiķa Novālisa teiktajā: "Kur nav dievu, tur ir spoki." Georgs Filips Frīdrihs fon Hardenbergs (Novālisa īstais vārds) mēģināja parādīt, ka, sagrūstot vai izirstot reliģiskajai dzīves strukturētībai, reliģiskajam dzīves veselumam, tukša vieta jau nepaliek. Kas parādās šajā vietā? Līdzīgi var jautāt šodien, kad varam pamanīt mūsdienu dažādās ideoloģiskās kustības, kas publiskajā telpā parādās kā politiskās pseido reliģijas. Modernajā laikā ir radītas daudzas reliģiju aizstājošas idejas, kuras turklāt konkurē savā starpā. Ar kādu kaismi šodien tiek aizstāvētas zaļās idejas vai ar kādu pārņemtību ne tik sen tika risināts bēgļu jautājums – tur nav runa tikai par vispārcilvēciskām vērtībām vai citas attieksmes pret dabu veidošanu, bet arī par pseido reliģiskām pārņemtībām. Būtu jāpadomā, vai tajās tik ļoti mesties.
– Vai arī perspektīvā Dziesmusvētku skola varētu veidoties par filozofijas mājvietu?
– Filozofiju no akadēmijas izvest un padarīt pieejamāku sabiedrībai būtu tikai apsveicami. Tāda tendence pastāv daudzviet Eiropā, piemēram, Vācijā tika izveidota Gliemeža māja, kur notiek filozofu lekcijas, diskusijas, nedaudz tai ir saistība arī ar mākslu, notiek izstādes. Zinu arī vairākas zinātnisku atklājumu apspriešanas grupas ārpus šaura speciālistu loka un lielo pasaules reliģiju dialoga vietas, kur sava loma ir arī filozofiem. Tāpat populāras ir filozofiskās kafejnīcas, kur pēc saspringtas darba dienas, saprotot, ka eksistenciāli dzīves jautājumi tehniskā darbā nav risināmi, tiekas jaunāki cilvēki. Viņi dodas uz šīm kafejnīcām un labprāt sarunājas ar tiem, kas zina ko vairāk par filozofiskām idejām. 2023. gada UNESCO Filozofijas diena tika atzīmēta ar "Garo filozofijas nakti", kuras pasākumi bija ļoti apmeklēti, un filozofisku sarunu aplādes dažādos portālos un platformās ieguva lielu piekrišanu.
– Ko cerat Madonas simpozijā iegūt pats?
– Tiekoties ar publiku, vienmēr svarīgs ir sarunas moments, jo nezini, kas sekos tālāk. Kādreiz tas īstenojas arī lekcijās – neprognozējamības moments, kad šķiet, ka doma var iegūt jaunu skanējumu, inovatīvu aspektu. Tas ir ļoti vilinoši. Vienlaikus tā ir balansēšana uz neizdošanās un radošuma sliekšņa, kad iespējams piedzimt jaunam skatījumam vai skatījuma citam aspektam. Jauniem cilvēkiem nereti izdodas ar svaigu skatu no cita leņķa palūkoties uz konkrētām problēmām atšķirīgi. Un svarīgi, ka piedalās arī pieredzes bagāti cilvēki, lai paaudžu sarunā piedzimst jaunais. Tas ir spēcīgs impulss, kas arī mani dzen veidot šādas tikšanās. Bet filozofija nav tikai sarunas. Kā teicis Deivids Hjūms, sarunas ir nepieciešamas arī tāpēc, lai no filozofiskiem jautājumiem iegūtu zināmu distanci, jo tie vienā brīdī var kļūt par ļoti skarbu eksistenciālu izaicinājumu. Kabineta klusumā tie apstāj domātāju, tad viņš dodas pie draugiem parunāties par ikdienišķām lietām, bet jautājumi kabinetā jau atkal gaida… Vienpatība, norobežošanās un atkal došanās uz sarunas vietām filozofijai ļoti piederas.
22.11.2023.