Madonas novada bibliotēkā VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” ietvaros aizvadīta Vidzemes plānošanas reģiona atbalstītā projekta ”Stipri garā, stipri darbos” aktivitāte.
Trīs kultūras nozaru – bibliotēku, kultūras namu, muzeju – reģiona vēsturiskās zemes novadu – Madonas, Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Smiltenes, Valmieras, Valkas, kā arī Varakļānu – iestāžu darbinieki tika aicināti uz apmācības programmu klātienē. Aktivitātes ietvaros notika divas nodarbības. Pirmā – 27. septembrī, un to vadīja Ieva Lejiņa/Adamss, uzņēmēja, sabiedrisko attiecību speciāliste, komunikācijas un iedvesmas trenere. Savukārt 1. novembrī ritēja nodarbība, ko vadīja Ligita Smildziņa, Mg. paed., teātra pedagogs.
– Pasniedzēja mūs dīdīs, mācīs, vadīs, liks darboties un sadarboties visas dienas garumā, – iesākot tikšanos, vēstīja projekta vadītāja, Madonas novada bibliotēkas pārstāve Daiga Puķīte.
Ligita Smildziņa aizdomājās, ka nodarbības tēma "Publiskā runa" skan plaši un nekonkrēti un šis jēdziens kādam pat var šķist atbaidošs.
– Reizēm publiskās runas ir tik ļoti tukšas, nevajadzīgas, neuztveramas un nesaprotamas, ka no tām ir maz labuma, – neslēpa runātāja. – Vārdu ir daudz, bet darbi vārdiem neseko. Tāpēc es izvēlējos konkretizēt šo tēmu un pāriet no runāšanas uz darbošanos. Pēc sava aicinājuma un ilgstošas nodarbošanās esmu teātra pedagogs, un teātris, pirmkārt, ir darbība, līdz ar to arī manā praksē tas guvis apstiprinājumu. Strādājot pie aktiermeistarības, piemēram, 2004. gadā Informāciju sistēmu menedžmenta augstskolā, saskāros ar to, ka uzņēmējdarbības programmas vadītājs saka: "Kā gan studenti taps par labiem uzņēmējiem, ja viņi neprot sarunāties, ja neskatās cits uz citu, nesveicinās un nesmaida?" Viņš noskatījās, kā darbojos ar kultūras specializācijas cilvēkiem, un aicināja šo komunikācijas kursu praktizēt savā izglītības iestādē. Tā tapa kurss "Verbālā un neverbālā saskarsme". Kas tad ir saskarsme bez ķermeņa valodas, ja esam auditorijā un nesēžam tiešsaistē? Cilvēku klātienes saskarsme izpaužas ar visu ķermeni. Mums ir žesti, mums ir acu skatieni, un tādā veidā līdzās valodai varam sadarboties daudz spilgtāk un veiksmīgāk.
Efektīva komunikācija ilgtspējīgai sadarbībai – prasme uzstāties, publiski runāt, sevi pasniegt publikas priekšā, stresa pārvarēšana, prasme pielāgoties, saprasties, improvizēt – tāds bija saturs, ko klātesošie projekta dalībnieki iznesa un piepildīja visas dienas garumā. Piepildīja azartiski, iztēlē bagāti, rotaļīgi un vienlaikus nopietni.
Tie, kas savstarpēji nebija pazīstami, nodarbības laikā iepazinās, notika "ledus laušana", aktīva darbošanās pāros un dažādās komandās. Noslēgumā, klausoties atziņās no runas prasmes pasniedzēja Edmunda Apsalona jaunās grāmatas "Konstruktīvā komunikācija. Prasme veidot dialogu", nācās secināt, ka meistara apkopotā teorija nodarbībā tika nedaudz apgūta un iepazīta caur savu ādu, reāli izietu praksi.
Runāšana apsteidz domāšanu. Tāpēc mums vajag daudz domāt par to, ko sakām un ko īsti ar pateikto domājam. Konstruktīvs dialogs starp iesaistītajām pusēm ir nepieciešamais nosacījums jelkādu pārmaiņu veiksmīgumam. Saziņā svarīga ir savstarpējā mijiedarbība. Galvenās, noteicošās reakcijas ir pieņemšana un nepieņemšana, piekrišana un nepiekrišana.
Nereti mūsu dabiskā reakcija ir nepiekrišana, noraidīšana, apstrīdēšana, noniecināšana, nedzirdēšana, neieklausīšanās, izstumšana utml. Šādas reakcijas ir centieni sargāt savu identitāti, nodrošinot savu uzskatu nemainīgumu un stabilitāti. Piesardzīga, kritiska attieksme pret citu, pret svešo ir dabiska attieksme, kas nodrošina mūsu izdzīvošanas spējas gan fiziskajā, gan emocionālajā un garīgajā plāksnē.
Konkurence un kooperācija ir divas noteicošās cilvēciskās mijiedarbības pamatformas. Pirmajā gadījumā mums ir pretinieka identitāte, otrajā – partnera identitāte. Konkrētajās saskarsmes situācijās ātri saprotam "kas te īsti notiek" – vai cīnāmies vai sadarbojamies. Mūsu lēmums cīnīties/sadarboties ir apzināta vai neapzināta reakcija uz cita rīcību. Reakcija uz cita cilvēka rīcību īstenībā ir reakcija uz mūsu pieņēmumu par šo rīcību, un šī reakcija vienmēr ir biogrāfiska – interpretējam cita rīcību, balstoties uz savu līdzšinējo pieredzi. Nereti reaģējam tipiski, jo mums izveidoti noteikti rīcības paradumi. Mūsu reakcija ir nevis pēc būtības, bet pēc analoģijas – kā reakcija uz to, ko tas atgādina.
Tā kā cilvēkiem nereti ir nepieciešams kaut ko darīt kopā, nonākt pie kopēja lēmuma, kopīgi saskaņot kopēju rīcību, nepieciešams no runas pāriet uz sarunu, kurā tiek veidots kaut kas kopējs – viedoklis, lēmums, rīcības stratēģija. Ir nepieciešams kopīgi veidot jaunu redzējumu, kuru nepārstāv neviena no pusēm. Nav runa par "kompromisu," "zelta vidusceļu", runa ir par kopēju, kopīgi izstrādātu risinājumu. Konstruktīvas komunikācijas mērķis ir pušu sadarbība, konstruktīvs dialogs – pirmā un vienkāršākā sadarbības forma. Komunikācijas mērķis pieprasa konstruktīvu rīcību – spēju kopīgi izveidot kopējo, konstruēt kopēju redzējumu, lēmumu un rīcību. Sarunāties, saprasties, sadarboties ir trīs galvenie atslēgvārdi, kas raksturo konstruktīvu komunikāciju un norāda uz trim noteicošajām prasmēm kā konstruktīvas komunikācijas iespējamības nepieciešamajiem nosacījumiem.
Lai mums visiem izdodas sarunāties, saprasties un sadarboties!
07.11.2023.