Šoreiz raksts par mūsu novadnieku Didzi Zariņu būs kā par cilvēku ar plašu sirdi, kas papildus savam tiešajam darbam un smagajiem sporta treniņiem vēl atrod laiku labdarībai.
Palīdz Ukraiņu ģimenēm iejusties Latvijā
Tie, kas Didzim seko līdzi sociālajos tīklos, būs pamanījuši, ka viņš bieži publicē fotogrāfijas, kurās kopā ar viņu redzamas arī ģimenes no Ukrainas – gan ekskursiju laikā dažādās Latvijas vietās, gan svinot tradicionālos Līgo svētkus. Izrādās, Didzis jau kopš Krievijas sāktā kara palīdz ukraiņiem, gan finansiāli ziedojot nepieciešamajām lietām, gan arī atbalstot Ukrainas karavīru ģimenes, kuras īslaicīgu patvērumu radušas Latvijā.
Viņš stāsta, ka tas sācies pēc kādas sarunas ar NBS kapelānu, tagad Aizsardzības ministrijas vecāko ekspertu starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmāru Pļaviņu, kurš Ukrainas karavīriem un viņu ģimenēm sniedz garīgo atbalstu, kā arī kopā ar ministriju un sabiedrību organizē humānās palīdzības sūtījumus jau kopš 2014. gada.
"Kad uz Latviju sāka braukt pirmās ukraiņu ģimenes, viņš man teica – varbūt varu tām uz vietas palīdzēt, ka tas arī man dos garīgo pienesumu, redzot, kam palīdzu. Šī doma man iepatikās, un tā tas sākās. Kad braucām ekskursijās pa Latviju, ņēmām viņus līdzi, divas reizes ukraiņi bijuši arī pie manis laukos, iepazīstināju viņus arī ar Latvijas kultūru un Jāņu svinēšanu," stāsta Didzis.
Viena no ukraiņu ģimenēm par spīti bīstamajai situācijai gan nesen atgriezusies mājās, jo vēlas, lai skolas gaitas bērni turpina ukraiņu skolā.
Didzis sarunā ar "Sargs.lv" ir atklāts – pildot tik daudz pienākumu, turklāt apvienojot to ar pilna laika dienestu Bruņotajos spēkos, reizēm sajuties kā uz izdegšanas robežas – viņš šiem cilvēkiem gribējis dot pēc iespējas vairāk, taču ne vienmēr tas fiziski bijis iespējams, jo brīvo laiku bijis jāsabalansē ar treniņiem un laiku arī ģimenei.
Vienlaicīgi Didzis ukraiņus cīņā pret krievu okupantiem turpina atbalstīt arī citos veidos, tai skaitā ziedojot kādu naudas summu. Viņš piedalījās savdabīgā ziedojumu vākšanā Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, vilkmē no zemes paceļot 400 kilogramus smagu stieni. Šo vingrinājumu īpašajā Vilkmes dienā Didzis veltīja Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, savukārt finansiālo ziedojumu Ukrainas armijai viņš nodeva ar kustības "Uzņēmēji mieram" starpniecību.
Palīdz Renātei atkal staigāt
Taču Didzim sirds ir ļoti plaša, un viņš atrod laiku, enerģiju un finanses palīdzēt arī Latvijā dzīvojošajiem grūtdieņiem. Izrādās, viņš kādu laiku daļu no sacensībās nopelnītās prēmijas ziedojis bērniem ar īpašām vajadzībām, lai kaut nedaudz atvieglotu viņu ikdienu. Tāda ir arī Renāte, kuru Didža sociālo tīklu sekotāji būs pamanījuši no viņa ierakstiem Facebook vietnē. Renāti viņš pazīst daudz ilgāk, nekā ar viņu iepazīstinājis savus sekotājus sociālajā platformā. Ilgu laiku viņš ziedojis, meiteni neredzot klātienē, līdz beidzot saņēmies satikties dzīvē. Kāpēc tik ilgi gaidījis? Tāpēc, ka viņam, lai arī augumā raženam un spēcīgam vīram, sirds ir ļoti plaša, un viņš ļoti pārdzīvo par tiem, kuriem dzīvē bijis jāpārvar dažādas grūtības un veselības likstas.
2020. gada 22. novembrī Didzis pirmo reizi Facebook publicēja foto, kurā redzams kopā ar Renāti, viņai toreiz bija 15 gadi. Viņš savā ierakstā rakstīja: "Renātei ļoti patīk dziedāt, bet viņas lielākais sapnis ir iemācīties staigāt, jo diemžēl viņai ir bērnu cerebrālā trieka un vairākas citas kaites. Pārciestas arī dažādas operācijas. Ar Renāti saikne man ir vairākus gadus. Ik pa laikam esmu centies viņu atbalstīt ar naudiņu, lai uzlabotu viņas dzīves apstākļus, bet tā ir bijusi tikai maza kripatiņa… Tikai tagad saņēmos viņu apciemot, jo bieži man acīs saskrien asaras, redzot dažādas dzīves netaisnības… Mēs nelūdzam, bet būtu ļoti pateicīgi, ja arī tu varētu noziedot kādu kripatiņu – tā būtu ļoti jauka dāvana man šodienas dzimšanas dienā! Atvadoties Renāte mani cieši apskāva un teica: "Es Tevi Mīlu! Tu to saproti?" Un kā lai nesaskrien acīs asaras?" tā 2020. gada novembrī Facebook rakstīja Didzis.
Šo ierakstu pamanīja daudzi Didža draugi, paziņas un arī mazāk zināmi cilvēki, kuri noziedoja Renātei. Tāpat meiteni pamanīja Latvijas Bērnu atbalsta fonds, līdz ar to kopīgiem spēkiem izdevās sasniegt daudz – tika iegādāts speciāls staigulis no ASV, kā arī iepriekš par ziedojumiem varēja iegādāties speciāli piemērotu velosipēdu, līdz ar to Renāte varēja ne tikai mācīties staigāt, bet arī gūt kaut nelielu kustību prieku ar velosipēdu.
Ar spēkavīra atbalstu top dzejas krājums
Ar Ievu Ivkinu Didzis iepazinās pirms gada, kad iesaistījās Madonas novada Kalsnavas pagasta dienas aprūpes centra "Veseta" pasākumā. Ieva ir jauna sieviete ar īpašām vajadzībām ratiņkrēslā. Ieva aizraujas ar dzejas rakstīšanu. Viņas sapnis ir dzejas grāmatas izdošana. Izteikties runājot viņai sagādā lielu piepūli, bet savu radošo dvēseli Ieva izliek uz planšetes ar zoda un deguna palīdzību. Kā stāsta Didzis, tad Ieva sapņo par krāsainu grāmatu, kurā būtu ievietoti viņas zīmējumi.
Šis Ievas sapnis ir piepildījies. Didzis Facebook uzsāka vākt ziedojumus šī mērķa piepildījumam, un tas arī izdevās. Ievas grāmata ir izdota. Ievai 30. septembrī bija dzimšanas diena, palika 33 gadi. Ievas lielais sapnis bija, lai dzejas grāmata iznāktu šajā nozīmīgajā datumā, un tas arī piepildījās, priecājas Didzis, ar kura palīdzību savākti izdošanai nepieciešamie apmēram 1500 eiro.
03.11.2023.