13. oktobrī Madonas novada bibliotēkā viesojās dzejniece Anna Rancāne.
Šobrīd lielu savu dzīves daļu viņa pavada nevis dzimtajā Latgalē, bet Rīgā, jo ir Latvijas Republikas 14. Saeimas deputāte. Tomēr politika tikšanās laikā sarunās netika ielaista apzināti – pasākums bija iecerēts Dzejas dienu noskaņās, un tāds tas tika nosargāts.
Kā atdzīvināt sevī uguni
– Madona man saistās ar rakstnieci Ilzi Indrāni, ar viņas grāmatām, – atzina Anna Rancāne. – Kad strādāju izdevniecībā "Liesma", kādā brīdī gadījās rakstnieces vienu grāmatu rediģēt.Brīžos, kad atrodi īstos vārdus un uzraksti dzejoli, jūti, ka esi atdzīvinājis savu uguni, jūties patiešām dzīvs. Radīt, gleznot vai komponēt, rakstīt dzejoļus vai stāstus, tas nozīmē būt radošam, būt dzīvam, – uzsvēra literāte. – Un radošs jau vari būt arī adot, darot kādu skaistu darbu, kaut aparot tīrumu. Es slikti atceros savu tēvu, viņš nomira, kad tikko beidzu vidusskolu, un viņa mūžs bija traģisks. Vienu labu lietu no tēva gan atceros – viņš vienmēr ļoti gludi apara vagu galus. Kad tēvs aizgāja mūžībā, laukus apart nāca kaimiņi, tad reiz redzēju mammu tīruma galā raudam – tēvs vienmēr apara kārtīgi, bet tagad vagu gali atstāti kā pagadās.
Annas vārds paaudzēs
Dzejniece uzsvēra, ka īpašs cilvēks viņas dzīvē bija mamma: – Mamma deva man savu vārdu, kas ir tik ļoti svarīgi, un Annas vārdu vēlējos tālāk dot arī savai meitai. Diemžēl pirmais bērniņš manā ģimenē nomira, un otru meitu nosaucu par Terēzi. Meita reizēm man pārmet, ka tā arī jūtas kā Māte Terēze – visi viņai jāvāc, visi jābaro un jāaprūpē. Anglijā, kur meita jau kādu laiku dzīvo, tieši tā viņu sauc – "Mother Teresa", tāpēc varu teikt, ka vārds ir liktenis.
Trīs mājas, trīs ceļi
Dzīvošana Annai Rancānei šobrīd esot starp Rēzekni un Rīgu, bet trešās mājas ir Londonā, kur dzīvo meitas ģimene. Mazdēls prot runāt latviski un latgaliski, savstarpēja ciemošanās notiek bieži, tomēr pārcelties uz dzimteni Annas Rancānes atvases šobrīd neplāno. Varbūt mazdēls, kad izaugs liels?
Sarīkojuma laikā Madonā skanēja autores dažādu laiku dzejoļi, pasākuma vadītāja Sarmīte Radiņa bija sarūpējusi ierakstus ar dziesmām, kurām vārdu autore ir Anna Rancāne, un dzejas lasījumos tika iesaistīti arī atnākušie.
Vārdi kā himna Latgalei
– Šad tad tā notiek, ka tautā dzejnieks ieiet ar kādu vienu tekstu, – komentējot dziesmas "Skaidra volūda" izcelsmi, vēstīja Anna Rancāne. – Dzejnieks, iespējams, ir uzrakstījis daudz un pat labākus tekstus (piemēram, jūsu pusē savulaik dzīvojošais novadnieks Pēteris Jurciņš, ko, pirmkārt, cilvēki zina pēc dziesmas "Vālodzīte"), bet tas viens ir kļuvis viņam gandrīz kā zīmogs. Man šāds teksts ir dziesma "Skaidra volūda". Bieži to dzied arī folkloras ansambļi, tad tie pieraksta vēl klāt vārdus, lai dziesma būtu garāka, un nereti piesaka, ka dziesmā izmantoti tautas vārdi. Nu lielāka komplimenta jau nevar būt! – pasmaidīja autore. – Man vienkārši ir laimējies, un dzīvē bieži tā noticis. Man laimējies, piemēram, ar to, ka manus tekstus komponējis Raimonds Pauls. Tās ir brīnišķīgas melodijas, brīnišķīgas dziesmas, skaista dāvana.
Raksta abās literārajās tradīcijās
– Manā asinsritē ierakstīts, ka esmu no Latgales, no Rēzeknes novada. Auditorijā, kurā nav latgaliešu, dzeju latgaliski lasu ar sirds trīsām – sapratīs vai nesapratīs, uztvers vai neuztvers? – neslēpa viešņa. – Tomēr tā ir mana dzimtā valoda, kaut rakstu abās literārajās tradīcijās, parasti tajā, kurā tobrīd domāju. Mūžs kopumā man bijis kārtu kārtām. Viena kārta ir līdz Nautrēnu vidusskolas beigšanai, tad Rīga, studijas LVU Ekonomikas fakultātē. Maskavā studēju M. Gorkija Literatūras institūtā. Tie bija gadi īsi pirms Atmodas, tāpēc nenokārtoju valsts eksāmenus un nedabūju institūta diplomu. 1988. gadā braukt uz Maskavu un likt valsts eksāmenu zinātniskajā komunismā un PSKP vēsturē man nelikās pieņemami.
Darba pieredze neatkarīgā Latvijā
Nākamā dzīves kārta Annai Rancānei saistās ar Daugavpils teātri, Tautas fronti, Atmodu Daugavpilī, kas bijusi citādāka nekā Rīgā. Tālāk – Rēzekne, kur darbs kā reģionālajai korespondentei ritēja laikrakstā "Diena". Pēc tam reportiere Latgales Reģionālajā televīzijā – ar krāšņiem iespaidiem uz riteņiem. Vēlāk izturēju konkursu un strādāju Rēzeknes novada pašvaldībā par sabiedrisko attiecību speciālisti un pašvaldības mājas lapas satura redaktori, – iezīmēja dzejniece. – Mani ievēlēja par Rēzeknes domes deputāti un vēlāk par 14. Saeimas deputāti. Nu gads ir pagājis Rīgā, no galvaspilsētas ņemu tās kultūras piedāvājumu, bet darbs Saeimā nav viegls. Smagi izjūtu plaisu starp Rīgu un reģioniem, ko tik ļoti vēlētos samazināt. Manī vēl ir ideālisms, un kā Saeimas deputātei palikuši trīs gadi. Domāju, ka ar to šī kārta arī beigsies. Pa vidu visam, protams, ir dzejoļi, stāsti, lugas, scenāriji, libreti, jā, 17 gadus Latgalē biju tūrisma gide. Redzēju, ka pārsvarā ceļojumos pa Latviju brauc seniori – ļoti gudra, zinoša, prasīga un ieinteresēta auditorija – kopā ar mazbērniem.
Top kinoscenārijs par Latgali
Šobrīd Anna Rancāne strādā pie kāda pasūtījuma darba – kinoscenārija filmai: – Gribu, lai šī filma tiek uzņemta par skarbo un īsto Latgali. Mums ir filmas par Latgali komēdijas žanrā, un humors, protams, patīk arī man, bet par Latgali vajadzīgi arī citi stāsti, nepieciešams atklāt Latgalei raksturīgo dziļumu. Darbs kino jomā ir ļoti laikietilpīgs process, tāpēc radošajā ziņā man joprojām ir un būs ko darīt, – aizdomājās literāte.
Viņa piebilda, ka meklē grāmatu, kura pašai ir zudusi: – Bija laiks, kad savas grāmatas dāvāju pa labi un kreisi, un galu galā attapos, ka "Zīmes" man pašai vairs nav. Tagad eju uz veikalu "Otrā elpa", kur cilvēki nodod grāmatas (tur esmu nopirkusi daudz labu izdevumu – atgriežoties Rēzeknē no Rīgas, man būs jāpasūta vagons), bet "Zīmes" tur neesmu sastapusi. Varbūt kādam ir?
20.10.2023.