Ārsts ir ikviena pacienta uzticības persona, kas vienmēr dod padomu un palīdz atrast atlabšanai piemērotāko ceļu. Madonas slimnīcā ilgus un darbīgus gadus aizvadījusi RITA EGLĪTE — zinoša un pieredzes bagāta mediķe.
Neskaitāmi pacienti viņu iemīļojuši un saka tikai pašus labākos vārdus. Jau kādu laiku Rita Eglīte izbauda pelnīto atpūtu, veltot laiku sev un personīgajām interesēm – viņas pienākumus tagad veic cits endokrinologs.
– Kāpēc izvēlējāties saistīt savu dzīvi ar medicīnu?
– Es pat neteikšu, ka tā bija sevišķa ieinteresētība. Kad mācījos pamatskolā, tur aktīvi darbojās Sarkanais Krusts, kur mēs sējām, ārstējām lūzumus un tamlīdzīgi. Bet, kad mācījos vidusskolā, man nebija īpaša vēlme skoloties medicīnas jomā. Vienīgais, ko skaidri zināju – nekad negribu būt skolotāja. Biju slikta zīmētāja, līdz ar to arī arhitektūras jomā nevarēju mācīties. Mamma gribēja, lai mācos par farmaceitu, jo aptiekās ir laba darba vide, viss tīrs un kluss. Ja cilvēki ir ievērojuši, aptiekas atšķirībā no citām medicīnas iestādēm tiešām ir mierīgas, tur viss notiek klusītiņām. Tas mammai šķita patīkami un labi. Iestājos medicīnas institūtā, un tā gadi aizritēja diezgan ātri. Mūsdienu studenti ir daudz aktīvāki, nekā bija agrāk. Mums daudz kā arī nebija no tā, kas ir tagad pieejams. Paši pirmie gadi bija tikai viena vienīga mācīšanās – latīņu valoda, anatomija, un daudz kas bija jāiemācās no galvas, turklāt nedrīkstēja pieļaut nevienu kļūdu. Mums tolaik nebija grāmatu, mācījāmies bariņā, dalot vienu grāmatu uz četriem, un viss tika atprasīts katram. Par vismazāko kļūdu ielika divnieku, un man arī tāds tika – farmakoloģijā. Un ne tāpēc, ka es uzrakstīju nepareizu devu, bet tāpēc, ka kamparu uzrakstīju ar mazo burtu. Atceros, ka es ļoti par to pārdzīvoju, raudāju.
– Lūdzu, atskatieties uz ārsta darbā pavadītajiem gadiem!
– Mazliet pastāstīšu par darba gaitām ne tikai Madonā. Pēc mācību beigšanas katram speciālistam bija jānostrādā noteikts laiks vietā, uz kuru viņu nosūtīja. Neviens neprasīja, vai viņš to grib, vai viņam ir kur dzīvot un tamlīdzīgi – tajā vietā ārstu gluži vienkārši vajag un viss. Un mums tas likās pieņemami, jo citu variantu vienkārši nezinājām. Nebija tā, ka mums galīgi nejautāja, ko gribam darīt, taču iespējas beigu beigās bija pavisam citādākas. Es gribēju strādāt tikai un vienīgi par terapeitu, par tādu ārstu, kurš pacientus ārstē iekšķīgi. Man piedāvāja darbu Valkas rajonā, bet, kad aizbraucu runāt ar priekšniecību, man pateica, ka pilsētā ārstu pietiek, un man būs jābrauc uz laukiem. Valkā gan man piedāvāja arī bērnu ārsta un neirologa vietu, bet es atteicos, jo gribēju tikai terapiju. Mani nosūtīja uz lauku slimnīcu, bet es tolaik taču nesapratu, ko tas nozīmē. Tā bija lauku slimnīca Trikātā ar 25 gultām iekšķīgo slimību pacientiem un trim dzemdību gultām. Nekad es otrreiz mūžā nepiekristu strādāt dzemdību nodaļā, turklāt ar tādiem apstākļiem, kādi bija tolaik. Asins pārliešanas nebija, strādāja tikai vecmāte un māsiņa, kura vienlaikus kopa zīdaiņus. Valkā četrus mēnešus mācījos arī par kara ķirurgu, kur vienlaikus apguvu arī terapiju un operāciju asistēšanu. Biju mūžīgais asistents operācijās. Kad atteicos no visām piedāvātajām vietām Valkā, man pateica, ka tur terapeita vietu man neredzēt. Laukos nostrādāju četrarpus gadus, un tad man piedāvāja kursus terapijā aptuveni divu mēnešu garumā. Negaidīti saņēmu darba piedāvājumu no Smiltenes, kur strādāju par iecirkņa terapeitu. Kad saņēmām kursu piedāvājumu, es devos uz Rīgu apgūt zināšanas endokrinoloģijā. Darba gaitas Madonā uzsāku 1969. gadā, bet pēc mēneša mani piespiedu kārtā iecēla par nodaļas vadītāju, jo daktere Zariņa no šī pienākuma kategoriski atteicās. Līdz 2001. gadam strādāju par nodaļas vadītāju, bet jaunajā slimnīcā pārgāju uz endokrinologa darbu. Braucu arī uz kursiem, papildus mācījos. Bija iespēja braukt uz kongresiem ārzemēs, klausīties lekcijas. Pēdējos gados klausījos konferences, vebinārus un seminārus attālināti, un man vēl tagad tiek sūtīti uzaicinājumi tos apmeklēt. Visa mana dzīve būtībā pagājusi vienā trakā darbā, arī darba laiks ir bijis pagalam savāds un noteikumi arīdzan. Par nakts dežūrām mums nemaksāja, rindu nebija – ja slimniekam vajag palīdzību, tad tā jāsaņem šodien. Es neteiktu, ka man darbā bija jāsaskaras ar konfliktiem, bet ar stresu gan. Mūs visādi centās ierobežot, ļāva pieņemt noteiktu pacientu skaitu. Es pat tiku maksājusi sodu par to, ka esmu pārtērējusi naudu pacienta ārstēšanai un pārkāpusi Ministru kabineta noteikumus.
– Vai pacienti vienmēr bija paklausīgi un izpildīja norādījumus? Varbūt kāds joprojām griežas pie jums pēc padoma?
– Ir ļoti grūti ārstēt cilvēku, ja viņš pats savu kaiti nejūt, piemēram, nieru slimības vai otrā tipa cukura diabētu. Cilvēka dabā ir sākt uzraukties par savām problēmām tikai tad, kad tās jau ved pie nelāga rezultāta. Svarīga ir katra attieksme pret savu veselību. Es visiem pacientiem vienmēr izskaidroju, kādas sekas var būt konkrētai rīcībai kaut kad nezināmā nākotnē. Ikvienai slimībai agri vai vēlu parādās komplikācijas, un tad pacienti paliek paklausīgi. Bet bieži vien ir jau par vēlu, jo šīs sekas ir panākušas sliktu rezultātu, ar ko nākas samierināties. Ir
jāārstējas laikus, lai šīs komplikācijas novērstu. No manas puses būtu noziegums sniegt konsultācijas, ja vairs nestrādāju un nezinu pacienta vainu. Esmu pret to un nekādus padomus nedodu. Es nevaru neko ieteikt, jo man vairs nav iespējas izrakstīt medikamentus. Pats trakākais notiek, ja cilvēki savstarpēji pārrunā savas kaites un dod konsultācijas viens otram uz savu galvu.
– Vai, jūsuprāt, medicīniskā situācija valstī ir labā līmenī?
– Tagad medicīnas jomā daudz kas notiek tikai ar telefona starpniecību – neredzot pacientu, var noteikt diagnozi un izrakstīt medikamentus. Varbūt jaunajiem ārstiem ir cita uztvere, cita pieeja, varbūt viņiem tas šķiet normāli, taču manos laikos pat domu par šāda veida ārstēšanu nevarēja pieļaut. Es nesaprotu, kam ienākusi prātā doma veidot rindas uz pierakstu. Ja pacientam to vajag šodien, tad šodien un nevis pēc mēneša vai trim. Bieži vien tiek teikts, ka pacientu var ārstēt ar lētākiem medikamentiem, jo tas ir tas pats, kas ar dārgākiem. Es to saucu par noziegumu! Tas nav tas pats, lai arī ķīmiskais nosaukums ir vienāds. Tas ir gluži tas pats, kā iedot kotlešu masu divām dažādām saimniecēm, un katra no viņām tās kotletes izceps atšķirīgi. Zāļu sistēmā pastāv knifi, par kuriem neviens nerunā, bet kurus es zinu. Ir taču jārod pacientam labākais risinājums, lai viņam pēc iespējas ātrāk palīdzētu. Un to ārprātu, ko publicē internetā, atsaucoties uz profesionāliem mediķiem, vispār vajadzētu aizliegt izplatīt. Es nesaprotu, kā tādus melus var atļaut publicēt! Ja agrāk es ar pacientu runājos, un māsiņa visu pierakstīja, tad tagad – šajā tehnoloģiju laikmetā – sarunām ar slimnieku vairs nav laika, un tas ir nožēlojami.
– Kopš esat devusies pelnītā atpūtā, jūsu ikdienā ir vairāk brīvā laika. Kā to pavadāt, ar kādiem hobijiem aizpildāt?
– Esmu iestājusies divās senioru biedrībās. Ar vienu vairāk dodos ekskursijās. Pensionāri ir ļoti aktīvi, apmeklē koncertus un dažādas skaistas vietas. Iespējas ir, un tās jāizmanto. Bet, tā kā man ir krietni vairāk gadu nekā citiem, man jāizvērtē, vai vienmēr un visur varu doties līdzi. Negribu, lai pārējiem mani būtu jāgaida. Ļoti patika brauciens uz Sēliju, es uzzināju daudz jauna. Apmeklējām dažādus kultūras pasākumus tepat novadā. Ar mani kopā ik dienas ir mīļā kaķenīte. Lasu grāmatas, skatos dažādus raidījumus. Man ir arī dārziņš, kurā vienmēr rosījos, bet tagad vairāk darbojos tikai ar puķēm. Karstās vasaras dienās grūti līdz tam tikt – tomēr jāmēro vairāki kilometri, un panest spēcīgos saules starus nav spēka.
13.10.2023.