Agrāk Vecpiebalgā Jāņi tika svinēti ar plašu vērienu. Gandrīz katrā mājā bija īsts miežu alus. Alus darīšana bija liels darbs. Vispirms mieži bija jāizdiedzē, tad jāsakaltē, jāsamaļ, un tikai pēc tam sākās pati brūvēšana.
Tai vajadzēja dažādu koka trauku. Tā kā ne katram saimniekam bija vajadzīgie trauki un prasme, brūveri bija lielā cieņā, jo Jāņos taču alus bija galvenais. Ne mazāk atbildīgs darbs bija saimniecēm – jāsien Jāņu siers. Jāņu vakarā sākās līgošana.
Līgotāji vispirms devās pie Jāņiem, tiem tika ozollapu vainags un daudzās jāņuzāles. Jāņu sievām – Jāņu mātēm pienācās košāks vainags no pļavu ziediem. Līgošana notika augstākajās vietās, tur kārts galā bija iekārta jāņuguns, ko varēja redzēt tālu, tālu. Līgotāji, izlīgojušies vienā vietā, devās pie kaimiņiem, tā apstaigādami katru māju. Piebaldzēni ir lieli dziedātāji, tāpēc līgodziesmas skanēja visu nakti.
1940. gads
Pirmsjāņu laiks bija padevies saulains un karsts. Vīri jau sāka gudrot par siena pļaušanu, tāpat par Jāņu svinēšanu. Tālaika avīze "Jaunākās Ziņas" rakstīja par Dziesmu svētkiem Daugavpilī. Tas bija svarīgs notikums, jo dalībnieki piedalījās no visas Latvijas, rakstīja, ka būšot pats prezidents K. Ulmanis. Pēkšņi 17. jūnijā parādījās ziņa, ka Latvijā ienākot krievu tanki. Toreiz galvenais ziņu izplatītājs bija avīzes. Televizoru nebija, radio – tikai dažās mājās, jo nebija elektrības. Vienīgais elektrības ražotājs bija Vecpiebalgas dzirnavas. Tās elektrību padeva tikai dažās stundās, vēl pie dažām mājām bija vēja ģeneratori.
Cilvēki par tankiem bija neizpratnē, gāja cits pie cita, satraucās, bet īsti neko tuvāk neuzzināja, sprieda dažādi.
Vairāk lasiet laikrkastā STARS. 12.06.2007.
Autore: JĀNIS HIRŠS
OĻĢERTA SKUJAS foto