Spītējot karstajiem laikapstākļiem, augusta izskaņā Lubānā projekta “Lauksaimniecības aizsākumi un apkārtējā vide Lubāna ezera mitrāja Aboras neolīta apmetnē” ietvaros noritēja izrakumu nedēļa Aboras I akmens laikmeta apmetnē.
– Viss aizsākās ar to, ka 2022. gada nogalē Latvijas Zinātnes padome Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā apstiprināja Latvijas vēstures institūta vadošās pētnieces Dr. hist. Gunitas Zariņas un viņas komandas izstrādāto projektu "Lauksaimniecības aizsākumi un apkārtējā vide Lubāna ezera mitrāja Aboras neolīta apmetnē". Projekta mērķis ir izpētīt gan apmetnes apkārtējo vidi, respektīvi, kāda tā bijusi, kad cilvēki sākuši to apdzīvot, gan arī noskaidrot, kad mūsu teritorijā parādījusies lauksaimniecība, lopkopība un zemkopība, – stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures un arheoloģijas nodaļas pētniece Vanda Haferberga.
Viņa norāda, ka Aboras vidējā un vēlā neolīta (pēc radioaktīvā oglekļa datējuma apdzīvota no 3370. līdz 2025. gadam pr. Kr.) apmetne ir ideāls izpētes objekts, jo līdzšinējos pētījumos arheoloģes Ilzes Birutas Lozes vadībā pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados iegūts gan iespaidīgi daudz senlietu (veselas 3885 vienības!), gan arī liels skaits masveida atradumu – keramikas lauskas, dzīvnieku kauli un pat 61 apbedījums. Iegūtais materiāls tiek pētīts vēl šobrīd, izmantojot jaunākās izpētes metodes, piemēram, stabilo izotopu analīzes, lai noskaidrotu seno cilvēku uzturu. Jāatzīmē, ka šī projekta ietvaros paralēli Aboras apmetnes arheoloģiskajai izpētei notika arī ģeoloģiskā izpēte tuvējā Vilku purvā, kurā nogulumi uzkrājušies netraucēti, līdz ar to pēc to sīkākas izpētes būs iespējams noteikt dabas apstākļu izmaiņas pētāmajā teritorijā kopumā.
Savukārt ģeogrāfe Laimdota Kalniņa piebilst – pirms jebkuru arheoloģisko izrakumu veikšanas, nepieciešams iegūt Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) rakstisku atļauju. Tam par iemeslu ir tas, ka jebkuram arheoloģiskam objektam ir kultūras pieminekļa statuss un to aizsargā likums, lai tas netiktu tīši vai netīši izpostīts dažādu cilvēka darbību rezultātā. Arī arheoloģiskie izrakumi tiešā mērā ietekmē pieminekli, jo tie ir destruktīvi, respektīvi, kontekstu (kultūrslāni un tajā esošās liecības) savā dabiskajā vidē iespējams izpētīt un fiksēt tikai vienreiz, jo tas šajā procesā tiek bojāts. Protams, tikpat svarīga ir arī zemes īpašnieka, kura īpašumā atrodas piemineklis, rakstiska piekrišana un, ja piemineklis atrodas dabas liegumā, arī Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja.
Rūpīgs, laikietilpīgs process
– Līdzīgi ir arī ar dabas objektiem, piemēram, Vilku purva izpētei bija nepieciešama gan zemes īpašnieka, gan Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja. Ja kāds no tiem nesniedz atļauju, izrakumi piemineklī vai ģeoloģiskā izpēte objektā nevar notikt. Līdz ar to esam pateicīgi gan zemes īpašniekiem, gan arī NKMP un Dabas aizsardzības pārvaldei. Arheoloģiskā izpēte nenotiek uz dullo. Pirms izrakumiem nepieciešams izstrādāt arheoloģisko izrakumu programmu, kurā atspoguļoti visi piemineklī plānotie darbi. Sākotnēji Aboras apmetnē veicām zondāžas darbus, ar kuru palīdzību ir iespējams noskaidrot kultūrslāņa raksturu. Zondēm uzreiz lauka apstākļos tika veiktas fosfātu analīzes, ar ko iespējams noteikt apdzīvotības intensitāti. Šie darbi veikti, lai noskaidrotu, kurā apmetnes areālā izveidot izrakumu laukumu. Zondējām divas dienas, rūpīgi fiksējot un aprakstot katru slāni, kuru spējām identificēt zondē. Pārsteidzoši, ka vienā no zondēm atradām dzintara atliekas, līdz ar to bija skaidrs, kur novietot izrakumu laukumu; ne vienmēr šādi paveicas, – norāda Laimdota Kalniņa.
Pēc zondēšanas darbiem notika izrakumu laukuma iemērīšana, tam ir jābūt pēc iespējas precīzākam un taisnākam (četrstūris vai taisnstūris, atkarīgs no izmēra), tāpēc izmantojam visiem labi zināmo Pitagora teorēmu. Arheoloģiskie izrakumi ir rūpīgs un laikietilpīgs process.
– Sākotnēji Aborā, pēc mērīšanas darbiem, laukumam ar lielajām lāpstām noņēmām virsslāni jeb velēnu, pēc tam izmantojām mazos rīkus – lāpstiņas, špakteļlāpstiņas, ķellītes, otiņas u. tml., lai rūpīgi noņemtu katru slāni, kuru spējām identificēt, un lai fiksētu atradumus savā dabiskajā vidē. Visi slāņi, atradumi un objekti tiek rūpīgi fiksēti gan tos fotografējot, gan zīmējot, gan arī iemērot ar attiecīgajām iekārtām. Izraktā augsne tiek savākta spaiņos un sijāta ar lielu sietu, lai nekas nepaliktu nepamanīts. Tā tas turpinās, līdz esam sasnieguši pamatzemi jeb slāni, kur nav konstatējamas cilvēka darbības pēdas. Visbeidzot notiek pieminekļa sakārtošanas darbi – laukuma aizbēršana un velēnas novietošana atpakaļ, lai pēc iespējas atjaunotu sākotnējo pieminekļa izskatu. Bet tas vēl nav viss, pēc izrakumiem notiek tā saucamais ofisa darbs, kura ietvaros tiek apstrādāts iegūtais materiāls, gan arī izstrādāta atskaite, kas tiek nodota atmiņas institūcijām, un, protams, senlietas un masveida atradumi tiek nogādāti muzejam, šajā gadījumā Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, – skaidro Vanda Haferberga, piemetinot, – mūsu komanda ir starpdisciplināra – tā sastāv gan no arheologiem, gan arī no ģeogrāfiem un ģeologiem, pārstāvot gan LU Latvijas vēstures institūtu, gan arī Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāti.
Atrastas vērtīgas vēstures liecības
Katram no šīs komandas ir savs izpētes lauciņš, kurā cilvēki specializējas. Piemēram, bioarheoloģija pēta cilvēku kaulus, lai noteiktu to vecumu, dzimumu, diētas paradumus u. tml., zooarheoloģija, kas pēta dzīvnieku kaulus, lai identificētu sugas un īpatņus. Ir arī pētnieki, kas specializējušies dažādos arheoloģiskajos materiālos – dzintars, krams, keramika, akmens un kaula priekšmeti. Arī ģeogrāfi un ģeologi pārstāv plašu specializācijas loku, piemēram, paleobotāniku, kuras ietvaros tiek pētīti senie augi. Bez projekta dalībniekiem arheoloģiskajos izrakumos piedalījās arī citi speciālisti no dažādām institūcijām, kā arī brīvprātīgie. LU Muzeja krājuma glabātāja Anna Batraga pastāsta, ka arheoloģisko izrakumu laikā tika atrasts plašs klāsts un salīdzinoši liels daudzums senlietu. Precīzu skaitu gan šobrīd nevarēsim pateikt, jo materiālus joprojām apstrādājam – tīrām, skaitām un reģistrējam. Starp atradumiem īpaši izceļami krama bultu gali un miniatūrkaltiņš, dzīvnieku zobu piekariņi, dzintara krellītes un pogveida krelles un piekariņi, akmens kalts. No masveida atradumiem īpaši daudz dzīvnieku kaulu, piemēram, no suņa, aļņa, bebra, kā arī keramikas lauskas, kuras pārstāv gan vietējo Aboras poraino, gan arī auklas keramikas kultūru. Nozīmīgs ir atklātais cilvēka apbedījums. Jāatzīmē gan, ka saglabātības pakāpe nebija tā labākā, kas neļāva interpretēt sīkāk apbedīšanas tradīcijas, taču sniedz nozīmīgu informāciju par to, ka arī šajā apmetnes teritorijā tika guldīti mirušie.
Pētnieku komanda uzsver – akmens laikmeta pētniecībā vēl ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu, kurus iespējams risināt, vien veicot arheoloģisko un ģeoloģisko izpēti. Šī projekta ietvaros un, iespējams, arī tālākā nākotnē plānojam veikt aktīvu Lubāna ezera apmetņu izpēti. Šeit vēl ir ļoti daudz ko darīt. Cerams, ka šādai izpētei nākotnē atradīsies finansējums.
19.09.2023.