Varakļānu novada viena no raksturojošām iezīmēm noteikti ir sports un aktīvi iedzīvotāji. Par to liecina ne tikai organizētie pasākumi, bet arī sakārtotā infrastruktūra, veicinot interesi un prieku kļūt aktīvākiem un sportot. Sports ARVIM STRODAM ir sirdslieta un vaļasprieks. Viņš rūpējas par bērnu un jauniešu fizisko sagatavotību un panākumiem sacensībās, strādājot gan Varakļānu vidusskolā par sporta skolotāju, gan par vieglatlētikas treneri Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas filiālē Varakļānos, interešu līmenī vada volejbola treniņus un iesaistās sporta pasākumu organizēšanā novadā.
Šogad, svinot Varakļānu pilsētas svētkus, Arvis saņēma apbalvojumu "Goda varakļānietis 2023" nominācijā "Sports".
– Šis bija ļoti patīkams notikums, un gribu teikt paldies ikvienam iedzīvotājam, kas mani ir novērtējis. Domāju, ka galvenais iemesls tam, kāpēc es saņēmu šo apbalvojumu, ir aizvadītā gada notikumi sportā. Mums ļoti labi veicās interešu izglītībā, volejbolā. Veiksmīgi startēja arī mazie vieglatlēti. Par ikvienu novada panākumu lepojamies mēs visi.
– Liels darbs tiek ieguldīts, attīstot sportisko dzīvi novadā.
– Vairāk mēģinu darboties ar tiem, kuri paši ir ieinteresēti sportot, trenēties, piedalīties. Organizējam komandas, braucam uz turnīriem.
Lielākais pasākums novadā, kur iesaistos arī kā organizators, noteikti ir velobrauciens pavasarī. Iesaistāmies visi – pašvaldības, iestāžu darbinieki, novada iedzīvotāji, uzņēmēji. Viss notiek lielā entuziasmā, un tā patiesi mūsu novadā netrūkst. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šo velobraucienu varam īstenot.
Otrs lielākais pasākums noteikti ir motociklu parādes brauciens augustā. Pēdējo divu trīs gadu laikā motociklistu skaits ir ļoti audzis. Jau aizvadītajā gadā bijām pārsteigti, kad parādē piedalījās 170 motociklu, bet šogad jau 249. Parādes brauciens kļūst par stipru tradīciju Varakļānos.
Mums darbojas retro pulciņš, kur ir ļoti daudz seno motociklu. Džeki restaurē tos, tie ir reģistrēti, un pat piedalījās arī motociklu parādē. Tur tiek ieguldīts liels darbs un līdzekļi, bet rezultāts ir brīnišķīgs.
– Vai motocikls ir jūsu sirdslieta?
– Mocis, tāpat kā hokejs, ir mani bērnības nepiepildītie sapņi. Tas bija laiks, kad nekā nebija. Braucu ar javiņu, bet žurnālos skatījos bildes ar glauniem motocikliem. Toreiz mums nebija tāda tehnikas izvēle, bet šobrīd to varam atļauties. Es gan smejos, ka mocis ir dārga rotaļlieta lieliem puikām. Ir cilvēki, kas moci izmanto ikdienas braucienos, bet ir tādi, kas tikai pārbraucienos, izbrauc vakaros pēc darba vai brīvdienās. Braukšanu ar motociklu tomēr lielā mērā nosaka dzīvesveids.
– Un hokejs?
– Mācījos Lubānas vidusskolā, un tur mums praktiski bija tikai divi sporta veidi – basketbols un hokejs. Amatiera līmenī hokeju spēlēju jau daudzus gadus, bet tas tika darīts arī bērnībā. Kad atsāku spēlēt hokeju, bija pozitīvas izjūtas, jo beidzot nevajadzēja mocīties, tīrot laukumu ar lāpstu, vienmēr bija nosalušas rokas. Šobrīd jāteic, ka amatieru hokejs ļoti attīstās. Ja pirms 10 gadiem spēlēt braucām uz Rīgu, tad tagad turnīri ir arī tepat tuvumā. Komandu kļūst arvien vairāk, interese ir.
Hokejam pateicīgs bija kovida laiks, kad treniņi varēja norisināties tikai ārā, ievērojot citus piesardzības noteikumus, kā arī tajā laikā mācības norisinājās attālināti un studenti bija tepat uz vietas. Lai izkustētos un uzturētu fizisko formu, visi nāca uz hokeja laukumu. Savulaik, pateicoties projektam, tika izveidots laukums ar visu nepieciešamo aprīkojumu, apgaismojumu, lai varam gan slidot, gan trenēties un pat noorganizēt kādu spēli. Divas ziemas patiešām laukums tika aktīvi izmantots. Savukārt vasarā daudzi aktīvi skrituļoja, jo laukumā ieklāts kvalitatīvs segums.
– Kā jūs vērtējat novada iedzīvotāju sportisko garu?
– Jāteic tā, ka paaudzes mainās, absolventi dodas studēt, mājās brauc retāk, līdz ar to pieaugušo sportam paliek mazāk cilvēku. Uz vietas ir maz jauniešu vecumposmā no 18 līdz 20 gadiem. Tāpat arī vidusskolas klasēs jauniešu ir maz. Skolā mācās aptuveni 250 bērnu, bet noteikti nebūs tā, ka visi gribēs piedalīties. Katram ir savas intereses.
Rūpējamies par iedzīvotāju, īpaši bērnu un jauniešu sportisko garu, iespējām aktīvi pavadīt brīvo laiku. Nupat atklājām skeitparku, uzraugām sporta laukumu, lai ir patīkami un droši kustēties.
– Kā ir ar skolēniem? Vai patīk sporta nodarbības?
– Ir nepieciešams liels pamudinājums, motivācija, lai raisītu interesi un vēlmi nākt uz treniņiem, iesaistītos sporta nodarbībās. Tā gan ir bijis visos laikos. Ir viena daļa, kas vēlas piedalīties visur, bet diemžēl nevar savienot treniņus, jo ir mūzikas skola, tautiskās dejas, mākslas skola, sporta treniņi. Un ir otra daļa, kuri nepiedalās nekur. Diemžēl tā ir arī attieksme. Ja kaut kur ir par grūtu, negrib censties un vieglāk ir pamest. Tā ir ne tikai treniņos.
Jaunāko klašu skolēniem sports patīk, bet arī ar vienu noteikumu – tikai, ja patīk tas, kas tiek piedāvāts. Manā skatījumā attieksmi sabojāja moments, kad tika atceltas valsts ieskaites 9. un 12. klasēm. Kad šī atzīme bija atestātā, tas bija dzinulis jauniešiem censties. Esmu par to, ka šis mācību priekšmets ir jāvērtē. Protams, liela nozīme ir arī pedagogam. Viennozīmīgi bērniem patīk, kad skolotājs līdzdarbojas. Tas ir jaudīgi.
Nenoliedzami, daudz ir atkarīgs arī no vecākiem. Ja viņi ir sportiski un aktīvi, arī bērni tādi būs, jo viņiem ir piemērs no kā mācīties. Tāpat vecākiem ir jāinteresējas par bērna panākumiem, atzīmēm un ir jāmudina sportot, darboties.
Bāze mūsu skolai ir perfekta. Ir lielisks sporta laukums, telpas atsevišķā korpusā. Plaša zāle, ģērbtuves. Ir patīkami atrasties un darboties tādā vidē. Kad nodarbības norisinās zālē, izmantojam tablo. Ļauju bērniem izdomāt komandas nosaukumu, ko tur ierakstīt, un bērniem ir prieks, motivācija. Pacilātu noskaņojumu, pat azartu rada arī mūzika, kas zālē skan nepārtraukti. It kā sīkums, bet skolēniem ļoti patīk.
– Jūs esat īstens savas vietas patriots.
– Joprojām notiek asa viedokļu apmaiņa par to, kurā novadā tad būtu jābūt Varakļāniem. Dzirdēti ir visdažādākie komentāri, piezīmes. Mēs jau neraujamies prom no Latgales. Ja mums neļauj palikt patstāvīgam novadam, loģiski, ka vēlamies palikt pie Madonas, kā tas ir bijis gadiem ilgi. Varakļāni ir izdevīgā vietā, jo līdz Rēzeknei, Madonai, Preiļiem un Jēkabpilij ir aptuveni vienāds attālums. Pieņemsim, centrā dzīvojošajiem varētu būt vieglāk, bet kā ar Murmastieni, kur ir tik daudz zemnieku? Viss nepieciešamais vienmēr tika kārtots Madonā, viss ir pierasts un ierasts. Gadu gadiem mums ir bijusi lieliska sadarbība ar Madonu.
Gribas teikt, ka mēs Varakļānos esam kā liela ģimene. Mums ir viegli komunicēt un atrast pareizos risinājumus, pieejas. Tas attiecas gan uz darbu skolā, gan arī novada domē, kur esmu deputāts. Noteikti nevar teikt, ka novadam šobrīd iet slikti. Nedzīvojam, protams, leiputrijā, bet mums ir viss. Prieks, ka tiek sakārtotas ielas, renovētas ēkas. Šobrīd ir vēl viena grantēta iela, kas drīzumā tiks sakārtota. Varakļāni ir skaista vieta. Par mājām to sauc arvien jauni cilvēki. Piemēram, mums ir vairākas ukraiņu ģimenes, kas ir iekļāvušās sabiedrībā, bērni mācās Varakļānu vidusskolā, ir atrasts darbs. Daudz bijušo varak-
ļāniešu atkal atgriežas dzimtajā vietā, jo šobrīd ir tik plašās iespējas strādāt attālināti un darba vietā jābūt tikai pa reizei. Tāpat daudzi dzīvo Varakļānos, bet strādāt brauc uz tuvākajām pilsētām. Varakļānu novada pašvaldība tur rūpi par mūsu iedzīvotājiem. Piemēram, mums ir noslēgts sadarbības līgums ar Madonas novadu un tiem, kas trenējas sporta skolā, nav jāveic mēneša maksa. Manā skatījumā tas ir liels atbalsts vecākiem, īpaši tiem, kuriem vairāki bērni ģimenē apmeklē šos treniņus. Tāpat brīvpusdienas skolā, komunālie maksājumi nav milzīgi.
Pats regulāri gadiem braucu uz hokeja treniņiem Daugavpilī, savulaik tur arī mācījos augstskolā. Tur man ir daudz draugu un paziņu, tomēr teikšu, ka dzīvot tur noteikti negribētu. Tur ir cita mentalitāte, tradīcijas.
– Ikdiena ir intensīva. Kā gūstat atelpu?
– Ceļošanas fans gan pats neesmu, uz to vairāk pamudina dzīvesbiedrene. Nevar noliegt, kad aizbrauc, ir ļoti forši, bet es laikam esmu tāds cilvēks, kurš tā vietā labāk lieku reizi aizbrauc uz treniņu.
Atpūtu sniedz izbraucieni ar moci. Cik vien varu, vasaras sezonā braucu ar to, bet tad ir atkal citi darbi. Tā kā ir sava saimniecība, tad daudz laika tiek pavadīts tur. Labi, ka vasarā ir tik garš atvaļinājums, kura laikā var papildus kaut ko darīt.
15.09.2023.