Šodien tituls "goda pilsonis" tiek piešķirts varakļānietei MARIJAI MADŽULEI, kura jau vairāk kā 20 gadus vada tautas deju kolektīvus savā dzimtajā pusē.
– Marija vienmēr ir strādājusi pašaizliedzīgi, ar pilnu atdevi. Šis ir dziesmu un deju svētku gads, svētkos Varakļānus godam pārstāvēja arī viņas vadītie deju kolektīvi, un mēs gribam viņai pateikties, – atzīmē Varakļānu pilsētas domes priekšsēdētājs Māris Justs.
Vēl varētu bilst, ka Marija Madžule ir pozitīva, gaiša personība, apveltīta ar humora dzirksti. Ikdienā ļoti darbīga, bet šādā slavināšanas reizē pieticīga, viņa iesāk sarunu:
– Man tāda godināšana īsti nepatīk, jo visi cilvēki taču strādā. Man vienkārši ir tāds publisks darbs, ko uzreiz ievēro. Saprotu, ka tas ir liels pagodinājums, taču īsti ērti šajā sakarā nejūtos. Vai tas ir iedzimtas pieticības dēļ, nevaru īsti saprast. Var jau būt, ka publiskā darba darītāji veido pilsētas seju. Šo argumentu parasti var izmantot, priekšniekiem finansējumu prasot – vai Varakļānu vārds tālāk pasaulē izskanētu, ja nebūtu dejotāju un dziedātāju sasniegumu. Rajona padome ļoti palīdzēja deju kolektīviem, liels paldies viņiem par piešķirto finansējumu tērpiem. Mēs centāmies tādas pieticīgas summas prasīt, un visu prasīto arī iedeva. Būtu zinājusi, būtu vairāk lūgusi.
– Kā iesākās dzīves ceļš, kas atveda jūs tur, kur esat šobrīd?
– Pēc Varakļānu vidusskolas beigšanas vēlējos iestāties Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, tomēr tur netiku. Droši vien tāpēc, ka tajā gadā bija divi izlaidumi – 10. un 11. klases beidza vidusskolu vienlaicīgi. Es biju viena no 10. klases absolventiem, un institūtā mani neuzņēma. Sāku strādāt tepat Dekšārēs par kluba vadītāju. Vēlāk radās iespēja braukt uz Rīgu un mācīties deju kolektīva vadītāja kursos, ko es arī darīju. Deviņus mēnešus vēlāk, pēc kursu beigšanas, Rēzeknes rajona nodaļa mani uzaicināja uz Viļāniem vadīt deju kolektīvus. Rēzeknes rajonā biju rajona virsvadītāja. Mana dzimtā puse ir Varakļāni, un šeit nebija, kas vada deju kolektīvus. Tā es kādu laiku braukāju, līdz mani uz šejieni, tā teikt, pārvilināja. Kopš 1986. gada vadu jauniešu deju kolektīvus, 1988. gadā kļuvu par Varakļānu kultūras nama direktori un paralēli strādāju ar kolektīviem. Vienā brīdī to bija saradies tik daudz, ka abu darbu pienākumus nespēju apvienot. Viss ar deju saistītais man sirdij ir tuvs, pati no jaunības dienām dejoju. Tāpēc metu pie malas to direktora būšanu un tagad vadu tautisko deju kolektīvus Varakļānu vidusskolas visām vecuma grupām, kā arī kultūras nama kolektīvus, sākot no pirmsskolas līdz pat senioru vecuma grupām.
– Izklausās, ka darba ir pilnas rokas.
– Dejotāju man ir ļoti daudz, bet nevaru atteikties no kāda kolektīva vadīšanas. Es taču vecākiem neteikšu, ka nevaru pasniegt jūsu bērnam tautiskās dejas, jo man nav brīvu stundu. Man taču pašai ir liels prieks, ka vecāki grib, lai bērns dejo tautiskās dejas, un arī mazais to grib. Šogad pirmsskolas vecuma bērnu kolektīvs īpaši liels, tajā ir vairāk kā 30 mazo dejotāju. Vecāki katru vakaru viņus ved uz kultūras namu – paši izrāda iniciatīvu. Pēc tam, kad maziņie ir izdejojušies šajā kolektīvā, daudzi grib dejot arī nākamās vecuma grupas kolektīvos.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 16.08.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto