Kopš augusta sākuma Madonas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādei “Priedīte” ir jauna vadītāja. EDĪTE STRAUTMANE pavisam noteikti raksturojama kā zinoša sieviete ar ievērojamu pieredzes bagāžu izglītības sfērā. Viņai ir skaidrs redzējums, kas tajā būtu uzlabojams un kādi ir galvenie priekšnoteikumi sekmīgai bērnudārza pastāvēšanai, gūstot panākumus.
– Kāda līdz šim ir bijusi jūsu pieredze izglītības jomā?
– Šajā sfērā strādāju jau divdesmit gadus. No tiem desmit gadus biju vadītājas vietniece izglītības jomā vienā no bērnudārziem Rīgā, bet vēl pirms tam desmit gadus biju skolotāja grupiņā ar dažāda vecuma bērniem. Nāku no Rīgas, bet mācības gan pamatskolā, gan vidusskolā esmu beigusi Madonā, un "Priedītes" vadīšana sanāk kā atgriešanās šajā pilsētā. Atskatoties uz Rīgā nostrādātajiem gadiem, jāsaka tā – pieredze bija laba, katrā ziņā tā bija uz izaugsmi ejoša. Uz aizvadīto laiku atskatos kopumā pozitīvi, darbs bija interesants gan ar bērniem, gan vecākiem. Tomēr jāatzīst, ka sadarbība ar vecākiem bija sarežģītāka nekā ar mazajiem. Nācās meklēt un pielietot dažādas metodes, lai šī sadarbība būtu veiksmīga. Katrā ziņā izglītības darbā un arī pirmsskolā visgrūtākais ir darbs tieši ar vecākiem. Kad uzzināju, ka tiek izsludināts konkurss uz Madonas pirmsskolas izglītības iestādes "Priedīte" vadītāja amatu, nolēmu mēģināt, un tas man arī veiksmīgi izdevās. Konkursā uzrādīju salīdzinoši labus rezultātus, un, pateicoties tam, tiku šajā darbā. Piekrītu novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītājas Solvitas Seržānes vārdiem, kura teica – nav daudz gribētāju, kuri vēlētos vadīt pirmsskolas vai jebkuru citu izglītības iestādi. Konkurss nebija liels, bet konkurence gan bija spēcīga, kas ir patīkami, jo uzvarēt un parādīt labākus rezultātus par citiem ir plusiņš savā pašvērtējumā.
– Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka esat izvēlēta šim darbam?
– Tas bija pamatīgs sajūtu kokteilis – pārņēma gan prieks, gan satraukums, mazliet arī bailes. Pildot šāda darba pienākumus, ir jāuzņemas liela atbildība. Līdz šim tā man tik liela mērā nekad nebija uzticēta, allaž bija kāds, kurš pasaka pēdējo vārdu, bet nu tas ir jādara man. Ir jāpieņem atbildīgi lēmumi. "Priedīti" vadu mazliet vairāk nekā mēnesi, un šajā laika posmā ir piedzīvoti kā sasniegumi, tā kļūdas, no kurām, cerams, izdosies daudz ko mācīties, un tās arī novērst. Šīs kļūdas kalpo kā dzīves skola un mācība tam, lai tādas vairāk nepieļautu. Man ir veiksmīgi izdevies iejusties kolektīvā – visi, pie kuriem vēršos, ir atsaucīgi, laipni un izpalīdzīgi.
– "Priedītē" iesācies jaunais mācību gads. Pastāstiet, kā tas sagaidīts un kā norit bērnu ikdiena?
– Manuprāt, jaunais darba cēliens ir iesācies veiksmīgi un pozitīvi, darbs notiek, un pedagogi ik dienu šeit ierodas entuziasma pilni. Pedagogu netrūkst, visi zina savus darba pienākumus un darbiņu godam padara – ar lielu atdevi un prieku, ar skatu uz gaišu nākotni, ar izvirzītiem mērķiem, uzdevumiem, kurus būs jācenšas sasniegt. Arī bērniņi pie mums nāk priecīgi, lai gan kādam adaptācijas laiks mēdz būt grūtāks. Pa kādai asarai vēl nobirst, bet audzinātājas un auklītes dara visu iespējamo, lai bēdiņa būtu īsāka. Dabīgajam adaptācijas periodam katrs iziet cauri… Mazie pedagogu uzraudzībā gan vingrinās, gan spēlējas, un es uzskatu, ka diena tiek piepildīta ar dažādām interesantām un izglītojošām aktivitātēm un dienas stundas šeit paiet diezgan nemanāmi. Tikko kāds darbiņš tiek paveikts, bērni dodas ārā mācīties jau citas lietas, bet pēc rotaļām jau ir laiks doties uz gardām pusdienām, ko te tiešām gatavo ļoti labi. Lai kā kāds protestētu, ka bērniem vairs negribas gulēt, miegs un atpūta ir vajadzīgi, un pat sagatavošanas grupas bērni pēc pusdienām aizmieg diendusā. Savukārt, kad miegs ir izgulēts, sākas lielais gaidīšanas prieks, jo drīz pakaļ ieradīsies vecāki. Dažiem ķipariem nemaz negrabas doties prom, ir vēlme vēl uzkavēties un pabūt kopā ar draugiem, bet viņi zina, ka pienāks atkal nākamā diena, un atkal būs tikšanās prieks, būs jauki, jautri un interesanti. Saprotu, ka atšķirībā no pagājušā gada, bērniņu skaits ir krities, ir arī grupas, kurās mazo skaits nav pilns – tās vairāk ir mazo bērnu grupiņas. Kopumā "Priedītē" ir desmit grupas, kurās ir 198 bērni, un visas ir nokomplektētas ar darbiniekiem – katrā no tām ir divi pedagogi un skolotāja palīgi. Mums ir arī atbalsta personāls – logopēds, mūzikas skolotāji, sporta skolotāji.
– Panākumus šajā darbā iespējams gūt, tikai strādājot komandā. Kā izdodas saprasties un sadarboties ar kolēģiem un bērnu vecākiem?
– Pagaidām ar vecākiem esmu visai maz pazīstama, bet drīzumā tiks rīkotas vecāku sapulces, uz kurām es noteikti došos un iepazīstināšu gan ar sevi, gan pēc iespējas labāk mēģināšu iepazīt vecākus, mudināšu viņus uz sadarbību, jo tikai kopā darbojoties mēs varam kaut ko panākt un sasniegt. Bērniņi nedzīvo divās pasaulēs, bet vienā, tikai tā notiek divās vietās – bērnudārzā un mājās. Iestādes sadarbība ar vecākiem ir ļoti svarīga izglītošanas un audzināšanas procesā, šis process nav tikai iestādes ziņā – par to atbild vecāki, un šis ir kopīgs darbs abām pusēm. Ļoti ceru, ka vecāki tam piekrīt. Ar kolēģiem nākam kopā, apmaināmies idejām, kopīgi tās apdomājam, izvērtējam. Ļoti laba sadarbība man ir izveidojusies ar abām vietniecēm – gan saimniecības vadītāju, gan metodiķi, un es viņām gribu pateikt lielu paldies. Tiku šeit mīļi un sirsnīgi uzņemta, atbalstu no viņām arī saņemu, un man ir pārliecība, ka kopā mums izdosies. Svarīgi ir smaidīgi darbinieki, kuri uz darbu nāk ar prieku, līdz ar to smaida arī bērni. Protams, svarīgi ir arī tas, ka vecāki novērtē visu, kas šeit tiek darīts.
– Kā mācību saturā izdodas iedzīvināt kompetenču izglītību?
– Kompetenču izglītība principā ir mācīšanās būt dzīvē, dzīvot, un tas ir tas, ko vienmēr arī esam īstenojuši, piekopuši, tikai šobrīd tam piešķirts citādāks nosaukums. Tas, kas ir mainījies un kam arī bija jāmainās, ir individuālākas pieejas atrašana darbā ar bērniem. Viņi vairs nav tādi, kādi bija pirms divdesmit gadiem, kad es uzsāku darba gaitas izglītības jomā. Iekļaujošā izglītība, manuprāt, ir pietiekami liels izaicinājums, bet tas jau ir jārisina valstiskā līmenī. Katrā ziņā pedagogi, kuri strādā "Priedītē", ir gudri, zinoši, gatavi jebkuriem izaicinājumiem un tos veiksmīgi arī pārvar.
– Jums noteikti ir redzējums par to, kā nodrošināt vēl labāku bērnudārza darbību, ko vajadzētu papildināt vai pilnveidot. Padalieties ar savu viedokli!
– Iestāde jau ir labā līmenī, iepriekšējās vadītājas ieguldītais darbs ir bijis ļoti veiksmīgs. Manā skatījumā, šeit nav jāveic nekādas lielas izmaiņas, ir tikai dažas atsevišķas lietas, kas būtu jāpamaina vai jāmodernizē, bet tas nav nekas globāls. Ļoti gribētos noturēt pozitīvo sajūtu, tāpat kolektīva spēju sadarboties. Es ļoti centīšos darīt visu maksimāli iespējamo, lai darbinieki šeit justos labi, jo, manuprāt, ja darba vieta ir un būs patīkama, personāls strādās ar vēl lielāku atdevi, un ieguvēji no tā būs visi – protams, galvenokārt bērni. Ar to atbalsta personālu, kas jau tiek nodrošināts, reizēm pietrūkst. Būtu nepieciešami vēl citi atbalsta personāla cilvēki, pie kuriem varētu gan griezties pēc padoma, gan uzklausīt viņu viedokļus un skatījumu. Atbalsta personāla paplašināšana būtu ļoti vajadzīga.
– Madonas novada pašvaldība vienmēr veiksmīgi sadarbojas ar visām pārējām institūcijām un iestādēm, un "Priedīte", visticamāk, nav izņēmums…
– Par mūsu sadarbību ar Madonas novada pašvaldību man ir sakāmi tikai labi vārdi. Saņemam atbalstu, iedrošinājumus, palīdzību. Nekad netiek atteikti padomi. Runājot par to, pārņem patīkamas un pozitīvas emocijas, tik tiešām ir ārkārtīgi patīkami ar šo iestādi veidot sadarbību.
Darot mazus darbiņus, mēs radām kaut ko skaistu un paliekošu.
08.09.2023.