Augustā jau gandrīz 20 gadu garumā iepazīt kādu Latvijas daļu dodas Sarkaņu pagasta pensionāri.
Ceļojuma iespaidos daloties, nevar aizmirst pateikt paldies Valdai, šoferītim un Antonam par akordeona skaņām.
Šoreiz mūsu ceļš ved Alūksnes virzienā. Diena karstākā, kāda šai vasarā pieredzēta, bet noskaņojums pozitīvs un možs, kas nepazuda visas dienas garumā.
Sen nebija būts Alūksnes kalnainajā apvidū. Bet iebraucot pilsētas centrā, nepazinu. Kur agrāk ezera krastā bija peldošā estrāde, tagad skatāma mūsdienīga estrāde, pludmales volejbola laukumi, parks ar bruģētiem celiņiem. Atjaunotas kultūras un administratīvo iestāžu būves, sakopti zālāji, puķu dobes, viss tik saderīgs, iekļaujoties kopīgā pilsētas ainavā.
Manā ievērības zonā galveno vietu ieņēma jaunā pilsētas seja. Tur, kur agrāk bija pamests vēstures grausts, tagad bruģēts laukums ar ziedošām puķu dobēm un laikmetīgu celtni – tūrisma informācijas centru.
Šeit mūs sagaida tūrisma vilcieniņš "Severīns", un, vizinoties 45 minūšu garumā pa pilsētu, uzzinām svarīgāko par Alūksni.
Tālāk mūsu ceļš ved pa novadu un nelielu daļu Smiltenes novada. Pa ceļam Latvijai raksturīgas ainavas – govju ganāmpulki, siena ruloni un kombaini putekļu mākoņos.
Par muižām un muzejiem šoreiz nestāstīšu. Tie ir bijuši, un tiem noteikti jābūt. Tie ir mūsu tautas vēstures un vērtību glabātāji. Tam visam līdzās – simtgadīgo ozolu varenums, dzīvības koku sīkstums un cilvēku neizsmeļamais, radošais roku darbs.
05.09.2023.